Mārīte Ose daudziem ir kā balsts un cerība brīdī, kad liekas – pasaule sabruks.
Pēc vidusskolas Saldus meitene Mārīte ar koferi rokās aizgāja no tēva mājām dzīvē laimi meklēt. Viņa bija kā no laivas izmesta – bez naudas kabatā un vecāku atbalsta, tikai tāpēc, ka pretēji tēva sapnim nevēlējās kļūt par veterinārārsti. Mazpilsētas meitene devās Rīgas virzienā. Viņas dzīves ceļš bijis smags, taču par visu pārāks ir gandarījums, ka, klausot savai sirdsbalsij, pirms daudziem gadiem izvēlējusies pareizo virzienu un ir laimīga. Ar neatlaidību un spītu viņa visu mūžu mācējusi par sevi pastāvēt un tagad atzīst, ka augļi, kas sūri grūti nākuši, ir divtik saldi. Šodien Mārīti Osi Jelgavā nezina vien retais, jo tik daudziem viņa spējusi sniegt atbalstu un padomu brīdī, kad liekas – pasaule sabruks. Sports un medicīna jau skolāPar savu dzimto pilsētu Mārītei ir īpaši siltas atmiņas. «Saldū esmu uzaugusi, gājusi skolā, joprojām braucu uz salidojumiem. Bērnībā biju ļoti apaļa – skolā man bija iesauka Resnā –, bet tajā pašā laikā ļoti, ļoti kustīga, un skolotājs teica: kur tā Mārīte – te viņa bija un te atkal nav! Es biju arī ļoti palaidnīga – īsts Emīls brunčos –, jo ģimenē gaidīja zēnu. Mans tēvs bija jaunsaimnieka dēls, un viņam bija vajadzīgs mantinieks, bet piedzima meitene! Fizkultūras skolotājs ar tēvu nolēma, ka manu aktivitāti var ierobežot, ieliekot mani sporta skolā. Līdz pulksten trijiem bija mācību stundas un tad četras stundas – sporta skola,» atceras Mārīte. Meitene ātri nometa svaru un kļuva par labu vieglatlēti, iegūstot augstas vietas sacensībās. Ar sportu viņa joprojām ir uz tu un jelgavniecēm pasniedz vingrošanas nodarbības. Skolas gados Mārīte darbojusies arī sanitārajā kopā. «Mācījāmies medicīnu, higiēnu, kā sniegt pirmo palīdzību, pārsiet brūces, braucām uz sacensībām. Un jau tajā laikā šis virziens man ļoti patika,» viņa atceras. Bet tētis domāja citādi, viņa sapnis bija – meita veterinārārste. Taču Mārīte skaidri zināja, ka nekad mūžā nevienam dzīvniekam nespētu nodarīt sāpīgi. Pēc vidusskolas Mārīte devās uz Rīgu, dzīvoja pie tantes un mācījās 4. medicīnas skolā. «Pirmā prakses vieta bija Rīgas 1. slimnīca. Tur arī skaidri apjautu, ka nav skaistākas un cēlākas profesijas par māsiņu,» pārdomās iegrimst Mārīte.Rīgā viņa pa dienu mācījās, pa naktīm strādāja, jo tēvs aizliedza meitai dot naudu. Ar stipendiju varēja samaksāt vien par kopmītni un pusdienām, bet meitene gribēja arī labi ģērbties un iet uz ballēm, tāpēc pa naktīm Rīgas 5. slimnīcā strādāja par sanitāri. «Viegli nebija, bet tas mani ir norūdījis. Es zinu, kā naudiņa jāpelna, jākrāj un jātaupa. Tā ir ļoti laba dzīves skola, ko esmu mācījusi arī saviem bērniem. Viņi abi paralēli studijām ir strādājuši, kaut gan es varēju nodrošināt. Šodien jaunajai paaudzei ļoti pietrūkst patstāvības,» secina Mārīte. Arī Kremlis nepalīdzējaCik ilgi pie tantes dzīvosi? Jelgavā kādā mājā tika izīrēta veranda – tur arī jauniete apmetās, bet Rīgā turpināja strādāt. Ballē pils saliņā Mārīte satika savu nākamo vīru, un pamazām dzīve iesakņojās Jelgavā. Apprecējās un sāka strādāt pilsētas poliklīnikā par māsiņu. Piedzima Oskars un Anita, bet jaunajai ģimenei joprojām nebija, kur dzīvot. «Par dzīvokli vajadzēja cīnīties, jo neviens mums to no laba prāta nedeva. Vienmēr bija kādi, kam to vairāk vajadzēja. Četratā mitinājāmies nelielā istabiņā bēniņos, kur bija ļoti auksts un mitrs. Dēls saslima ar astmu. Vismaz pusotru gadu katru nedēļu gāju uz pilsētas izpildkomitejas dzīvokļu nodaļu lūgt dzīvokli. Domāju – cik ilgi viņi izturēs?» atceras Mārīte. Viņi varēja izturēt, Mārīte gan ne. Viņa sēdās vilcienā un brauca uz Maskavu pie biedres Tereškovas, kas Kremlī pieņēma sūdzības no visas Padomju Savienības. Līdzi tika ņemta arī vēstule ar dzīvesstāstu. «Pie pašas Tereškovas netiku, bet mani pieņēma cita sieviete. Es viņai stāstu, ka esmu no Latvijas un ka man nav kur dzīvot. Viņa prasa: tev ir mamma, un viņai ir kur dzīvot? Tev Latvijā ir vēl kāds radinieks? Kad atbildēju – jā, viņa teica: tad kāpēc tu atbrauci? Dzīvo pie viņiem!» atceras Mārīte. Tomēr vēstuli ar ģimenes dzīvesstāstu viņi bija izlasījuši, jo izpildkomitejai tika atsūtīta atbilde. Ar vēstuli no Maskavas Mārīte bez pieteikšanās devās uz Rīgu pie prokurora un panāca, ka tiek pieņemta. «Prokurors izlasīja dokumentus, paskatījās uz mani un jautāja: tik jauna sieviete un atbraukusi sūdzēties? Atbildēju, ka man nav ko zaudēt. Es tikai lūdzu, lai maniem bērniem būtu, kur dzīvot. Prokurors nebija diezko laipns, pieri saraucis, atcirta, lai braucot mājās un rīt ejot uz savas pilsētas izpildkomiteju. Aizgāju. Mani sagaidīja dzīvokļu nodaļas priekšsēdētājs. Tajā brīdī pavērās pilnīgi cita pasaule, no kuras es apjuku. Man teica: sēdieties, Oses kundze, visu tūlīt nokārtosim, tikai pasaukšu izpildkomitejas priekšsēdētāju. Nodomāju – nu gan kaut kas nav kārtībā un mani tūlīt «savāks». Bija tādas bailes! Abi ar mani aprunājās un piedāvāja izvēlēties vienu no trim dzīvokļiem Jelgavā… Es izgāju ārā un šausmīgi sāku raudāt. Domāju, ka prātā sajukšu – tāda attieksme pret mani nekad nebija bijusi,» asarām acīs atceras Mārīte. Tā sākās viņas dzīve dzīvoklī. «Narkomānu var izmainīt»«Jo mani vairāk «spīdzina», jo es vairāk augu. Nevaru grūtībās izturēt – man kaut kas jāmeklē,» Mārīte atzīst. Tas arī bijis par iemeslu studijām. 2002. gadā viņa pabeidza augstskolu «Attīstība», bet pēc tam Liepājas Universitātē ieguva maģistra grādu. Strādājot par māsiņu, Mārīte gāja mājas vizītēs pie ģimenēm, kur citas māsiņas atteicās iet – arī pie bijušajiem cietumniekiem un čigāniem. Ar čigāniem nekad nav bijis grūti saprasties, jo bērnībā ar viņiem kopā uzaugusi.1995. gadā Mārīte pabeidza rehabilitācijas kursu, kas ļāva palīdzēt cilvēkiem ar kaulu sistēmas problēmām, pēc insultiem un operācijām. Pilsētā viņa sāka vadīt ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, ko dara arī šodien. Bet 2001. gadā pārgāja strādāt uz pavisam jaunu nišu – profilakses darbu atkarīgajiem – un sniedz konsultācijas Jelgavas Atkarību profilakses centrā. Uzticību nenodod«Tas bija laiks, kad pilsētā sāka parādīties narkotikas, slimības. Sapratu, ka viegli nebūs, bet es biju redzējusi narkomānus, satikusi cietumniekus un zināju, kādi ir šie cilvēki. Man liekas, ka cilvēku var izmainīt, arī narkomānu. Man nav bail no viņiem. Kad narkomāns nāk pēc palīdzības, viņš nenāk ne zagt, ne sist, un nav jābaidās. Narkomāni zina, ka es viņus nekad nenodošu. Es stāstu arī par savu dzīvi. Protams, manu uzticību klienti pārbaudījuši no matu galiem līdz papēžiem,» atklāj Mārīte un piebilst, ka uz ielas gan cilvēkiem ir pilnīgs pamats baidīties no narkomāniem, jo viņi zog, rauj somiņas, atņem telefonus, melo. Agrāk daudz narkomānu uzturējās depo rajonā, Pārlielupē, Jelgavas cietuma apkaimē, Satiksmes un Ganību ielā. Šodien tādu cilvēku visvairāk ir Satiksmes, Ganību, Aspazijas ielā, Meiju ceļā, arī Pārlielupē. «Zinu daudzus narkomānus, kas uz laiku pārtrauc lietot, bet diemžēl nav neviena, kas pie netikuma neatgrieztos. Tā mūsu valstī ir liela problēma, ka cilvēki nav nodarbināti, un tas veicina arī narkomāniju. Jelgavā nav maz narkomānu un vielas ir viegli pieejamas, klubi, ielas – tur var nopirkt visu. Zālīte ir sākums narkotikām. Daudzi «noraujas». Kādā pētījumā secināts, ka 98 narkomāni no 100 «purvā iebraukuši» no zālītes pīpēšanas, teic atkarību profilakses speciāliste. Mārīte cenšas atlicināt laiku mazbērniem, lai pabūtu ar viņiem kopā un runātu arī par atkarību izraisošām vielām. «Mazdēlam ir 12 gadu, un ar viņu es daudz runāju par smēķēšanu, narkotikām. Viņš visu zina, bet ir tāds pats bērns skolā kā citi. Vecākiem parasti nav daudz laika saviem bērniem – tāpat kā mums tā nebija,» viņa atzīst.
