Ar šādu virsrakstu pirmajā lappusē dižojās «Zemgales Ziņu» priekšteča – Jelgavas laikraksta «Darba Uzvara» 31. jūlija numurs pirms trīsdesmit gadiem.
Ar šādu virsrakstu pirmajā lappusē dižojās “Zemgales Ziņu” priekšteča – Jelgavas laikraksta “Darba Uzvara” 31. jūlija numurs pirms trīsdesmit gadiem. Savukārt vēl pirms trīsdesmit gadiem – 1944. gada 31. jūlijā – tika izdota Padomju armijas Augstākā virspavēlnieka pavēle, kurā teikts:
“1. Baltijas frontes karaspēks tanku vienību un kājnieku spēja manevra rezultātā šodien, 31. jūlijā, ar kaujām ieņēma Jelgavas (Mitavas) pilsētu – galveno komunikāciju mezglu, kas savieno Baltiju ar Austrumprūsiju.”
Vēstures rats griežas nepielūdzami ātri. Ir pagājis jau sešdesmit gadu, kopš notikumiem, kad mūsu pilsēta pārgāja no vienas lielvaras karaspēka rokām citās. (Zīmīgi, ka pat minētajā biedra J.Staļina pavēlē figurē nevis vārds “atbrīvoja”, bet gan “ieņēma”.)
Protams, var strīdēties par datumiem, jo tagad (ne pirms gadiem trīsdesmit) pieejamajos izziņas avotos un vēsturnieku pētījumos atrodamas nepārprotamas liecības, ka Jelgava 1944. gadā gājusi no rokas rokā vairākas reizes un ka īstā pilsētas tā saucamā atbrīvošanas diena ir nevis
31. jūlijā, bet kādu laika sprīdi vēlāk, taču par to, kā mēdz teikt, lai vēsturnieki paši strīdas. Ne jau datumā tā sāls. Bet kur tad?
Nav mūsu mērķis aicināt lasītājus uz brašām svinībām par godu tādai un tādai sešdesmitgadei. (Pasarg, Dievs, kāds vēl varētu pārprast un ieskaitīt tautas ienaidnieku kategorijā…) Taču izsvītrot šo dienu no mūsu pilsētas vēstures arī nevar un nevajag. Kas to zina, ja nebūtu nežēlīgo kauju, vai “Zemgales Komunists” 1954. gadā varētu rakstīt, ka “Jelgava no sīkpilsoniskas pilsētiņas, kura bija pazīstama ar daudziem sīkiem veikaliņiem, traktieriem un panīkušu rūpniecību, desmit gados kļuvusi par modernu pilsētu, kuras ekonomiskais pamats ir sociālistiskā rūpniecība.”
Vai “Darba Uzvara” 1964. gadā varētu rakstīt, ka “pilsētas centrālo laukumu apskauj staltas daudzstāvu dzīvojamās mājas, skaists kultūras nams, uzcelts platekrāna kinoteātris, 3. un 4. vidusskolas.”
(Tas pats kultūras nams uzcītīgi kalpo vēl šodien, bet kur pazudis kinoteātris?)
Jūlija beigās padomju Jelgavā ik desmitgadi risinājās ievērības cienīgi notikumi, Vēl spilgtā atmiņā ir 1974. gads, kad 26. jūlijā pilsētas Centrālajā (tagad – Hercoga Jēkaba) laukumā tika atklāts V.I.Ļeņina piemineklis. Atceros, kā pirms tam nakts vidū tumsas aizsegā vajadzēja steidzīgi demontēt “veco Ļeņinu” pie dzelzceļa stacijas (divi “ļeņini” tādai pilsētiņai kā Jelgava par daudz?). Savukārt vēl pēc desmit gadiem – 1984. gada
27. jūlijā – Komjaunatnes (tagad – stacijas) parkā atklāja tēlnieces Rasas Kalniņas – Grīnbergas veidoto pieminekli “Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Nu abu šo pieminekļu vairs nav, lai gan tik daudz laika nemaz nav aizritējis. Protams, laiki ir mainījušies. Ja par proletariāta vadoņa majestātisko tēlu deviņdesmito gadu sākumā viss bija pavisam skaidrs un īpašu jautājumu nebija pat interfrontiešiem, tad stacijas “pūķa” liktenis jau raisīja karstas diskusijas pilsētas sabiedrībā, līdz kamēr tas (“pūķis”) nomira “dabīgā nāvē”. (Ar šo nekādi nav domāts aizskart cienījamās tēlnieces R.Kalniņas – Grīnbergas darba mākslinieciskās kvalitātes.)
Nu mums jau ir citi pieminekļi. Un cerams, ka uz daudz ilgākiem laikiem. Bet viss varbūt būtu pavisam citādāk. Ja nebūtu tā tālā 1944., kad “(..) šodien, 31. jūlijā, pulksten 23 mūsu Dzimtenes galvaspilsēta Maskava Dzimtenes vārdā slavas vainagotajam 1. Baltijas frontes karaspēkam, kas ieņēmis Jelgavas (Mitavas) pilsētu, salutē ar divdesmit artilērijas zalvēm no divi simti divdesmit četriem lielgabaliem.” (no Padomju armijas Augstākā virspavēlnieka pavēles) Lai vairs nebūtu jāsalutē tik nežēlīgu iemeslu dēļ. Jo katra zalve ir arī piemiņa kritušajiem. Abās frontes pusēs. Bet mums taču tagad ir pašiem sava Dzimtenes galvaspilsēta. Un tas ir galvenais.
