Par satiksmi Jelgavā pirms 60 gadiem.
Šodien ir grūti iedomāties mūsu Jelgavas ielas bez intensīvās automašīnu plūsmas un neparasti ir redzēt pilsētā zirga pajūgu. Bet pirms sešiem gadu desmitiem dzīve pilsētas ielās ritēja daudz savādāk.
Tolaik ielas bija bruģētas ar akmeņiem, asfaltēta bija tikai tagadējā Slimnīcas iela līdz Raiņa ielai, Pils iela (tagad Lielā iela no Driksas tilta līdz centram), Zemgales prospekts, Stacijas iela līdz tagadējai Pasta ielai. Līdz šodienai vecais ielas akmeņu segums saglabājies tikai Vecpilsētas un Ausekļa ielā. Dzīvākais ielu krustojums tajos laikos bija tagadējā centrā, kur atrodas maizes veikals. Šeit to veidoja četras ielas – Pils, Lielā, Katoļu un Uzvaras iela. Šajā krustojumā dežurēja policists un reizēm arī regulēja satiksmi. Autotransporta bija maz, vairāk pa ielām brauca vieglie ormaņi, laucinieku pajūgi un velosipēdisti.
Intensīvāka satiksme bija tirgus dienās, kad pilsētā sabrauca laucinieki. Viņus varēja dzirdēt jau pa lielu gabalu, jo zirgiem kājas bija apkaltas un ratu riteņus apjoza dzelzs stīpas. Uz akmens bruģa tas radīja lielu troksni. Ormaņu zirgiem trokšņa mazināšanai pie pakaviem bija gumija un ar gumiju bija apvilkti arī ratu riteņi. Pasažieru autobusi pilsētas robežās nekursēja. Regulāri reisi ik pa pusstundai bija uz Rīgu. Par braucienu bija jāmaksā lats un 10 santīmi. Vēl bija daži maršruti pa apriņķi uz Bausku, Mežmuižu un Mūrmuižu.
Pa pilsētu iedzīvotāji lielākoties pārvietojās kājām. Turīgākie izmantoja ormaņus. Ormaņiem bija četras stāvvietas: tirgus laukumā pie Pils ielas, pie Kurzemes viesnīcas, pie dzelzceļa stacijas un Lielajā ielā pie Sv. Annas baznīcas. Vieglie ormaņi par pasažiera aizvešanu no stacijas līdz tirgus laukumam prasīja 50 santīmu. Smagie ormaņi kravu pārvadāšanai stāvēja tirgus laukumā pie pilsētas bibliotēkas. Bija arī daži auto taksometri. To stāvvietas bija pie Trīsvienības baznīcas un dzelzceļa stacijas. Taksometru cena braucienam no stacijas līdz tirgum bija viens lats.
1936. gadā Jelgavas pilsētas valde piekrita kāda uzņēmēja lūgumam par divu autobusu līniju atvēršanu pilsētas robežās. Sākumā līgumu noslēdza uz trim mēnešiem. Bija paredzēts, ka autobusi sāks kursēt ar 8. oktobri katru dienu no pulksten 6 līdz 22 pa maršrutiem: 1. līnija – stacija, Zemgales prospekts, Akadēmijas, Pils, Lielā, Pasta, Raiņa, Tērvetes iela līdz Rūpniecības ielai un atpakaļ; 2. līnija – stacija, Zemgales prospekts, Akadēmijas, Pils, Lielā, Dmbja iela līdz Bebru ceļam un atpakaļ. Brauciena maksa bija 20 santīmu, bet no Pasta ielas līdz galapunktam – 15 santīmu. Autobusi kursēja ik pa 30 minūtēm. Pieturas nebija norādītas, pasažierus uzņēma un izlaida, kur tie vēlējās. Braucēju bija ļoti maz. Jau agrāk vairāki uzņēmēji bija mēģinājuši uzturēt kādus maršrutus, bet mazā braucēju skaita dēļ mēģinājumi beidzās ar neveiksmi. Neveiksmi piedzīvoja arī pēdējais, kas 1937. gadā brauca no stacijas līdz Dobeles vārtiem (tagad Dobeles iela). Izrādījās, ka jelgavnieki ir čakli kājāmgājēji un autobusiem bija jābrauc tukšā.
Tagad aina ir cita. Braukt gribētāju ir daudz, kājāmgājēju – maz. Daudz ir autobusu maršrutu pa pilsētu, pakalpojumus sniedz vairākas firmas.
