Starptautisku ievērību izpelnījies mūsu pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums. Jelgavas reklāmas sauklis tiešām varētu būt – pilsēta ar vēsturi.
Starptautisku ievērību izpelnījies mūsu pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums. Jelgavas reklāmas sauklis tiešām varētu būt – pilsēta ar vēsturi.
Latvijas Mākslas akadēmijas Latvijas Mākslas vēstures institūta (LMVI) rīkotais divu dienu seminārs “Jelgava. Arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija” pagājušonedēļ notika Rīgā, Reiterna namā un Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Kā ievadvārdos teica LMVI direktore Elita Grosmane, svarīgi ir apzināties, ko darīt ar mūsu zudušajiem pieminekļiem. Šādā ziņā izceļama ir Jelgava, kuru jau divas paaudzes pazīst kā silikātķieģeļu būvju pilsētu. Īstā Jelgava gāja bojā 1944. gada jūlija beigās.
Ārzemju viesu vidū īpaši izceļama Mārburgas Herdera institūta (Vācija) zinātnieku līdzdalība. Par institūta darbības virzieniem un attēlu fondiem informēja Attēlu arhīva vadītājs Dr.Dītmars Pops (Dietmar Popp). Plašajā attēlu arhīvā (ap 15 tūkstoši vienību) ir arī materiāli no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, kuru vidū īpaši izceļas Sv.Trīsvienības baznīcas un Kurzemes provinces muzeja attēli.
Herdera institūta Baltijas pētniecības nodaļas zinātnieks Dr.Pēters Vorsters (Peter Wörster) izvirzīja vēsturnieku uzdevumus, kuru vidū īpašu vietu ieņemtu bibliogrāfiskās vārdnīcas izveide par Pētera Akadēmijas absolventiem un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības darbiniekiem. Savukārt P.Vorstera kolēģe Margarita Romanga gatavos Herdera institūta katalogu un CD ar vecās Jelgavas attēliem.
E.Grosmane un Ieva Lancmane lika apzināties vācbaltiešu koktēlnieku un gleznotāju atstāto mantojumu. E.Grosmane referātā par koktēlniekiem Heincēm izmantoja retus Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas fotoattēlus. Arhitektūras vēstures pētnieks Jānis Zilgalvis raksturoja Jelgavas katoļu dievnama arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa ražīgo darbību, taču katoļu baznīca ir vienīgais neogotikas meistara darbs mūsu pilsētā.
Izskanēja Imanta Lancmaņa referāti par Jelgavas klasicisma arhitektūru, veco un jauno Jelgavas pili. Varam secināt, ka klasicisms, kas valdīja no 18. gadsimta pēdējā ceturkšņa līdz 19. gadsimta vidum, izveidoja Jelgavas seju, kādu mēs to redzam vecajās atklātnēs un attēlos.
Prieks, ka piektdienas vakarā I.Lancmaņa lekcija Jelgavas muzejā bija plaši apmeklēta. Pirms priekšlasījuma varēja iepazīties ar nelielu ekspresizstādi “Materiāli par Jelgavu Latvijas bibliotēkās un arhīvos”. Tajā varēja aplūkot arī tādu dokumentu kā Zigmunda Georga Švandera brīvmūrnieku ložas “Loge d’ Adoption” diplomu ar paša grāfa Kaliostro parakstu.
I.Lancmanis sevišķi nopietni pētījis dokumentus par veco Jelgavas pili. Lielu palīdzību sniedz arī arheologa Dr.Gunta Zemīša nesenie izrakumi. Nākamajā gadā gaidāms I.Lancmaņa grāmatas “Jelgavas pils” trešais izlaidums, kas daudz ko mainīs gadsimtu ilgajos priekšstatos par veco un varbūt arī jauno pili. Piemēram, visos vecās pils attēlos redzamā ēka ar tornīti blakus pilij tika uzskatīta par kapeņu baznīciņu. Bet attēlu un arhīvu dokumentu salīdzināšana ir devusi tam pamatīgu triecienu – tā bijusi maza, eleganta “pilīte”, kas pēc Ziemeļvācu zemju parauga celta pirmajai hercogienei – Meklenburgas princesei Annai. Lūk, kā jāstrādā vēsturniekam – izmantojot it kā vienkāršas metodes, restaurēt to, kā bija patiesībā, nevis pārrakstot autoritāšu secinājumus!
Konferences sakarā radās dažas pārdomas, kas rodas jebkuram, kas pētī vēsturi. Pašlaik sakarā ar gatavošanos valsts svētkiem skolās mēģina bērniem parādīt, cik svarīga ir vēsture. Kā to izdarīt? Liekas, ka mūsdienās mēģinājums noskaidrot, kad, piemēram, uzcelta Jelgavas pils kapeņu baznīca – 1582. gadā vai gadu vēlāk –, nesaistīs uzmanību. Vēsturei jāelpo vienā ritmā ar mūsdienām.
Nepieminēju vēl vienu referātu, kas izskanēja Reiterna namā un ko pieteica kā jaunu tēmu. Tas bija Varšavas Vācu vēstures institūta līdzstrādnieces Almutas Busas (Almut Bues) referāts par Kurzemes hercogu dārziem 17. gadsimta beigās. Te domāti ne skaistie parki pastaigām, bet merkantilisma politikas ietekmē radušies augļu un dārzeņu dārzi. Likās, ka telpā sāka smaržot narcises un īrisi, ķirši un āboli, bietes un kartupeļi (kas tad bija neierasts augs, nevis “otrā maize”). Nāk prātā, ka šī pētniece nāk no franču kultūrai tuvās Polijas. Franču vēstures skolas “annales” negūst atzinību mūsu vēsturnieku vidū, varbūt izņemot LU profesoru Ilgvaru Misānu, kas spiež lasīt un apspriest franču annāļu skolas autoru darbus maģistrantūras studentiem. Varbūt der atcerēties annālistu vienu atziņu, ka zemnieki agrāk neara zemi ar hartām un vēsture nav tikai karalisko ģimeņu notikumu un ar tiem saistīto gada skaitļu hronika. Varbūt tas būtu noderīgi ne tikai vēsturniekiem, bet arī mākslas vēstures speciālistiem. Arī Jelgavas sakarā, lai trešā paaudze neuztvertu šo pilsētu kā silikātķieģeļu būvju kopojumu, bet zinātu, E.Grosmanes vārdiem runājot, īsto Jelgavu. Dr.D.Pops konferences noslēgumā piebilda, ka, iespējams, nav nejaušība, ka tā notiek īsi pirms 60 gadu bēdīgās jubilejas, kad iznīcināja veco Jelgavu.
