Bermonts ir personība, kuras biogrāfijā vēl šodien ir daudz neskaidrību. Dzimis Krievijas dienvidos, Odesā, pieticīgā karaimu cilmes juveliera ģimenē kā Rafaela Bermana dēls Pinhuss.
Bermonts ir personība, kuras biogrāfijā vēl šodien ir daudz neskaidrību. Dzimis Krievijas dienvidos, Odesā, pieticīgā karaimu cilmes juveliera ģimenē kā Rafaela Bermana dēls Pinhuss.
Kā dzimšanas datums Bermonta dokumentos minēts 1877. gada 4. marts (pēc 1929. gadā izdotās «Polijas militārās enciklopēdijas» un citiem avotiem – arī 1884. gads). Bērnībā viņš dzīvojis arī Tbilisi, mācījies reālskolā, beidzis Kazaņas Mūzikas skolu. 1901. gadā, kad tēvs strādājis par sīku juvelieri Vladivostokā, iestājies kā brīvā līguma muzikants Krievijas armijas Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Arguņas pulkā Čitā. Pulka sastāvā piedalījies Ķīnas karagājienā (1900 – 1901). Ātri uzkalpojies mūzikas rotas kapelmeistara amatā. 1904. gadā, beidzoties brīvajam līgumam, izmantojot vienu no karaimu priekšrocībām (dienēt regulārajā armijā), iestājies pulkā kā brīvprātīgais (toreiz latviešu presē šādi dienējošie saukti par savvaļniekiem) par dieninieku pie labsirdīgā, taču glāzīti cilāt mīlošā ģenerāļa Miščenko, ar kura atbalstu pārgājis pareizticībā, lai sasniegtu kārotos virsnieka uzplečus. No tā laika viņš jau ir Pauls Bermonts. Kopā ar pulku piedalījies krievu – japāņu kara kaujās, it kā apbalvots ar III un IV šķiras Jura krusta ordeni un 1905. gada decembrī viņam piešķirta podhorunžija dienesta pakāpe. Pēc kara dienestu turpinājis Usūrijas kazaku kājnieku (plastunu) divizionā, kā eksterns iestājies Tveras Kavalērijas skolā. (Cara Krievijā bija trīs kavalērijas skolas, kurās iekļūt varēja augstāko aprindu atvases. Tā, piemēram, no gadsimta sākuma no it kā lielā armijā dienējošo latviešu virsnieku skaita kavalērijas skolu beigušo bija mazāk nekā latviešu izcelsmes ģenerāļu.) Divu kaujas ordeņu un ģenerāļa Miščenko rekomendāciju vēl bija par maz, lai šādā skolā tiktu. Kā vēsta divdesmitajos gados Parīzē baltās virsniecības izdotais žurnāls «Časovoj», Bermontam palīdzējuši… mīlas piedzīvojumi. Jaunais, elegantais, runas dāvanām apveltītais karavīrs bija kļuvis par kādas vecākas augstākas personas jauniņās sievas mīļāko.
Kad par dēkām uzzinājis augstdzimušais kungs, «galvenais varonis» pārcelts uz tālāku vietu un kā kompensācija par klusēšanu viņam izsniegta rekomendācija, lai iestātos kavalērijas skolā.
Pēc virsnieku skolas kā horunžijs (kazaku karaspēka dienesta pakāpe) Bermonts pārcelts dienestā 1. Sanktpēterburgas ulanu pulkā korneta pakāpē (jaunākais kavalērijas virsnieks).
Dienējis Rževā, kur kādas mīļākās dēļ iesaistījies naudas afērā, kas, pēc laikabiedru atmiņām, noslēgusies ar divkauju ar rotmistru Fominu. Par notikušo abi virsnieki no armijas dienesta atskaitīti.
1909. gadā Bermonts ierodas Pēterburgā, kur iepazīstas ar tolaik populārā avantūrista Rasputina privātsekretāru Āronu Simanoviču, kura aizgādniecībā viņš kļūst par Fontankas spēļu kluba krupjē – ekonomu. Klubā viņš iepazīstas ar ievērojamiem Krievijas un Baltijas aristokrātijas pārstāvjiem, un tas vēlāk daudz ko nosaka viņa turpmākajā karjerā.
Kapelmeistars ģenerāļa uzplečos
1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Bermonts mobilizēts un, pateicoties Rasputina sakariem, atkal nokļūst ģenerāļa Miščenko (nozīmēts par 2. Kaukāza korpusa 31. divīzijas komandieri) kalpībā jau kā viņa personīgais adjutants. Pulks Kaukāza frontē pret turkiem karojis itin veiksmīgi, un adjutants līdz ar ģenerāli ticis pie kaujas ordeņiem un dienesta pakāpēs audzis līdz rotmistram (pēc dažām ziņām, pakāpi zemāk – štabrotmistram). Jāpiezīmē, ka Kaukāza korpusos dienēja arī latvieši, viņu vidū – ģenerālštāba virsnieki Jānis Streipa un Gustavs Grīnbergs (pēdējais tieši II korpusa štābā), kuri savās atmiņās Bermontu kā militāri aktīvu personību nepiemin.
Sākas 1917. gada revolucionārie notikumi, kad saniknotie, boļševiku aģitatoru kūdītie zaldātiņi izrēķinās ar augstāko virsniecību. Kaukāzā tiek nogalināti citviet karavīru cienīti virsnieki, to vidū – bulgāru izcelsmes ģenerālis, kurš bija latviešu strēlnieku augstākais komandieris (1915. – 1916. g. pie Rīgas), Radko – Dmitrijevs un latvietis pulkvedis Kasparsons, bet Bermonta labvēlis ģenerālis, nesagaidot šo traģisko brīdi, nošaujas pats.
Pateicoties runas dāvanām, Bermonts ievēlēts par pulka komandieri, taču 1917. gada oktobrī bēdzis uz Kijevu, kur ar pazīstamu Baltijas muižnieku atbalstu kļuvis par dzelzceļa stacijas komandantu. Tieši Kijevā viņš atzīmējas jau kā Pāvels Bermonts un pašpiešķirtos apakšpulkveža uzplečos piedalās virsnieku aģitācijā balto Dienvidrietumu armijā līdz brīdim, kad vācu armija spiesta atkāpties un pamest Kijevu, tad arī Bermonts dodas tai līdzi uz Vāciju.
Līdz šim mazzināms ir fakts, ka Bermonta ceļu uz Baltijas valstu militāri politiskās skatuves netieši veicinājis Krievijas armijas virsnieks kņazs Līvens. 1918. gada nogalē Līvens Liepājā sāka organizēt krievu Liepājas vienību, lai cīnītos par vienotu Krieviju, taču, atsakoties iejaukties baltiešu iekšējā politikā, 1919. gada martā viņš tiek iecelts par krievu strēlnieku daļu komandieri Kurzemē un ir pakļauts baltās armijas ģenerālim N.Judeničam. Lai papildinātu savu karaspēku, Līvens dodas uz Berlīni pēc palīdzības pie emigrējušās krievu aristokrātijas. Ar bijušā Krievijas senatora Belgarda un citu palīdzību tiek panākta sadarbība starp krievu emigrācijas, Vācijas militārajiem spēkiem un Antantes pārstāvjiem un iegūta atļauja vervēt brīvprātīgos krievu karagūstekņu nometnēs un bēgļu vidū.
Bez Līvena šajā «pasākumā» tiek iesaistīts Krievijas armijas pulkvedis Virgoličs un ar paziņu palīdzību jau pulkveža uzplečus pats sev uzlikušais Bermonts, kas sekmīgi darbojās galvenokārt Zalcvēdeles karagūstekņu nometnē.
Interesanti atzīmēt, ka savervētajos iekļuva vairāki latviešu izcelsmes karavīri. Tā, Līvena vienībā – Ozolniekos dzimušais poručiks Kārlis Zīverts, Mītavas reālskolu beigušais podporučiks Aleksandrs Vinters, pēc Otrā pasaules kara Jelgavas pusē dzīvojošais poručiks Vladimirs Svare u.c., savukārt Virgoliča spēkos – nākamais Latvijas armijas ģenerālis Jānis Lavenieks (1890 – 1969), tolaik poručiks, kas, nonākot Latvijā, tika pārcelts Bermonta vienībā par bruņotā vilciena komandieri un 1919. gada jūlijā ar visu vilcienu pārgāja Latvijas armijas pusē.
Agri vai vēlu – pie Krievijas
Bermonts ar savu algotņu vienību Jelgavā ieradies 1919. gada 12. jūnijā. Par bermontiešu attieksmi un mērķiem Latvijā var secināt no Bermonta 1925. gadā Vācijā krievu un vācu valodā izdotās grāmatas «Cīņā ar boļševismu» (IX nodaļa): «Mēs visi, virsnieki un zaldāti, izsēdāmies šeit, Latvijā, kā dzimtajā zemē, jo katrs no mums redzēja, ka agri vai vēlu šīs mazās jaunizveidotās «valstiņas» tiks pievienotas lielajai Krievijai. Kurzeme, tostarp Mītava, ir mūsu, krievu karaspēka bāze karagājienam uz Maskavu vai Pēterburgu – atkarībā no stratēģiskajiem un politiskajiem apstākļiem.»
Šo ideju to dienu lasītāji varēja lasīt Jelgavā bermontiešu izdotā laikraksta «Zapadnij kraj» slejās, kur skaidri tika pateikts, ka nomaļu valstis ir jāiznīcina un jābūt vienotai Krievijai.
Tolaik Jelgavā atrodas vācu fon der Golca komandētais karaspēks, un 1919. gada 23. septembrī viņa štābs nodod Bermonta rīcībā visu civilo pārvaldi, vācu brīvprātīgo karaspēku un Jelgavas fronti, bet 18. jūlijā bermontiešu spēki, atdaloties no Līvena vienības, kura vēlāk dodas uz Ziemeļrietumu fronti pie Narvas, tiek pārdēvēti par grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu Brīvprātīgās (baltās) armijas korpusu. 1919. gada 5. septembrī Ziemeļu – Rietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Judeničs ieceļ Bermontu par visu krievu bruņoto spēku komandieri Kurzemē un Lietuvā, aizliedzot iesākt karadarbību pret Latvijas valdību. Tāpēc jau 9. jūlijā viņš izdod pavēli par korpusa pārcelšanu uz Igaunijas pievārti – Narvas fronti –, kurp dodas tikai Līvena vienība. Mazzināms ir fakts, ka Judeničs ieradies Rīgā, lai pierunātu Bermontu, taču tikšanās nav notikusi un Judeničs Bermontu no amata atcēlis.
Nedaudz vēlāk Bermonts sevi paaugstina ģenerālmajora (1919. g.1. XII) pakāpē un pirms tam, pēc baltās emigrācijas preses ziņām, pēc sātīgām vakariņām kļūst par profesora gruzīnu kņaza Avalova audžudēlu, vēstures dokumentos ienākot kā kņazs Pāvels Mihailovičs Avalovs (vēlāk vēstures avotos – kā Bermonts-Avalovs).
Mūsdienās krievu žurnālists Valērijs Šambarovs izdevumā «Baltā gvarde» (Rjazaņa, 1996. g.) par Bermontu 1919. gadā sniedz šādu raksturojumu: «Persona kā no huzāru operetes, kura varēja izvirzīties tikai pilsoņu kara gadījumā, un, šķiet, tikai Krievijā. Iespējams, viņš sevi iedomājies par jaunu Bonapartu, taču šādai lomai Pāvels Rafailovičs bija pārāk dzīvespriecīgs cilvēks un grēcīgās sadzīves izpriecas vērtēja augstāk nekā pulvera dūmus.»
Bermontiāde Latvijā, kurā nelūgtie kara viesi ar kaujas spēku 16 tūkst. štiku, 600 zobenu un 60 lielgabalu, no kuriem 2 tūkst. štiku, 150 zobenu un 8 lielgabali atradās Lietuvā, zaudēja cīņu pret neatkarīgās jaunās Latvijas valsts spēkiem, kuros pret Bermontu bija apmēram 12 tūkst. štiku, 22 lielgabali un 100 – 150 zobenu. (P.Radziņš «Latvijas atbrīvošanas karš», Rīga, 1922. g., 38., 39. lpp.).
Tā bijušais cara armijas adjutants, štabrotmistrs zaudēja cīņu pret šīs armijas kapteini J.Balodi, jo latvietis tomēr bija kaujas virsnieks, kura pakļautībā tika apvienoti ar militāro pieredzi, teoriju un nacionālo pašapziņu bagātie latviešu virsnieki.
Ja būtu izdevies – būtu varonis
Ar 1919. gada 28. novembri noslēdzas cīņa pret bermontiešiem Latvijā. Pats Bermonts Jelgavu un Latviju jau ir atstājis, lai uz laiku pazustu kaut kur Vācijā. 1927. gadā Latvijas valdība pieprasījusi viņu izdot tiesāšanai, taču saņemta atbilde, ka minētā persona Vācijā nav atrodama.
Trīsdesmito gadu sākumā Latvijas presē parādās ziņa, ka Bermonts laiku pavadījis kārtējās draudzenes – Meklenburgas hercogienes – paspārnē. Bet 1934. gada «Jaunākās Ziņas» (nr.34.) sniedz vēsti, ka Bermonts dzīvojot Minhenē, kurp arī devies šā izdevuma korespondents, vēlāk sniedzot vairākas reportāžas. Pēc krievu emigrācijas laikraksta «Posļedņije novosti» ziņām (izdots Parīzē 31.12.1933.) Minhenē Bermonts ticies ar Ādolfu Hitleru. Sarunā bijušais Krievijas armijas virsnieks esot ieteicis vācu nacionālsociālistu vadonim atturēties no karagājiena pret Krieviju, jo šo cīņu viņš varot zaudēt.
Nedaudz vēlāk Latvijas presē tika sniegta ziņa (laikraksts «Segodņa»), ka pēc kārtējās finansu un politiskās afēras Bermonts nonācis Berlīnes Moabita cietumā, pēc tam – koncentrācijas nometnē. Pēterburgas spēļu nama laika draugi viņu esot izpirkuši no nometnes, un tālākais Bermonta ceļš vedis uz Dienvidslāviju, no kurienes 1941. gadā viņš izceļojis uz ASV. Kā vēsta latviešu trimdas izdevumi «Treji vārti» un «Brīvība», atsaucoties uz krievu pareizticīgo mēnešrakstu «Zarubežnaja rusj», Bermonts miris ASV, Katskilu pilsētā 1973. gada 28. decembrī (pēc citiem avotiem – 1974. gada 27. janvārī Ņujorkā).
Raksturojot viņa darbību Latvijā, var secināt, ka tā notikusi ar devīzi: «Ja viss izdosies – būšu varonis, ja ne, tad izkulšos sveikā tik un tā…»
Mūsu lasītājiem atļauts novērtēt, kur šo «kņazu» ierakstīt – XX gadsimta pirmās divdesmitgades militāri politiskajās personībās vai vienā virknē ar Jelgavā savulaik mitušajiem XVIII gadsimta avantūristiem.
No baltās gvardes vēstures materiāliem
(telegrammas tulkojums):
«Narva, 9.10.1919. gadā
Nr.73
Sakarā ar pulkveža P.Bermonta noziedzīgo uzbrukumu Latvijai atceļu pulkvedi P.Bermontu no grāfa Kellera vārdā nosauktā korpusa komandēšanas un izsludinu viņu par dzimtenes nodevēju.
Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis N.Judeničs.»
Kā apstiprinājumu, ja tā varētu teikt, ģenerālis izdevis pavēli dāvāt Latvijas armijai četrus lielgabalus. Tas arī izdarīts, kā vēsta toreizējā Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Simsona atbildes telegramma.
(Žurnāls «Istorik i sovremeņņik» I,
1922. g., Berlīne, 52. – 53. lpp.).
