Jūs jau droši vien to neatceraties, bet mūsu Jelgava ilgus gadus bija aizliegtā zona.
Jūs jau droši vien to neatceraties, bet mūsu Jelgava ilgus gadus bija aizliegtā zona. Rīdzinieki bez sirds drebēšanas varēja šurp doties, bet ārzemnieki, pasarg’ Dievs, lai uz šo pusi nerādās. Bija astoņdesmitie gadi. Mārtiņš Zīverts no Zviedrijas gandrīz ik gadus sāka braukt uz Latviju, tā ka ar viņu draudzējāmies.
Sirmais rakstnieks izsacīja vēlmi, ka viņš ļoti, ļoti gribētu vēl aizbraukt uz savu kādreizējo jaunības dienu pilsētu Jelgavu un tēva mājām Vilces pagasta «Vaitenēm».
Klusais sapņotājs ceļā uz stikla kalnu
Viņa vēlēšanās noteikti bija jāizpilda, lai lūst vai plīst! Kaut kā sadabūju braukšanas atļauju, vēl bija vajadzīga mašīna, ar ko «tālo» ceļu veikt. Pieteicās mans draugs
Ģirts Jakovļevs, arī viņš Stokholmā bija iepazinies ar Mārtiņu Zīvertu.
Ģirtam tolaik piederēja «Volga». Kādeiz jau tas skaitījās smalks braucamais. Sēdāmies Ģirta ērtajā automobilī un devāmies ceļā. Mēs – tie bijām Mārtiņš Zīverts, viņa kundze Ilze un es. Jā, un, protams, Ģirts Jakovļevs pie stūres.
Šai vietā – neliels komentārs no Mārtiņa Zīverta biogrāfijas. Viņš bija precējies trīs reizes. Pirmā sieva – Marta, un viņiem ir kopīga meita Zeltīte. Pēc svešatnes gadiem Zeltīte atgriezās Latvijā un dzīvoja Rīgā. Otrā sieva Vija Elza patlaban dzīvo Kanādā, Toronto, viņai un Mārtiņam ir dēls Andrejs, kam Rīgā pieder skaņu aparatūru veikali «Pioneer». Trešā M.Zīverta sieva bija gados stipri jaunākā Ilze, dzejnieka un lugu rakstnieka Kārļa Dziļlejas meita, viņa joprojām mīt Stokholmā.
Toreiz, tuvojoties Jelgavai, Mārtiņš raudzījās apkārtējā ainavā. Klusēja. Viņš, starp citu, mīlēja klusēt, nekad nemēdza lieki pļāpāt. Pārbraucām pāri Lielupei, labajā pusē slējās atjaunotā pils, tagad gan citādi nokrāsota. Kādreiz, Mārtiņa laikā, tā bija balta!
Braucām pāri Driksas tiltam. Labajā pusē – viesnīca, pirmskara laikā tā jau bija uzcelta, bet Mārtiņš tad vairs Jelgavā nedzīvoja. Viņš pameta skatu pa kreisi, tur bija izslējusies kāda svešāda ēka. Kādreiz tur bija slavenā Lindes viesnīca – tā pati, kurā kādreiz bija apmeties leģendām apvītais mīlnieks un avantūrists Kazanova. Vēl kreisajā pusē rēgojās bijušās vācu jeb Trīsvienības baznīcas tornis, un tas arī bija viss no viņa Jelgavas! Ne vairs tirgus laukuma, ne pilsētas valdes nama, ne arī Jelgavas Latviešu biedrības, kur Mārtiņš Zīverts iemīlēja teātri. Nogriezāmies pa Akadēmijas ielu un nonācām pie nama, kas Mārtiņam bija sevišķi tuvs un kurā viņš noteikti gribēja ieiet, – bijusī Hercoga Pētera ģimnāzijas ēka. Jā, kādreiz tur bija skola, tagad – muzejs. Labi, ka ēka atjaunota, drusku tā kā žēl, ka nav vairs skolas. Uzkāpām bijušās skolas otrajā stāvā, iegājām kādreizējā aktu zālē.
Pie Cicerona un Horācija
– Jā, te direktors Jānis Lapiņš man pasniedza skolas beigšanas apliecību. Tas bija 1924. gads, – Mārtiņš Zīverts iegrima atmiņās. Neilgi pēc tam, kad nodibinājusies neatkarīgā Latvijas valsts, viņš no Vilces pagasta kājām devies uz Jelgavu, lai mācītos. Mārtiņa tēvs Vilcē nomāja «Vaiteņu» mājas, vēlāk tās iegūdams savā īpašumā, bet zeme «Vaitenēs» bija paslikta. Var jau būt, ka tēvam saimniekošana lāgā nepadevās, bet pie īstenas turības Zīverti nekad netika, un, kā atcerējās rakstnieks, gandrīz visu skolas laiku viņš vadījis lāgā nepaēdis un valkājis vienas un tās pašas drēbes.
Mārtiņš Zīverts pieteicās toreiz tikko nodibinātajā 1. vidusskolā, kas vēlāk, kad atjaunota bijusī Hercoga Pētera akadēmija, pārgāja uz tās telpām. Tā bija klasiskā ģimnāzija ar pamatīgu grieķu un latīņu valodas kursu. Jelgavā Mārtiņš Zīverts iepazinās gan ar Cicerona, gan Virgīlija, gan Horācija darbiem un pats atzina, ka Cicerons vēlāk viņam palīdzējis plānot lugas.
Jelgavā Mārtiņš Zīverts nonāca labu draugu pulkā – trīs jaunieši kopīgi noīrēja istabu Akadēmijas ielā iepretim Hercoga Pētera ģimnāzijai. Diemžēl no tās ēkas vairs nav saglabājies ne akmens. Savu lielo istabu trīs draugi nosauca Horācija dzimtās vietas vārdā par Venūziju. Vēlāk Mārtiņa draugi aizklīda tālajā pasaulē: Arvīds Anševics izstudēja par teologu, pēc kara devās uz Vāciju, bet kopš 1949. gada dzīvoja Amerikā, kur arī mira. Kārlis Jēkabsons vēlāk pieņēma uzvārdu Juvars, pēc kara emigrēja un nonāca Austrālijā. Bet Mārtiņš – Stokholmā.
Atceroties skolas gadus, M.Zīverts sešdesmito gadu sākumā uzrakstīja lugu «Durnā merga». Tās ievadā sacīts: «Darbība noris Jelgavā 30. gadu sākumā.» Pirmo reizi to izrādīja Minsteres ģimnāzijas audzēkņi 1964. gada decembrī. Latvijā, vismaz profesionālajos teātros, luga nav uzvesta.
Soli pa solim
Jelgavā M.Zīverts saradojās arī ar teātra mākslu. Viņam gan tā mīlestība nenāca ar joni, bet palēnām. Skolas direktors Jānis Lapiņš mudināja skolēnus spēlēt teātri. Izrādes notika uz īstas skatuves Jelgavas Latviešu biedrības namā, pēdējo klašu skolēni tur izrādīja L.Andrejeva lugu «Mūsu mūža dienas» un austriešu rakstnieka H. fon Hofmanstāla lugu «Dzīve ir sapnis». Mārtiņš tad bija skatītāju zālē tā patālāk no skatuves, un – iespaida nekāda. Tad uz Jelgavu atbrauca Dailes teātris ar pašu Eduardu Smiļģi priekšgalā. Dailenieki izrādīja J.Raiņa «Uguni un nakti». E.Smiļģis Lāčplēša lomā sparīgi joņoja pa skatuvi un vicināja zobenu. Mārtiņam šī izrāde likās par skaļu, par uzbāzīgu, par deklaratīvu, un kopš tās reizes viņā dzima nepatika pret Raiņa lugām. Šī nepatika saglabājās līdz mūža beigām. M.Zīverts bija citāds, un viņa pasaules skatījums citāds. Ar E.Smiļģi gan M.Zīverts vēlāk sadraudzējās, un kopš 1940. gada rudens viņš sāka strādāt par Dailes teātra dramaturgu jeb Literārās daļas vadītāju.
Tikai kopā ar teātri
Taču bija tikai divdesmito gadu sākums. Ģimnāzijas pēdējo klašu audzēkņi brauca ekskursijā uz Rīgu. Tā bija pirmā reize, kad mūsu jelgavnieks iegāja Rīgā un tās teātros. Vispirms tā bija Nacionālā opera, kur izrādīja P.Čaikovska «Pīķa dāmu». Atkal vilšanās. Nepatika. Otrā vakarā ģimnāzists devās uz Nacionālo teātri, kur rādīja B.Bjernsona lugu «Pāri mūsu spēkiem», un notika brīnums – tā uz jaunieti atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, iespaidu visam mūžam. Mārtiņš to atcerējās arī mūsu kopīgajā Jelgavas apmeklējuma reizē. Un viņam bija skaidrs viens – nākamībā tikai kopā ar teātri. Bet līdz tai vispirms bija pakluss cilvēks. Pārdzīvoto un izjusto viņš dziļi glabāja sevī, nemēdza tajā ar citiem dalīties. Un tomēr viņš bija arī sapņotājs, īpaši tajos agrajos jaunekļa gados. Sevī viņš bija izlolojis sapni par studijām Itālijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas ar privātstundām viņš iekrāja tik daudz naudas, ka pietika dzelzceļa biļetei, un – prom uz Romu! Tur Mārtiņam tiešām laimējās iekļūt Romas universitātē Filozofijas un literatūras fakultātē. Taču tas viss bija pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Naudas istabas īrei pietika tikai pāris nedēļām, pēc tam Mārtiņš nakšņoja kur nu pagadījās: stacijas uzgaidāmajās telpās, Romas pievārtē uz kāda lauka zem kupla olīvkoka, līdz nauda izsīka pavisam. Neganti viņu māca izsalkums, un tad mūsu sūtniecībā uz Mārtiņa Zīverta vārda atnāca pabieza vēstule. Viņa Jelgavas draugi Anševics un Jēkabsons bija sadabūjuši drusku naudas, lai Mārtiņu izpestītu no nelaimes. Viņš Romā nopirka un apēda kārtīgu picu un iegādājās biļeti uz Jelgavu.
Varbūt ēdīsim picu?
Kad pirmo reizi Stokholmā sastapos ar M.Zīvertu, šo viņa dzīves epizodi vēl nezināju. Tikāmies, un viņš uzaicināja mani uz kādu vienkāršu ēdnīcu un pajautāja: – Varbūt ēdīsim picu?
Man toreiz par tādu nebija ne jausmas. Piekritu. Un arī citu reizi, kad apciemoju Mārtiņu dzīvoklī, viņš aši aizsteidzās pēc picas. Namā, kurā viņš dzīvoja, bija picu ceptuve, kas piederēja itāļiem. No tā laika viņā bija saglabājusies cieņa pret picu.
Pēc atgriešanās Jelgavā bija jāmeklē darbs. Palaimējās kādu brīdi iekārtoties pamazā vakarskolā par latviešu valodas skolotāju, un tad viņš saņēma pastāvīgu darbu «Jaunā Zemgalieša» redakcijā. Tolaik iznāca tāda avīze. Bet darba gan bija pa pilnam – Mārtiņam kopā ar aktieri A.Kokāli, kas pa dienām naudiņu pelnīja redakcijā, vajadzēja rauties sviedriem vaigā, lai avīzi piepildītu ar rakstiem. M.Zīverta ziņā bija teātris. Šais gados viņš bieži sēdēja Jelgavas teātrī, skatījās izrādes, mācījās tās izvērtēt. «Jaunajā Zemgalietī» pavadītie gadi Mārtiņam Zīvertam reizē bija arī svētīgi kā sava veida prakses laiks: pamazām bija jāapjauš, kas ir teātris un kā top izrāde.
Viņa pirmā – «Nafta»
Pa vakariem Mārtiņš Zīverts devās uz Rīgu, kur bija iestājies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Nebija viegli. Viņš bija nodibinājis ģimeni. Dzīvesbiedre bija skolotāja, pasaulē ieradās maza meitene, kas saņēma vārdu Zeltīte. Nacionālais teātris 1931. gadā pirmo reizi rādīja mūsu jelgavnieka Mārtiņa Zīverta lugu «Nafta». Tas bija sākums. Bet turpinājums nāca ar pavērsienu: 1934. gadā pēc K.Ulmaņa nākšanas pie varas laikrakstu «Jaunais Zemgalietis» slēdza, Mārtiņš atkal palika uz sēkļa bez iztikas līdzekļiem, līdz beidzot laimējās dabūt darbu institūtā Rīgā. Taču nu bija jādomā par dzīvesvietas maiņu, bija jāsaka ardievas. Jelgava Mārtiņa sirdī bija saistīta ar siltām atmiņām.
Vaicāju, kur Mārtiņš Jelgavā dzīvojis. – Vairākās vietās. Viena no tām – Filozofu ielā 5, tur blakus mājiņā mūža pēdējos gadus esot vadījis arī Ādolfs Alunāns.
Vedināju Mārtiņu aiziet līdz Filozofu ielai, bet laiks negaidīja, mums vajadzēja steigties, lai laikus nonāktu «Vaitenēs». Sēdāmies mašīnā un pamājām ar roku ardievas Jelgavai. Mārtiņš tur vairs nekad neatgriezās. Es gan pa reizei iegriežos. Līdz mājai Filozofu ielā 5, kur Mārtiņš dzīvojis, aizgājām kopīgi ar Zeltīti. Viņa palīdzēja uzvēdīt atmiņām.
Bet Vilce un «Vaitenes» – tā jau ir cita epizode.
