Gandrīz uz pašu Igaunijas pierobežu devos, lai palūkotu, kā zemnieks ikdienā apvieno darbošanos četrās nozarēs. Valdis Leska pievērsies bioloģiskajai lauksaimniecībai, graudkopībai, aitkopībai un tūrismam.
Gandrīz uz pašu Igaunijas pierobežu devos, lai palūkotu, kā zemnieks ikdienā apvieno darbošanos četrās nozarēs. Valdis Leska pievērsies bioloģiskajai lauksaimniecībai, graudkopībai, aitkopībai un tūrismam.
Zemnieku saimniecība «Klimpas» atrodas vietā, kur Valmieras rajona Jeru pagasts saplūst ar Rūjienu. Valdis Leska visus gadus saimniekojis viens pats, tikai kopš šā pavasara sācis pastāvīgi algot divus mehanizatorus. Viņa dzīvesbiedre nekur neiejaucas, viņa ir klavierskolotāja Rūjienas bērnudārzā un arī Jeru pagasta pamatskolā un, ja arī kaut kur pieliekot savu roku, tad tikai gurķu marinēšanā vai arī «mazliet» iekopjot māju pagalmu. Tas uz apkārtējās paskarbās pelēcības fona atstāj patiešām ziedošas oāzes iespaidu.
Pakalna virsotnē māja pakļauta visiem vējiem, ko nespēj aizturēt dažas ābeles un seno meliorācijas laiku milzīgo akmeņu krāvums. Ielejā viņpus ceļam ganās divi prāvi aitu bari. Glīta īpatnēji būvēta ēka ir aitu kūts. Patlaban «Klimpās» esot «tikai» 120 Latvijas tumšgalvju, lai gan bijis ap 300.
Valdis Leska dzimis un uzaudzis kaimiņu – Ipiķu – pagastā. Izskolojies par celtniecības meistaru, pusgadu sabijis par būvdarbu vadītāju, pēc tam atteicies no priekšnieka amata, strādājis par ierindas celtnieku. Kad bruka kolhozu sistēma un uzņēmīgiem cilvēkiem sāka piešķirt zemi, puisis nokļuva grūtas izvēles priekšā. Viņš prātā svēra un prātoja, ka divas sistēmas vienlaikus nu nekādā ziņā nepastāvēs, tātad laukos celtniecībai nebūs nākotnes, tādēļ izšķīrās kļūt par tā dēvēto Breša zemnieku. Ieprecējies «Klimpās», viņš sācis apsaimniekot mājām piešķirtos 24 hektārus zemes. Sācis ar to, ka 1989. gadā iegādājies desmit aitu.
Valdis joko, ka viņam vienmēr patikušas siltas vilnas zeķes un garšojis īsts šašliks un tam bijusi liela nozīme specializācijas izvēlē. Tomēr pārsvarā bijis analītiskums: tolaik, astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, viņš piedzīvojis lopu masveida izkaušanu.
Astoņdesmito gadu beigās Latvijā vēl bija ap 300 000 aitu, gandrīz visas tās likvidēja, uz īsu brīdi tirgus piepildījās, taču fermas palika tukšas, lemtas izpostīšanai. Tā notika visā bijušajā PSRS: daži uzņēmīgi «naudas maisi» pat bija organizējuši Austrālijas aitu eksportu cauri Latvijai uz bijušajām Vidusāzijas republikām, kur vietējie ganāmpulki bija izkauti pavisam. Jau tolaik Valdis ticēja, ka pieprasījums pēc aitas gaļas un vilnas noteikti atgriezīsies. Tagad tie laiki ir pienākuši, un pieprasījums esot kolosāls. Varot bez riska nodarboties ar aitas gaļas ražošanu, ciltsdarbu. Taču aitu ganāmpulks valstī joprojām ir niecīgs – oficiāli reģistrēts 18 000 galvu, faktiskais skaits varot būt līdz divām reizēm lielāks. Tādēļ, īpaši domājot par Eiropas Savienības tirgu, Valdis rosina salīdzināt: ar cūkgaļu ES tirgus lielāko daļu spēj aizpildīt gandrīz tikai Dānija vien, bet visā ES saražo tikai 75 procentus no pieprasītās aitas gaļas, pārējo ieved no Austrālijas. Jaunās ES dalībvalstis noteikti varētu sekmīgi izmantot šo nišu. Tikai, protams, aitkopība Latvijā jāatbalsta valstiski, mazām saimniecībām ar šo nozari nodarboties nebūs izdevīgi.
Beidzamajos gados Valdis Leska pievērsies bioloģiskajai lauksaimniecībai. Pavisam viņš tagad apstrādā 150 ha lielākoties nomātas zemes. Audzē labību tikai un vienīgi lopbarībai. To viņš pamato šādi: «Ja cilvēkam ir iespēja izvēlēties, viņš noteikti izvēlēsies tīrus produktus. Tas pirmkārt. Otrkārt, ir ekonomiski izdevīgāk. Piemēram, vairāk nekā desmit gados ne reizi nav izdevies labības pārstrādātājiem nodot graudus par maksimālo cenu, vienmēr mans audzējums bijis par sīku, mitru vai citādi neatbilstošu. Arī valsts intervencē graudus «Rīgas dzirnavniekam» iespējams pārdot tikai par 58 latiem tonnā, turklāt tie pašam jāpiegādā. Bet, audzējot bioloģiski tīrus graudus lopbarībai, no manis tos pērk gaļas liellopu, kazu un cūku audzētāji par 60 latiem tonnā, turklāt paši ierodas pakaļ.»
Valdis Leska uzskata, ka Latvijā ir neaizņemta svarīga niša – trūkst kooperatīvu, kas nodarbotos ar bioloģisko lauksaimniecību. Valdis iesaistījies vairākās zemnieku nozaru asociācijās un kooperatīvos, un šī apziņa viņā tikai nostiprinājusies. Pirmais kooperatīvs, kurā sācis darboties, bija paša līdzveidotais vietējais mašīnu rings, kas tapa pēc vācu piedāvātā kooperācijas modeļa. Rings joprojām sekmīgi strādā, tagad tas apvieno desmit īpašnieku. Vēl Valdis ir graudu pirmapstrādes kooperatīva «Daiva» biedrs, tajā apvienojies 50 zemes īpašnieku. Viņi kopīgi organizē graudu uzglabāšanu, placināšanu, malšanu, svēršanu un realizēšanu. Taču nupat Valdis kopā ar dažiem domubiedriem veido vēl vienu kooperatīvu – bioloģisko graudu kalti.
Kādēļ kooperatīvi, kādēļ bioloģiskā kalte? Kopā iespējams veiksmīgāk konkurēt. Savukārt bioloģiskā produkcija kļūst aizvien populārāka. Tā ka «Klimpas» ir saimniecība, kas specializējusies bioloģiskās produkcijas ražošanā, ķīmijas neskartais produkcijas pārpalikums noder paša aitām.
Valdis atzīst: lai gan nākotne pieder bioloģiskajai lauksaimniecībai, pašreiz daudzus tai pievērsties kavē milzīgā birokrātija. Viņš saka: «Esmu Latvijas Lauksaimnieku sadarbības padomes loceklis, tādēļ varu apgalvot, ka diemžēl pārāk daudz runājam un maz darām. Saņemam niecīgu atbalstu. Piemēram, pērn aitkopībai mūsu valsts piešķīra 60 000 latu. Tajā pašā laikā, piemēram, spraukumu izvešanai no Jelgavas Cukurfabrikas bija atvēlēts 80 000 latu. Bet aitkopība prasa daudz lielāku atbalstu. Piemēram, zemniekiem nav iespējams vieniem pašiem «nosegt» veterināro servisu: vajag valsts subsīdijas vismaz 10 latu uz katru aitu māti, lai atmaksātos veterinārie izdevumi.»
Visumā Valdis Leska aitkopību vērtē kā perspektīvu nozari. Aitas ir pieticīgas. Lūk, viņš sniedz īsu ieskatu.
Lai izveidotu Latvijas tumšgalves šķirnes aitu ganāmpulku, pietiek sākt ar 10 sprogainēm. Sākumā ir svarīgi iegādāties labu teķi, un šajā posmā pietiek ar tikai vienu hektāru ganību, četrām tonnām siena un trīs tonnām spēkbarības. Vēlama daudzmaz piemērota ēka kūtij, ideāli, ja saimniecībā būtu kaut pats mazākais traktoriņš. Lai ar aitkopību sāktu no nulles, esot diezgan ar to, ka tiek pie apmēram 5 000 latu kredīta, un samērā īsā laikā saimniecība varētu tikt virs ūdens. Valdis salīdzina: meži aug apmēram 100 gadu, līdz sasniedz kondīciju, bet jēri – tikai gadu. Eiropā aitas gaļa ir pieprasīta, kādēļ lai šos dzīvniekus neaudzētu? Turklāt ar šo lopkopības nozari var nodarboties arī īpaši aizsargājamās teritorijās.
Par graudkopību, aitkopību un bioloģisko lauksaimniecību nu viss ir it kā skaidrs. Taču kā Valdis pievērsies tūrismam? Viesojoties «Klimpās», palika iespaids, ka ģimenei ar prāvo bērnu pulciņu jau tā ir par šauru necilajā mājiņā.
Ierosme nākusi no Rūjienas pilsētas tūrisma organizatoriem. Tūristi iecienījuši tuvējās Ķoņu dzirnavas, kur ne tikai maļ graudus, bet arī apstrādā vilnu un darina ļoti iecienītas segas un adījumus. Tādēļ arī radusies ideja par tūristu maršrutu «No aitiņas līdz svīterim». Interesentu esot daudz, viņi iepazīstas ar «Klimpu» saimniecību, redz, kā izskatās nocirpta, nemazgāta vilna, aplūko aitas, pēc tam dzirnavās rod priekšstatu par to, kā vilna pārtop adījumos vai austās segās. Valdis šim izglītojošā tūrisma novirzienam pievērsies tikai ar vienu domu – popularizēt aitkopību. Nākamā viņa iecere esot iespēja «Klimpās» tūristiem piedāvāt cienastu – kārtīgu aitas gaļas šašliku. Taču to atkal kavējot birokrātija, bezgalīgās saskaņošanas un apstiprināšanas…
Kādēļ Valdis tā popularizē aitkopību? Vai viņu nebaida konkurence? Nē, jo viņš galvenokārt realizējot tikai šķirnes materiālu. Tikai tālākam ciltsdarbam izbrāķētas aitas aiziet gaļā, ko uzpērk Ogres rajona firma «Senlejas» un tālāk tirgo Rīgas lielākajos un lepnākajos veikalos un restorānos (jo bioloģiski tīra manta ir ļoti pieprasīta!). Firmas pārstāvji paši ierodas «Klimpās», iepērk gaļu par vienu latu dzīvsvara kilogramā plus samaksā nodokļa tiesu. Tas Valdi visnotaļ apmierina kaut vai tādēļ, ka, vērojot iepirkuma cenas graudiem, pienam, cūkgaļai, vai asaras saskrienot acīs. Intensīvās lauksaimniecības produkcijas cena vienmēr būs daudz zemāka, to ražot būs izdevīgi tikai lielām saimniecībām. Tas arī ir viens no būtiskākajiem argumentiem, kādēļ bioloģiskajai lauksaimniecībai, tai skaitā arī aitkopībai, Valdis paredz labu nākotni.
