13. decembrī kārtējo reizi tiks kronēta Lūcija gaismas un dvēseles siltuma simbols. Šī Ziemeļvalstu tradīcija pie mums tiek kopta jau vairākus gadus.
13. decembrī kārtējo reizi tiks kronēta Lūcija gaismas un dvēseles siltuma simbols. Šī Ziemeļvalstu tradīcija pie mums tiek kopta jau vairākus gadus. Šoreiz no visām meitenēm, kas bija pieteikušās konkursam, par vienu no Lūcijas māsām kļuvusi arī Jelgavas 1. ģimnāzijas 12. klases skolniece Inese Freimane.
Inese par Lūciju konkursu uzzinājusi, izlasot sludinājumu skolā. Draugi ieteica piedalīties, jo viņa vienmēr esot smaidīga, izpalīdzīga, nu tieši tāda, kādai jābūt Lūcijai. Joka pēc Inese nolēma, kāpēc gan ne? Uzrakstījusi pieteikuma eseju «Kā palīdzēt atrast gaismu no sabidrības izstumtam cilvēkam», aizsūtīja to biedrībai «Norden».
Liels bija viņas pārsteigums, kad kādu dienu viņai piezvanīja un teica: Tu esi tikusi finālā!
Pirmo reizi dzīvē Inese saprata, ko nozīmē būt patiesi aizņemtai visu laiku kaut kur jāiet, kaut kas jādara, divreiz nedēļā notiek mēģinājumi Rīgā.
To laikā mācās dzejoļus un Ziemassvētku dziesmas, no kurām viena ir Lūcijas dziesma zviedru valodā. Dziesmas Lūcija ar savām māsām dziedās, viesojoties bērnu namos, veco ļaužu pansionātos, iespējams, arī sieviešu cietumā.
Pirmais, ko Inese teica, atbraucot mājās no pirmās satikšanās reizes: Tāds notikums ir tikai vienreiz dzīvē, un es to izmantošu. Es gribu palīdzēt cilvēkiem.
Pārējās meitenes viņa raksturoja kā ļoti jaukas un smaidīgas. Inese viņās nesaskatīja konkurentes, bet gan draudzenes. Arī par šā konkursa galveno ieguvumu Inese uzskata draudzenes, kā arī pieredzi un informāciju par zviedru tradīcijām. Viņa domā, ka Lūcijas kronēšana kaut kā iespaido latviešu Ziemassvētku tradīcijas, jo 13. decembris mums ir parasta diena. Inese atzīstot, ka šāds pasākums ir vajadzīgs, jo tik daudz starp mums ir cilvēku, kuriem tiek nodarīts pāri, kuri ikdienā tiek aizmirsti. Viņiem ir vajadzīga palīdzība. Bieži vien bāreņi un pensionāri grib tikai parunāties, bet pārējie viņiem paskrien garām.
Inese konkursā ieteiktu piedalīties arī citām meitenēm: Šajā laikā es daudz ko iemācījos. Braukājot kopā ar Lūciju pa Latviju, uzzināšu daudz tāda, ko ikdienā nevarētu.
Ir skumji redzēt bāreņus, taču ir patiess prieks pamanīt viņu sejās smaidus, ar kuriem viņi saka paldies par to, kā esi nodziedājusi kādu dziesmu vai iemācījusi rotaļu. Zviedrijā katrā skolā ir Lūcija, man šķiet, ka šo ideju vajadzētu popularizēt arī Latvijā.
Savā esejā «Kā palīdzēt atrast gaismu no sabiedrības izstumtam cilvēkam?» Inese raksta: Mēs nevaram būt kā saule, kas silda vienmēr, bet mēs varam būt kā saules stars smaidīt, sasildīt pārējos, nest gaismu.
Vai šos vārdus nevajadzētu atcerēties ne tikai Ziemassvētku gaidīšanas laikā?
