Neparastā laikā, kad parasti neesmu mājās, pie durvīm kāds piezvanīja. Nācēja bija labu paziņu pusaudze meita, tālākos laukos dzīvojošas daudzbērnu ģimenes atvasīte.
Neparastā laikā, kad parasti neesmu mājās, pie durvīm kāds piezvanīja. Nācēja bija labu paziņu pusaudze meita, tālākos laukos dzīvojošas daudzbērnu ģimenes atvasīte. Ciemiņš dažus mēnešus neredzēts, turklāt viena pati bez vecākiem… Jūtams, ka meitenei runāt nav viegli, kaut gan zināma vienošanās pieaugušo starpā jau bija sen: «Kad sakarā ar izglītības turpināšanu bērniem vajadzēs palīdzēt iekārtoties Jelgavā, protams, centīsimies nākt pretī.» Tiešām jāliek desmit balles skuķa dūšai, ka savos četrpadsmit gados, kad devītā klase jau iet uz beigām, viņa var pati uzņemties savu viedokli pamatot. Ir vairāk cerību, ka tāds cilvēks dzīvē nepazudīs.
Ienāca prātā nesen pilsētas mēra Andra Rāviņa kādā žurnālistu saietā ar gandarījumu sacītais: «Pagājušais gads ir pēc ilgiem laikiem pirmais, kad Jelgavas iedzīvotāju skaits palielinājies.» Fakts tāds, par kuru vajadzētu zvanīt visās baznīcās. Bet kas tad ir noticis? Vairāk piedzimuši, mazāk nomiruši? Diemžēl ne. Jelgavas mājas lapa internetā liecina, ka iedzīvotāju dabiskā pieauguma cipars ir ap divsimt cilvēku mīnusā. Vairāk iebraukuši nekā izbraukuši? Tas mājas lapā gan apstiprināts nav. Vienas izteiktas vietas, no kurienes nāktu jaunie jelgavnieki, nav. Daļa no viņiem ir agrākie laucinieki. Iespējams, pat vairākums. Proti, daudzi laukos pierakstītie Jelgavā dzīvo īrētos dzīvokļos. Statistisku uzskaiti šajā jomā sakārtot nav īsti iespējams.
Protams, mēra optimismam var oponēt, sakot, ka šāds iedzīvotāju skaita palielinājums nav stabils. Tas var turpināties tikai zināmu laiku. Varbūt tik ilgi, kamēr laukos uz viena apstrādājamās zemes hektāra paliks tikpat darbaspējīgo kā Somijā vai Nīderlandē. Bet tagad svarīgāks ir kas cits. Proti, vai Jelgava šiem pārsvarā jaunajiem cilvēkiem kļūs par vietu, kur diženi, raženi dzīvot tālāk?
Nesen sakarā ar doktorantūras studijām Drēzdenē uzturējās Andris Tomašūns, kas pašlaik ir arī Latvijas Universitātes doktorants. Uz jautājumu par vāczemē gūtajiem iespaidiem viņš satraukti teica: «Tu zini, cik Drēzdenē (bijušās Austrumvācijas pilsētā) pirms desmit gadiem bija iedzīvotāju? Seši simti tūkstošu. Un tagad? Četri simti tūkstošu! Palikuši pensionāri un bērni, liela daļa jauno ir prom Rietumos. Drēzdenē stāv desmitiem tūkstošu tukšu dzīvokļu…»
Vai Jelgava kārtējo reizi kļūs par atspēriena vietu Rīgas šturmēšanai? Vai padilis guļamvagons galvaspilsētas pievārtē? Varbūt šoreiz bažas raisa pavisam bēdīgas situācijas iespējamība? Proti, ka latviešu jaunieši, cilvēki spēka gados, arī Jelgavā neatraduši nekādas vilinošas iespējas, aizceļos uz labklājīgākām zemēm. Pēc Latvijas gaidāmās iestāšanās Eiropas Savienībā tādas iespējas varētu būt plašas. (Šajā sakarā samaksātajos reklāmas laukumos savu balsi pacēlis krāšņo Jelgavas salūtu rīkotājs Joahims Zīgerists.) Saprotams, ka mēs, tā saucamie mazie cilvēki, globālos procesus neko īpaši iespaidot nevaram. Bet varbūt tiešām ir brīži, kad vajag pateikt, kā savā grāmatā uz vāka deklarēja nu jau ēnā palikušais eksprezidents Guntis Ulmanis: «No tevis jau neprasa daudz.» Ja tu, «vecais jelgavniek», pacenties būt laipns un atsaucīgs pret šiem iebraucējiem, kas nākuši no vides, kas ir tuvāka dabai un reizē ar to, iespējams, ir cilvēcīgāki par tevi pašu. Tas droši vien ir pirmais priekšnoteikums, lai dzīve iegrieztos interesanti un mūsu pilsētai būtu pievilcīgāka nākotne.
Iespraudums: Drēzdenē stāv desmitiem tūkstošu tukšu dzīvokļu. Liela daļa jauno ir prom Rietumos.
