Iedvesmojoties no Evijas Plomes un Raita Kraslovska, par kuriem “Ziņas” rakstīja pērn, Sigita Permina un Artūrs Liflands nolēma izmēģināt dzīvi gada garumā Jaunzēlandē.
Šāds lēmums netiek pieņemts vienas dienas laikā, stāsta jaunieši. Aktīvi sekojot Evijas un Raita ierakstiem un bildēm sociālajos tīklos, nonākuši pie secinājuma – kāpēc mēs nevarētu tāpat? Rūpīgi apsverot visas iespējas, abi pieteicās biedrības “Jauniešu ceļojumi” iespējai tikt uz Jaunzēlandi. Programma piedāvā doties arī uz citām valstīm, taču šī zeme uzrunājusi visvairāk.
Dzīve busiņā
Ar Sigitu un Artūru sazvanāmies pirmdienā, kad viņiem jau astoņi vakarā, bet pie mums desmit no rīta. Abi, iekārtojušies busiņā, ar lielāko prieku stāsta, ka jau četrus mēnešus atrodas Jaunzēlandē. Dzīvot busiņā tur ir ļoti populāri, tāpēc jau no sākta gala zinājuši, uz ko tiekties.
2018. gada oktobrī, sākot pieteikšanos programmai, Sigita un Artūrs vēl šaubījās, vai kādam stāstīt par ideju mesties tādā piedzīvojumā, tāpat arī par darbu, kā un kad pateikt, ka iet prom. Līdz februārim gaidot, pat smējušies, ko darīs, ja kāds nesaņems vīzu. Tad būtu jāmeklē vien citas iespējas, kur doties varētu kopā.
Februārī laimīgi saņemta atbilde, ka vīza būs, un sākuši krāt naudu. Jaunzēlandē iebraucējiem ir svarīgi, lai kontā būtu 2400 eiro, lai ir garantija tikt atpakaļ uz mājām. Tā pagājušā gada oktobrī abi draudzīgi atvadījās no labi atalgotajām darbavietām, lai gatavotos jauniem piedzīvojumiem.
Lai aklimatizētos, sākumā Sigita un Artūrs devās uz Bangkoku, piecas dienas izbaudot eksotisko dabu. Tālāk divas nedēļas Bali, kur gūta pirmā pieredze slimnīcā un apgūts brauciens ar rolleri. Jaunieši vēlējās apskatīt kaimiņu ciemu, kurp bija jādodas pa smilšainu ceļu, bet jau pirmajā pusstundā smilšainais ceļš un rolleris, kas ir pavisam citādāks nekā mājās, pievīla, un abi apgāzās, nu Sigitai uz rokas rēta. Slimnīca bijusi ļoti tīra, ko nevarot teikt par pilsētu. Abi pat ieguvuši acu infekciju, jo ķiverēm nebija aizsargstikla un smiltis ar baktērijām iekļuva acīs. Taču tas nav tik ļoti satraucis un pārdzīvots viegli. Sigita uzsver, ka nekur citur nav satikusi tik draudzīgus cilvēkus.
Māca svinēt Ziemassvētkus
Attālināti meklēt dzīvesvietu Jaunzēlandē izrādījies grūtāk, nekā sākumā šķitis, jo, ierodoties galamērķī, nācies vilties – apstākļi nav atbilduši bildēs redzamajam un aprakstos lasāmajam. Atrastajā istabā nav pat bijušas segas, ar tām padalījušies kaimiņi. Artūrs teic, ka šajos četros mēnešos dzīvesvietas mainījis vairāk kā jebkad agrāk.
Neierasti bijis rīkot Ziemassvētkus 25 grādu siltumā. Apdāvinot visus kaimiņus un jaunos draugus, likuši skaitīt dzejolīšus un piekodinājuši, ka pie galda jāsēžas tīrās drēbēs. Protams, daži kaimiņi ne pārāk priecājušies par šo pucēšanos, taču beigās atzinuši, ka latviešiem ir ļoti jauki Ziemassvētki. Brīvajā laikā Sigita un Artūrs kāpuši kalnos un gājuši pastaigās, arī vietējie nesēž mājās un nesūkstas, bet aktīvi dodas dabā.
Ieradušies Kvīnstaunā, nolēmuši neskriet uzreiz meklēt darbu, bet nedaudz izbaudīt pilsētu. Sigitai darbu izdevies atrast jau pusotru nedēļu pēc atbraukšanas, kļūstot par pārdošanas asistenti lielākajā pārdošanas uzņēmumā. Strādājošie tur pārsvarā bija aziāti, un Sigita smej, ka tagad patiešām spēj atšķirt ķīniešus no korejiešiem un citu Āzijas tautību cilvēkus. Artūrs savukārt vēl pēc nedēļas atrada darbu ēdienu piegādes uzņēmumā un nu jau ar apgūto rolleri izvadāja ēdienus. Vīza vienā uzņēmumā atļauj strādāt tikai trīs mēnešus, tad tas ir jāmaina, kā arī svarīgi, lai viena darbavieta ir lauku darbos.
Jaunzēlandē jauniešiem bijusi iespēja daudz kvalitatīvāk sakārtot savu dzīvesveidu un vairāk pievērsties sportam. Latvijā par to sanācis vien domāt. Sigita piedalījās astoņu nedēļu sporta nometnē, Artūrs arī, taču vairāk sportojot patstāvīgi. Iespēju sakārtot savu ēdienkarti un ķermeni abi ļoti izbaudījuši.
Kad jaunajos darbos iekrāta nauda, vienkārši izdevies iegādāties busiņu. Tagad, braukājot no vienas kempinga vietas uz otru, abi priecājas par jauno dzīvesveidu. Tiesa gan, tālu nevar braukt, jo no pagājušās pirmdienas arī Jaunzēlandē izsludināta ārkārtas situācija.
Artūrs un Sigita jau no sākuma nolēmuši, ka vēlētos strādāt vīna darītavās, dārzos. Pirms pasludinātās ārkārtas situācijas arī saņemts uzaicinājums strādāt kādā vīna dārzā. Jaunieši stāsta, ka saimnieki esot izplānojuši, kā rīkoties īpašajos apstākļos, lai varētu nodarbināt cilvēkus. Viņi katrs, kas ir ar personīgo busiņu, drīkst dzīvot savā dārza malā, lai nebūtu saskarsmes ar citiem, reizē nodrošinot virtuves, dušas un citas iespējas. Sigitai un Artūram par labu nāca tas, ka jau četrus mēnešus viņi bija Jaunzēlandē, kas vietējos radīja drošības sajūtu, ka nav ieveduši infekciju. Dzīvojot kempinga parkos, jaunieši labprāt iepazīstas ar kaimiņiem. Tagad gan visi kļuvuši piesardzīgi un pirmajā brīdī jauniebraucējus uzlūko ar aizdomām, vai nav kāds ieceļotājs ar vīrusu vai tā pārnēsātājs.
Veikalā ielaiž dažus
Pagājušās pirmdienas rītā nekas vēl nav liecinājis, ka pilsētā visu varētu slēgt un ieviest lielus ierobežojumus. Sigita un Artūrs no rīta vēl bijuši veikalā. Divos dienā izsludināta ārkārtas situācija, par ko uzzinājuši no apkārtējiem. Informācija par aktuālo speciāli netiek meklēta, tā no cilvēka cilvēkam tiek nodota ļoti operatīvi. Artūrs pēcpusdienā sakārojis iegādāties saldējumu, taču, piebraucot pie veikala, atdūries pret garu rindu ārpusē. Veikalā ielaiž tikai dažus cilvēkus, bet pārējie spiesti gaidīt laukā. Maskas un dezinfekcijas līdzekļi arī ir uz izbeigšanās robežas. Iedzīvotāji jau iepriekš sākuši vilkt maskas līdzīgi kā pie mums. Pirmajā brīdī šķitis, ka iestājas panika, taču valdība solīja, ka veikali strādās un bez pārtikas neviens nepaliks, tāpēc nevajag uzreiz skriet iepirkties. Jaunzēlandē dotas 48 stundas, lai slēgtu iestādes, skolas, taču cilvēki ir reaģējuši uzreiz. Sigita un Artūrs arī tūliņ palūgti pamest bibliotēku, kur atradušies ārkārtas situācijas izsludināšanas brīdī. Līdzīgi kā Latvijā, arī Jaunzēlandē darba devēji ir spiesti atlaist darbiniekus, taču viņiem pat ar likumu ir aizliegts prasīt īres maksu par dzīvošanu.
Abi smej, ka beidzot ir, kur izmantot dezinfekcijas līdzekļus, kas paņemti no mājām. Ar ēdienu arī nav problēmu, jo, dzīvojot sporta nometnē, pieraduši plānot maltīti uz nedēļu un iepērkas reizi nedēļā. Vai abi apsvēruši domu steigties mājās, kad robežas tika slēgtas? Sigita un Artūrs pārliecinoši teic – nē. Viņi tur drīkst dzīvot līdz novembrim. Vīza paredz iespēju pagarināt atrašanos vēl par trim mēnešiem pēc šī gada, pagaidām viņi cenšas to nokārtot un cer, ka būs iespēja palikt vēl ilgāk.
