Salīdzinot ar iepriekšējā gada Mākslas dienu visai diskutablo skati, jaunākā Jelgavas mākslinieku kopizstāde Ģ.Eliasa muzejā ir viengabalaina un apliecina augstu profesionālo meistarību.
Salīdzinot ar iepriekšējā gada Mākslas dienu visai diskutablo skati, jaunākā Jelgavas mākslinieku kopizstāde Ģ.Eliasa muzejā ir viengabalaina un apliecina augstu profesionālo meistarību.
Droši vien labs iespaids rodas tāpēc, ka katrs autors izstādē piedalās ar trim četriem darbiem. Tas palīdz parādīt, cik nopietni strādāts pagājušajā gadā. Lielisks ir iekārtojums, kas ļauj viegli uztvert eksponātus – kā katru atsevišķi, tā visus kopumā.
Tradicionāli izstādē visvairāk ir gleznu.
Ar četriem darbiem pārstāvēts viens no mūsu cienījamākajiem māksliniekiem Gunārs Ezernieks. Abas jūras ainavas ir pilnas nemierīguma un neapvaldīta spēka. Ir sajūta, ka gleznotājs sasniedzis kādu meistarības punktu, kad nav jādomā par izpildījumu, bet var ļauties otas rakstam, krāsu priekam. Saprazdams dzīves noturīgās pamatvērtības, viņš stabili stāv uz zemes un neieslīgst ikdienas sīkumos, raudzīdamies tai pāri aiz horizonta. Šāds skatījums uz dzīvi ļāvis viņam kļūt brīvākam arī Daces portretā, kas nupat pabeigts.
Izstādē ir vēl viens portrets. Portreti mūsdienu glezniecībā Latvijā ir visai reta parādība. Tiem nav laika. Tie prasa iedziļināšanos, ilgstošu darbu. Tādēļ prieku dara tas, ka Jelgavā ir divi labi portretisti. Otrs ir Mārcis Stumbris, kas skatītājiem rāda “Mariku” – ļoti smalku, labākajās salona portreta tradīcijās ieturētu darbu. Vēl viņš nodevis vērtējumam trīs ainavas, dekoratīvi krāšņas un mazliet sentimentālas.
Ainava izstādē, protams, pārstāvēta visplašāk. Līdztekus G.Ezerniekam un M.Stumbrim noteikti jāmin Edvīns Kalnenieks. Gan “Pagalms”, gan “Ezers” ir ārēji ārkārtīgi vienkārši. Gleznotājs kā parasti nemeklē izcilas vietiņas Latvijā, bet par ievērības cienīgu izceļ visparastāko motīvu. Viņa darbi vienmēr ir poētiski, tie aizskar visslēptākās dvēseles stīgas. Abas ainavas it kā vizuļo, trīsuļo, iekšēji virmo, ko E.Kalnenieks panāk ar sīkiem pasteļkrītiņu pieskārieniem gleznas virsmai.
Tikpat gleznieciski smalkas ir arī abas Lolitas Zikmanes eļļas gleznas “Zied liepas” un “Ziema”. Īpaši izceļams pēdējais darbs, kas liekas gandrīz vai monohroms.
Uldis Zuters atnesis trīs gleznas. Tās ir dramatiski kontrastainas, nemierīgas.
No diviem piedāvātajiem Ivara Klapera darbiem visvairāk piesaista “Zaļais”, kas ar krāsām vien skaidri un koncentrēti atklāj autora emocionālos impulsus.
Pāvils Lūciņš ir vecākais Jelgavas mākslinieks, viņš piedāvā trīs gleznas. Tiesa gan, tas ir deviņdesmito gadu veikums. 1994. gadā gleznotās “Maijrozītes” laikam ir viens no labākajiem viņa pēdējos gados redzētajiem darbiem.
Arvien stabilāk un atraisītāk strādā Valerians Dadžāns. Viņš piedalās ar diviem gleznojumiem, no kuriem īpaši iepriecina “Klusā sezona”. Tā apliecina viņa meistarību, labo krāsu un telpas izjūtu.
Toties Anna Kaltīgina joprojām meklē savu izteikšanās veidu, par ko liecina it kā reālistiskais jūras gleznojums, kam iepretim “Ziedu pušķis” liekas sameistarots, pietrūkst iekšējas brīvības.
Indras Grasbergas “Zelta lietus” ir dekoratīvs mēģinājums. Inita Vilks turpina gleznot kukaiņus.
Atkal iepriecina Ulda Rogas akvareļi. Viņš māk atrast arvien jaunas nianses mūsu Jelgavas ainavā. Tajās šoreiz arvien lielāka vieta ierādīta cilvēkam. Jaunāko darbu centrālais tēls ir krietni gados, vecuma un darba saliekts, bet ķepurojas pa dzīvi, kā nu māk, nepadodas vājumam. Laikam tādēļ U.Rogas dramatiskie akvareļi nenomāc, tie nekritizē dzīves smagumu, drīzāk atdod godu cilvēka pašcieņai, iekšējai spītībai.
Vienu senu akvareli izstādījis arī Georgs Svikulis. Labs akvarelis. Laika patina to maz skārusi.
Ar piecām gleznās pie skatītāja nāk Ludmila Grīnberga. Kaut arī gandrīz vai katram darbam ir sava tēma, tie liekas tuvi cits citam. Gleznu motīvi neiespaido krāsu tonālos salikumus. Darbi ir reālistiski, tomēr tiem nepiemīt zemes smagums. Liekas, ka autore pacēlusies gaisā un lidinās virs mūsu ikdienas rūpēm, virs realitātes. Māksliniece neapmierinās vienīgi ar glezniecību. Viņa arī apglezno šalles. Vairākas aplūkojamas izstādē.
Diemžēl izstādē nav pārstāvēta ne grafika, ne tēlniecība, toties lietišķā māksla ir plaša un daudzveidīga.
Ar batikošanu nodarbojas Dita Veģe, kas izlikusi vairākus pilsētas skatus. Tie ir ļoti pievilcīgi un meistarīgi.
Nelielu dekoru “Senā Jelgava” uzaudusi Mārīte Leimane.
Arī Vita Markuzova apglezno šalles. Tās ir ļoti sievišķīgi krāšņas. Viņa apskatei piedāvā arīdzan divus apgleznotus stikla traukus.
Stikla “gleznas” ir iecienīts Ivandas Spulles pašizteikšanās veids, tomēr liekas, ka viņas māla vāzes ir krietni meistarīgākas. Tās izceļas ar labu formas izjūtu.
Keramikas sadaļa izstādē ir ļoti iespaidīga. Aplūkot lieliskus dekoratīvus darbus piedāvā Ilze Emse – Grīnberga. Kā allaž, formās neparastas ir Mārītes Djačenko vāzes. Aleksandrs Djačenko atkal iepriecina ar savu skulpturālo veidojumu. Īpaši gribas izcelt Undīnes Stepkas traukus. Tie vilina gan ar formu, krāsu, gan arī ar to, ka ir tik mīlīgi, maigi piegul rokām un, šķiet, nav no māla darināti, bet gan no ādas.
Darbi no ādas šogad ir izcili. Vispirms jau Ilizianes Grīnbergas grāmatu sējumi. Māksliniece meklējusi katrai grāmatai savu neparastu, pat ārēji ekstravagantu formu, katrai izmantoti atšķirīgi materiāli. Viņa ir ļoti radoša un meklējoša ādas apstrādes meistare.
Ļoti nopietni ar ādu strādā Sandra Strēle, izgatavodama gan “gleznas” ādā, gan dekoratīvu panno, smalki izcakodama katru kvadrātcentimetru.
Laikmetīgās formās grīdas un sienas lampas no resnām metāla stieplēm un apgleznota auduma izveidojis Māris Grīnbergs. Izstādē var redzēt, kā no visparastākā materiāla var iegūt skaistas lietas, nepieciešama tikai izdoma un laikam arī talants.
Ienesot svaigumu, labi izstādē iekļaujas Jura Zēberga fotogrāfijas – sieviešu akti. Uz tumšā fona grodi iezīmējas augumu pievilcīgās aprises, maigās gaismēnas ienes darbos poētiski romantisku noskaņu.
Patiesi, jelgavnieki šogad sarūpējuši spēcīgu izstādi. Rodas sajūta, ka mūsu pilsētā ir saliedēta mākslinieku komanda.
