Sestdien Jelgavā starptautisks festivāls «Apstīgoju zelta kokli, nodziedāju skaņu dziesmu».
«Šāds tautas mūzikas festivāls notiek jau divdesmit piekto reizi, bet starptautiskā mērogā tas ir otrais,» festivāla tapšanas vēsturi atceras tā faktiskā iniciatore Biruta Deruma, Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagoģe, izglītības programmas «Stīgu instrumentu spēle – kokles spēle» vadītāja. Kas nav mazsvarīgi, arī praktizējoša mūziķe un pašas kopā ar kolēģiem izloloto pasākumu aktīva dalībniece. B.Deruma ir arī daudzu koklei veltītu skaņdarbu sacerētāja, arī sestdienas festivālā, kas iecerēts reizē kā jauna dubultalbuma prezentācija, otrajā daļā atskaņojamās literāri muzikālās pasakas «Koklētājs Samtabikse» (pēc Erika Ādamsona poēmas motīviem) autore.
– Pirmajā festivālā bijis ap divdesmit dalībnieku.
Biruta Deruma: Jā, 1990. gadā piedalījās Jelgavas Mūzikas skolas koklētāju ansamblis ar draugiem, bet nu mūsu pulks izaudzis līdz starptautiskam festivālam – 2014. gadā līdz ar Latvijas koklētājiem Jelgavā muzicēja arī Kauņas Mūzikas konservatorijas audzēkņi, kopā ap 150 mūziķiem.
– Ja iedziļināmies aprēķinos, šogad būtu jābūt jau divdesmit sestajam festivālam?
Biruta: Par aprēķiniem līdz ar Jelgavas Koklētāju biedrības nodibināšanu pirms dažiem gadiem jūtos pilnīgi droša, jo dokumentu kārtošanu savās rokās ņēmusi Ērika Jegorova, mūsu koklētājas Megijas Bruces māmiņa. Manā pārziņā tagad ir tikai mākslinieciskā puse.
Pagājušo pavasari izlaidām, jo nolēmām, ka starptautiskajā arēnā drošāk iziet reizi divos gados. Šogad starptautisku vērienu piešķir Sanktpēterburgas profesionālā tautas instrumentu orķestra «Meteļica» līdzdalība. Esmu gandarīta, ka Jelgavas festivāls audzis ne tikai skaitliski, bet arī kvalitatīvi. Šogad piedalīsies jau ap 170 mūziķu.
Tas, ka pie mums brauc «Meteļica», galvenokārt ir Megijas Bruces nopelns, jo tieši tur Megija trīs reizes kļuvusi par starptautiskā daudzstīgu tautas instrumentu izpildītāju konkursa, ko Sanktpēterburgā rīko šis krievu tautas instrumentu valsts orķestris, laureāti.
Pagājušajā pavasarī no Sanktpēterburgas Megija atgriezās kā labākā daudzstīgu instrumentu grupā, kurā piedalījās ap 20 dalībnieku (pavisam to skaits mērāms vairākos simtos). Mūsu jaunās koklētājas programmā ietilpa dažādi skaņdarbi, tai skaitā pašas komponētais «Saules lietus» (tas ierakstīts arī jaunajā dubultalbumā un skanēs 14. maija koncertā). Konkursa noslēguma koncerts noritēja Sanktpēterburgas Smoļnija katedrālē, kur jelgavniece šo skaņdarbu atskaņoja kopā ar orķestri. Ar «Meteļicu» Megija spēlējusi arī iepriekš – laikā, kad krievu tautas instrumentu orķestris viesojās Rīgā.
– Kas nepieciešams, lai labi spēlētu kokli?
Biruta: Tā ir pedagoga lielākā laime, kad kokli grib spēlēt pats audzēknis (tas gan attiecas uz jebkuru citu instrumentu), nevis viņu piespiež vecāki vai skolotāji. Tad rodas pavisam cita mūzikas izpratne.
Megijai piemīt ne tikai labas darba spējas, bet arī ļoti patīk uzstāties un skatuves. Un trešais priekšnoteikums – gādīgi vecāki, kas nodrošina iespēju piedalīties konkursos. Veiksmei ir nepieciešama trīsvienība – audzēkņa, skolotāja un vecāku sadarbība (Megijas mamma Ē.Jegorova arī savulaik apguvusi kokles spēli pie skolotājas B.Derumas – red.). Ja bērns mācās mūzikas skolā vai spēlē kādā ansamblī, bez ģimenes atbalsta neiztikt.
– Varbūt mans jautājums šķitīs panaivs, bet kāpēc pirms pāris nedēļām, runājot par kādu citu konkursu Lietuvā, mēs ar Megiju sastapāmies Jelgavas 4. vidusskolā, nu runājamies mūzikas skolā?
Biruta: Gluži vienkārši – Megija pamata izglītību jeb tā saucamos vispārizglītojošos priekšmetus apgūst 4. vidusskolā, uz mūzikas skolu viņa nāk tikai pēcpusdienās mācīties profesionālās ievirzes programmā «Kokles spēle». Viņa vēl ir par jaunu, lai mācītos Mūzikas vidusskolā, viņas statuss šeit ir kā bērnu mūzikas skolas audzēknim, tikai nu jau labu laiku mēs šādu apzīmējumu vairs nelietojam.
– Jūs nestrīdaties ar 4. vidusskolu Megijas dēļ, cenšoties lauvastiesu viņas panākumu pierakstīt katra savai skolai?
Biruta: Ar mani ir ļoti grūti strīdēties, es visu pieņemu tā, kā tas ir. Un jaunās koklētājas gadījumā nevar nodalīt, kam pieder lielākā daļa viņas panākumu – 4. vidusskolai vai mums. Vainīga ir pati Megija – kā ļoti talantīga, muzikāla un darba spējīga meitene.
Ērika Jegorova: Es domāju, ka bērnus mums uz kādu laiciņu atsūta no augšas, bet viņš nav neviena – ne vecāku, ne skolotāju – īpašums. Viņš pieder pats sev. Es kā māte darīšu, cik mācēšu un varēšu, bet, kad mans lolojums būs kļuvis pietiekami neatkarīgs, lai dotos plašajā pasaulē, es viņu neatturēšu un ar laba ceļa vēlējumiem atbalstīšu.
– Vai audzēkņi mūsdienās labprāt pievēršas tādam it kā nedaudz arhaiskam instrumentam kā kokle?
Biruta: Kokli spēlēt kļūst arvien prestižāk, tas vairs nav arī tikai meiteņu instruments. Arī mūsu klasē viens puisis mācās spēlēt kokli. Un galu galā koklētājs Samtabikse un Raiņa spēlmanis Tots bija vīriešu kārtas pārstāvji.
Ērika: Kokle bija prestiža un pieprasīta arī padomju laikos, bez tās neiztika gandrīz vai nevienā pasākumā. Piemēram, Rīgā, kur mana meita Kristiāna mācās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, kokles specialitātē ir konkurss – pieci cilvēki uz vienu vietu. Nav tās kapacitātes, pietrūkst pedagogu, kuri varētu mācīt tieši šo instrumentu. Mūsdienās kokle atkal nākusi cieņā, lielā mērā pateicoties Laimai Jansonei, kura cēlusi godā etnokokli. Bet šie instrumenti ir dārgi – maksā no tūkstoša uz augšu.
– Nezinātājs šajā kokļu klasifikācijā var viegli apjukt.
Ērika: Slēdžu kokle, kādu mēs redzam šajā telpā un kuru izmanto arī koncertos, nāca apritē tikai pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. To radīja meistars Imants Robežnieks, bet problēma ir tāda, ka pieprasījums krietni pārsniedz piedāvājumu.
Etnokoklei ir individuālāks skanējums – tā rezonē caur visu korpusu, un katras skaņa ir tāda, kādu to radījis meistars un kādu skaņu konkrētais spēlētājs var dabūt ārā no šā instrumenta.
– No teorijas nolaidīsimies līdz vienkārša klausītāja līmenim. Ko tad īsti dzirdēsim 14. maijā?
Biruta: Koncertā tiks atskaņoti skaņdarbi no jaunizdotā dubultalbuma «Man māsiņa koklētāja», kurā apkopoti Megijas Bruces un vokāli instrumentālā ansambļa «Zelta stīdziņas» skaņdarbi. Kā arī literāri muzikāla pasaka «Koklētājs Samtabikse», kurā ierakstīti Birutas Derumas oriģinālskaņdarbi ar Dzintras Ķezberes tekstiem un dziesmu vārdiem. Sestdienas koncerts būs arī dubultdiska prezentācija, un to varēs arī iegādāties.
Koncertā piedalīsies Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra» vokāli instrumentālais ansamblis «Zelta stīdziņas» un Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi, krievu biedrības «Istok» ansamblis «Slavjanočka», kā arī koncertorganizācijas «Ave Sol» koklētāju ansamblis «Cantata», koklētāju ansamblis «Teiksma» un profesionālais tautas instrumentu orķestris «Meteļica» no Sanktpēterburgas. Režisors Sandis Kalniņš, scenogrāfe Ilze Beķere, dubultalbuma un koncerta skaņu režisors Guntis Šveicers.
