Skaidrīte Dzene sevi vēl joprojām sauc par jelgavnieci. Tiesa, pēdējos gadus viņa vairāk dzīvo Turcijā nekā Latvijā, taču ar lepnumu par savu valsti arī turienes pircējiem piedāvā iegādāties dabīgās kosmētikas līdzekļus, cenšoties tos tirgot divās valstīs vienlaicīgi. Viņas izveidotais uzņēmums “Anne Nature” pircējiem piedāvā kosmētikas līdzekļu sēriju, kas nodrošina ādas un matu kopšanas pamatvajadzības visai ģimenei.
– Kā radās ideja tieši par kosmētikas ražošanu?
Es jau ilgus gadus esmu dabīgās kosmētikas fane. Sanāca tā, ka dzīve mani aizveda uz Turciju, un tieši tas savā ziņā kalpoja par iemeslu šāda uzņēmuma dibināšanai. Turcijā es nevarēju lietot tos pašus dabīgos produktus, ko šeit, jo tie tur nebija pieejami. Turcijā esmu jau astoņus gadus un tagad, protams, zinu, ka dažas firmas arī aptuveni tikpat ilgu laiku tur ražo dabīgo kosmētiku. Tolaik, sākot dzīvot pilnīgi svešā pilsētā, es kosmētiku sev pamatā vedu no Latvijas. Bija dažādas idejas, piemēram, par kāda ražotāja franšīzi. Galu galā nonācu līdz idejai ražot pašai, bet tobrīd nebija ne laika, ne naudas, lai to īstenotu.
– Bija pārliecība, ka pati varētu radīt kosmētikas produktus?
Esmu beigusi LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, un savā ziņā tas ir kaut kas līdzīgs. Tāpat kā uztaisīt majonēzi – salikt dažādas labas sastāvdaļas un ar emulgatoru palīdzību izveidot krēmīgu masu. Galu galā āda ir mūsu lielākais orgāns, kurš ir jābaro, ko parasti darām ar dažādiem krēmiem. Likās, ka varu darīt kaut ko lietas labā, lai radītu dabīgus kosmētikas līdzekļus.
– Diez vai tas bija tik vienkārši, kā izklausās?
Protams, nē. Bija nepieciešams, lai sakrīt dažādi faktori – laiks, apstākļi, domubiedri. Man apkārt bija līdzīgi domājoši cilvēki, kas daudz palīdzēja.
– Kad dienasgaismu ieraudzīja pirmie uzņēmuma kosmētikas līdzekļi?
Pirms diviem gadiem oktobrī. Mūs uz priekšu dzina darbošanās biznesa inkubatorā. Labi, ka ir šāds atbalsts, kas ļauj saņemties un sākt darboties, protams, vienlaicīgi uzņemoties arī saistības, bet tas uzliek zināmu rāmi – liek atcerēties, ka līdz tam datumam jāizdara tas, līdz nākamajam jau kaut kas cits. Ja strādā pats par sevi, ir daudz grūtāk saņemties konkrētiem termiņiem.
– Vai nav ļoti sarežģīti organizēt uzņēmuma darbību Latvijā un dzīvot Turcijā?
Kādreiz laiks, ko pavadīju Latvijā un Turcijā, bija aptuveni puse uz pusi. Bērni dzima šeit, un labu laiku pirms un pēc viņu dzimšanas uzturējāmies Latvijā. Tagad, kad vecākajam bērnam jau sākas skolas gaitas, vairāk laika sanāk pavadīt Stambulā. Arī lielākā darbošanās būtībā sanāk tur, jo prece tiek ražota Latvijā un eksportēta uz Turciju, kur arī tiek izplatīta. Tāda, topot uzņēmumam, bija galvenā doma – izmantot Latvijas resursus, lai pārdotu produktu Turcijas patērētājam.
– Ienākt svešas valsts tirgū ar savu produkciju nav nemaz tik viegli.
Nav gan. Sākotnēji man likās, ka tas būs vieglāk. Tagad ir skaidrs, ka neviens ar savu naudu nemētājas, lai arī cik bagāta būtu pilsēta un maksātspējīgi tās iedzīvotāji. Liela loma ir zīmolam, atpazīstamībai. Dabūju izjust mārketinga un pārdošanas pusi. Mans aicinājums ir tieši ražošana, produkta radīšana – patīk izdomāt, strādāt ar smaržu, konsistenci, dizainu. Pārdošana man bija un ir liels izaicinājums. Tajā pašā laikā tas arī ir radošs process – jāsaprot, kā konkurēt ar lieliem un atpazīstamiem zīmoliem.
– Vai tas, ko Turcijā sagaida no kosmētikas produkta un arī tā ārējā veidola, ir kaut kas cits nekā Latvijā?
Ir atšķirības. Var jau būt, ka savā ziņā tās ir iedomas. Man ir viena draudzene, kas arī dzīvo Turcijā, bet viņa pēc izcelsmes ir Latvijas krieviete, un man liekas, ka viņa daudz vairāk izprot vietējo gaumi. Patīk viņiem, ka viss grab un spīd.
– Bet arī viņi meklē dabīgo kosmētiku, to lieto?
Jā, un, domāju, arvien vairāk. Jāatzīst, ka turki ir diezgan lojāli saviem izvēlētajiem zīmoliem. Ja kaut ko atrod, tad to arī lieto. Es ceru, ka mani klienti būs tie, kas tagad piepulcēsies dabīgās kosmētikas piekritēju pulkam, jo tā kļūst arvien populārāka. Nedomāju orientēties uz to, lai atņemtu pircējus jau esošajiem zīmoliem. Tiem, kuri tikai sāk interesēties par dabīgās kosmētikas produktiem, sākumā ir vienalga, tieši kādu ražojumu lietot. Man ir iespēja viņus piesaistīt. Arī es pati, kad pirms divdesmit gadiem sāku mēģināt dabīgo kosmētiku, neskatījos, kas tieši to ražo, bet gan vai man patīk.
– Kādas ir jūsu iespējas iepazīstināt Turcijas pircējus ar saviem produktiem, kā sevi reklamējat un popularizējat?
Pirmkārt, tie ir ekoveikali. Parasti es pati dodos uz tiem iepazīstināt ar mūsu produkciju. Labi, ka turkiem patīk ārzemnieki. Domāju – ja es sūtītu kādu tirdzniecības pārstāvi, kas piedāvātu mūsu uzņēmuma ražojumus, būtu grūtāk panākt, ka šos produktus ieliek tirdzniecībā. Sevis reklamēšanai rīkojam prezentācijas veikalos un arī cenšamies aktīvi izmantot sociālos tīklus. Esam pārliecinājušies, ka ar vienu un to pašu pieeju nevar strādāt abos tirgos, arī lietojot sociālos tīklus. Tas, kas darbojas Turcijā, nepiesaista Latvijā, un otrādi.
– Cik pašlaik “Anne Nature” ir produktu?
Pagaidām seši. Sākumā plāni bija visādi, arī versija par deviņiem produktiem. Pētījām vannasistabu klāstu, kas tad būtu, ja tā var teikt, “must be” katra kosmētikas izvēlē. Bet, protams, katrs produkts ir nauda, vajadzēja pieņemt lēmumu, cik un kādi tie varētu būt. Tagad jau domājam par nākamo produktu sēriju. Tikko atvērām arī interneta veikalu, kurā var iegādāties mūsu izstrādājumus. Latvijā interneta veikals jau darbojas, Turcijā viss ir sagatavots, bet vēl nav palaists.
– Kādi secinājumi ir pēc interneta veikala atvēršanas?
Iespējams, to vajadzēja izdarīt jau ātrāk, bet uzņēmējdarbībā visu lauku jāmācās no savas pieredzes. Atverot veikalu, mums bija atlaižu akcijas, un pirka labi, īpaši Jelgavā, kur ir daudz paziņu, kas grib atbalstīt.
– Pastāstiet par savu saistību ar Jelgavu!
Jelgavā esmu ienācēja – ierados no Rīgas studēt. Esmu ļoti iemīlējuši šo pilsētu, jūtos jelgavniece, lai gan neesmu šeit dzimusi. Pēc studiju beigšanas strādāju biedrībā “Jauno zemnieku klubs” un LLU.
– Jums bija nominācija arī konkursā “Laiks Ziedonim”.
Jā. Man ir trīs bērni, un Turcijā es kādu laiku biju aizņemta ar viņiem un studijām doktorantūrā, īpaši kontaktus uz āru nemeklēju. Bet mana pieredze nevalstiskajās organizācijās un dažādu pasākumu organizēšanā, protams, manī sēdēja, un kaut kādā brīdī sāku aktivizēt latviešus Turcijā. Tā paralēli biznesam aizrāvos arī ar latviešu sabiedrības apvienošanu kopīgos pasākumos.
– Turcijā ir daudz latviešu?
Varbūt nevar apgalvot, ka daudz, bet viņi ir ļoti aktīvi un atsaucīgi. Protams, ir ģimenes ar bērniem, un nereti viņiem ir nelielas latviešu valodas zināšanas vai vispār to nav, tā radās doma organizēt latviešu bērniem svētdienās skoliņu. Tad nu cilvēki, ar kuriem bija sanācis tur kontaktēties un darboties, bija pieteikuši mani šim konkursam, salielījuši pieteikumā. Bet es nevienā brīdī nevaru teikt, ka tas būtu tapis grūti un ar piespiešanos, drīzāk ar prieku un aizraušanos, savā ziņā bēgot no slodzes uzņēmējdarbībā, kas bija radusies, veidojot savu uzņēmumu.
– Vai bija viegli adaptēties dzīvei Turcijā?
Mūsu stereotipi par musulmaņu valstīm ir trakāki par realitāti. Vismaz mana pieredze nebija negatīva. Pieņemu, ka kādam citam varbūt ir citādi. Pamatā turki ir ļoti toleranti un nevienu nespiež nedz lūgties pēc viņu priekšrakstiem, nedz nesāt parandžas. Uzskati tur ir drīzāk liberāli.
Latvieši, kas daudz ceļojuši, saprot, kā tur dzīvo. Daudzi, protams, uzskata, ka tur visi ir arābi, dzīvo tuksnešos un ceļo ar kamieļiem. Arī man par Turciju bija priekšstats par kā diezgan bīstamu trešās pasaules valsti. Kad tur aizbraucu, biju šokā par attīstības līmeni. Šķiet, pie mums vēl sabiedriskajā satiksmē kursēja “ikarusi”, bet tur jau eleganti autobusi ar elektroniskajām biļetēm. Biju pārsteigta par attieksmi, progresu, par ceļiem un daudz ko citu. Man ļoti iepatikās Turcija gan servisa, gan attieksmes ziņā. Mans vīrs mēdz jokot: “Ārprāts, kā pie jums vispār kaut ko var nopirkt? Jums ir tikai viena cena un viens variants.” Turcijā pircējam tiks piedāvāti viss iespējamais, ka tikai viņš kaut ko iegādātos pie pārdevēja.
– Nav brīnums, ka arī produkcijas piedāvājumā jāpielāgojas atšķirībām starp latviešu un turku pircēju vēlmēm.
Jā, mēs pētījām tirgu un vēlmes un šķita, ka speciāli turku pircējiem vajag arī kaut ko mazdrusciņ spīdīgu, tāpēc uzlikām savām pudelītēm zeltītu korķi. Tagad gan esam sapratuši, ka Turcijā arī dabīgās kosmētikas pircēji drīzāk grib kaut ko skandināviski atturīgu. Mēs uzlikām uz iepakojuma uzrakstus turku valodā, bet tagad zinām, ka viņiem patīk viss ārzemnieciskais un uzrakstus turciski nemaz nevajadzēja. Tā pamazām mācāmies, papildinām un uzlabojam gan savu izstrādājumu izskatu, gan sastāvu.
