Pār pasaules labāko sportistu un kaismīgāko sporta līdzjutēju domām un izjūtām jau otro nedēļu valda notikumi XXXI olimpiskajās spēlēs, kas pirmoreiz notiek Dienvidamerikā, Brazīlijas otrā lielākajā pilsētā Riodežaneiro. Iespēju robežās tiem seko arī lodes grūdējs Edgars Bergs un vieglatlētikas trenere Maija Ukstiņa. Bet «robežas» ir pilnībā pakārtotas treniņu programmai Zemgales Olimpiskā centra stadionā un atlētiskās vingrošanas zālē, jo Jelgavas kluba «Cerība» sportists gatavojas savām trešajām paraolimpiskajām spēlēm, kas no 7. līdz 18. septembrim norisināsies turpat Rio. Atbalstīt savu audzēkni klātienē līdzi dosies arī trenere, bet šonedēļ vēl abi sastopami pirmsstarta pēdējā treniņnometnē.
«Tehniski starp paraolimpisko un «parasto» vieglatlētiku nav atšķirību. Treniņu procesā vingrinājumi jāpielīdzina katra fiziskajām iespējām – tur tā starpība,» teic 54 gadus Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolā un vairāk par 20 «Cerības» trenera postenī aizvadījusī Maija. Par viņas smalki niansētajām pielīdzinātājas prasmēm var liecināt Edgara divas olimpiskās medaļas Atēnās un viena Pekinā, Ingrīdas Priedes uzvara ar pasaules invalīdu čempionāta rekordu diska mešanā 2002. gadā Lillē un daudz citu panākumu «cerībnieku» starptautiskajos startos. «Ingrīda gatavojās arī uz Rio, nāca uz treniņiem septiņos no rīta, par diviem metriem pārsniedza kvalifikācijas A normatīvu. Bet izrādījās, ka valstij neiedeva kvotu. Žēl man viņas,» trenere atklāj, ka augsta līmeņa invalīdu sportā tas ir viens no sāpīgākajiem punktiem. «Lai sagatavotu sportistu startam attiecīgajā disciplīnā, vajag četrus piecus gadus, bet tad pēkšņi izrādās, ka nav vairs čempionāta vai olimpiādes programmā viņa invaliditātes klasei tā veida.»
No labām rokām – labās
Septiņkārtējā Latvijas čempione diska mešanā Dace Šteinerte todien atvedusi līdz ar zelta medaļu saņemto Vieglatlētikas federācijas Pateicības rakstu trenerei par čempiona sagatavošanu un LSPA profesores Ilzes Avotiņas grāmatu «Vieglatlētika». «Tāds diploms nu gan ir pirmoreiz!» Maijas acis iemirdzas sirsnīgā priekā. «Agrākos gadus, sportistu aicinot uz pjedestāla, treneri arī pieminēja, bet pēdējā laikā vairs ne. To grāmatu varēšu iedāvināt Ļizai, kas šoruden, iespējams, nāks manā vietā sporta skolā.»
Jeļizaveta Osovija ir viena no viņas audzēknēm, savulaik arī vairākkārtēja Latvijas čempione šķēršļu skrējienā, šogad beigusi Sporta pedagoģijas akadēmiju, vasarās strādājusi bērnu sporta nometnēs Amerikā. «Ļizai tā ir laba prakse un tagad labs moments trenera darba sākumam,» Maija spriež, ka viņai būtu laba vietniece.
Labs, laba, labi – mazais, bet tik ietilpīgais vārdiņš aizpilda lielu daļu mūsu sarunas emocionālās telpas arī turpinājumā. «Esmu bijusi labās rokās, tā ka nebija iespēju slinkot un nedarīt,» atceroties, kā sporta skolotāju ietekmē veidojusies pašas aizrautība, Maija nosauc Rolandu Čuhalovu Jelgavas 2. septiņgadīgajā skolā, Elzu Krūmiņu 2. vidusskolā un Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu ar Jevgeņiju Brantu, kas sportisko pilsētas meiteni bija ievērojis kādās sacensībās, ieinteresējis mācīties lauksaimniecību, bet pēc tam ar agronoma diplomu aizvirzījis uz Fizkultūras institūtu. «Lūkojoties atpakaļ uz tiem gadiem un savu izvēli, jāteic, ka mainīt neko negribētu. Lai ir pat tas tehnikums pa vidu, jo tieši tur mēs ļoti daudz sportojām. Spēlēju volejbolu, basketbolu, galda tenisu. Un kur vēl tādu darba skolu dabūsi ar mēslu talku četros no rīta,» viņa piemiedz acis smaidā.
Studējusi neklātienē, sākusi strādāt skolā un sporta skolā, bet agronoma diploms turpmāk noderējis piemājas dārziņā.
Gaiteņos barjeras, zālē – tāllēkšanas bedre
1992. gadā darbu nācies pamest, jo smagi saslimuši vecāki, bet pēc pāris gadiem Maija atgriezās. Vispirms sporta skolā, pēc tam, «Cerības» vadītājas Rutas Kļaviņas pierunāta, sākusi trenēt arī invalīdus. Uz pieņēmumu, ka trenera darbā droši vien vairāk gandarījuma nekā skolā, kur jāmāca arī ne tik sportiskie, viņa atbild noliedzoši. «Man patika arī skolā. Toreizējā 3. vidusskolā, kur tagad 3. sākumskola, visus gaiteņus izmantojām. Vienā stāvā barjeras, otrā gludais celiņš, estētiku nebojāja vingrošanas paklāji stūrī, trepes noderēja 800 metru un trīs kilometru treniņiem, bet sporta zālē bija ierīkota pat tāllēkšanas bedre. Āra laukumā celiņus ravējām – katrai klasei savs gabals,» Maija smej, ka tagad tur kazu var ganīt.
Savulaik ar mazajiem sporta skolas treniņgrupu audzēkņiem ravēts arī 100 metru celiņš vecajā «Daugavas» stadionā, līdz 2010. gadā Jelgavas vieglatlētiem beidzot kļuva pieejami atbilstoši treniņu apstākļi Zemgales Olimpiskajā centrā. Bet par skolām trenere teic: «Arī pie tām mūsdienās vajadzētu labākus sporta laukumus.»
Prieks par tiem, kas iztur
Salīdzinot ar laiku pirms trīsdesmit un pat divdesmit gadiem, bērniem un jauniešiem ir daudz vairāk dažādu pulciņu un nodarbošanās iespēju, starp kurām sports var likties smags un grūts, atzīst trenere. «Neteikšu, ka tā ir «vieglā» atlētika.» Arī sportotgribētāju raksturi mēdzot būt mīkstāki. «Viens otrs čīkst pie mazākā sīkuma vai tulznas.» Kā pretstatu Maija atminas savu Latvijas čempionāta 4×100 metru stafetes zelta četrinieku ar Viktoriju Kurdu, kas skrējusi ar salauztu roku, un Inesi Jermīļinu ar izmežģītu potīti.
«Prieks par tiem, kas iztur, kam sports iet līdzi dzīvē. Un jo vairāk par tiem, kas izvēlas tajā strādāt. Būs, kas paliek aiz manis. Ir arī tādi, kas pabeidz sporta akadēmiju, bet nestrādā, tos mazliet žēl – varbūt vajadzēja izvēlēties citu augstskolu. Patīkami, ka meitenes atnāk ciemos. Atceros, kā ieradās uz treniņu tādas piektās, sestās klases skolnieces, bet tagad jau pašām bērni…»
Katra tikšanās ar bijušajiem audzēkņiem trenerei šķiet kā sirsnīgākā dāvana, bet, ja vēl ko varētu vēlēties, tad: «Lai paņem no gadu skaita kādus desmit nost. Jo sirdī jau to gadu nav, tikai tās kājas… Kad pavasarī tieku pie velosipēda, tad saku paldies Dievam, ka neesmu vairs atkarīga no bērniem vai audzēkņiem. Sēžos uz riteņa un braucu, ka mati plīvo,» Maija rāda uz savu sportisko braucamrīku, kas tūlīt tiks likts lietā.
Maija Ukstiņa
Dzimšanas gads: 1941.
Izglītība: agronoma (Saulaines Lauksaimniecības tehnikums); sporta skolotāja, vieglatlētikas trenera (LVFKI).
Darba pieredze: fizkultūras skolotāja Izvaltas, Strenču, Ozolnieku un Jelgavas 3. vidusskolā; trenere Jelgavas BJSS, invalīdu sporta un rehabilitācijas klubā «Cerība», Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas nometnēs.
Ģimene: pieci dēli, astoņi mazbērni, divi mazmazbērni.
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, darbs dārzā.
Katrreiz gribējās parādīt labāko, ko spēju
Edgars Bergs, divu paraolimpisko spēļu dalībnieks un trīskāršs medaļnieks
Ar treneri Maiju satikāmies deviņdesmito gadu beigās «Cerības» organizētā treniņnometnē Ozolniekos. Iepriekš pie Dailas Mankuses Saldū biju nodarbojies ar visu ko – arī skriešanu, tāllēkšanu, bet, kad pēc 2000. gada pārnācu šeit, Jelgavā, Maija saskatīja, ka labāk sanāk tieši mešana. Dzīvesvieta gan joprojām palika Saldū. Ierados uz treniņiem, sarunājām, ko pēc tam izdarīšu trenažieru zālē vai ar lodi piemājas pļaviņā, un tad atkal ar autobusu braucu «atrādīties». Katru reizi uz šejieni devos kā uz sacensībām – gribējās parādīt labāko, ko spēju.
Savstarpējais kontakts ar gadiem kļuvis arvien ciešāks, un tagad varu teikt, ka trenere man ir kā otra mamma. Starptautiskās sacensībās viņa ir tribīnēs. Ja kārtējais diska metiens vai lodes grūdiens izdevies labi, tad paceļ īkšķi, ja slikti, tad reiz pat dūri ir parādījusi. Tas bija Pekinā. Pirms pēdējā izgājiena lodes sektorā rādu, ka kājas piedzītas un vairs nevaru. Bet viņa pretī ar kulaku. Tad arī to sudraba medaļu izcīnīju. 2011. gadā pasaules čempionātā Jaunzēlandē negāja labi – sasirgu ar augstu temperatūru, lodē paliku piektais, diskā astotais. Tās ir līdz šim vienīgās sacensības, kur treneres nebija klāt, un varbūt tiešām tas psiholoģiski ietekmēja.
Maijai ir liela pieredze un milzīgs darba stāžs, taču, lai kā būtu, – nekad neesmu jutis viņas nogurumu un vienmēr saņēmis atsaucību. Ja kaut kādu iemeslu dēļ varu ierasties citā laikā, viņa paliks savas lietas malā un piemērosies. Par visu, ko esmu sasniedzis, trenerei vislielākais paldies.
Kaut nakts vidū varējām pastāstīt, kas uz sirds
Viktorija Kurda-Šidlovska, RSU absolvente, fitnesa trenere, masiere
Kad biju izmēģinājusi visus pulciņus, ieskaitot aušanu, tētis mani 14 gadu vecumā aizveda uz vieglatlētiku pie treneres Maijas, kas tūlīt ieraudzīja: būsi skrējēja. Sākumā pievērsos 400 metriem, bet Latvijas olimpiādes sacensībās pēc skrējiena palika slikti, un, šo sajūtu psiholoģiski nevarēdama pārvarēt, pārgāju uz 100 un 200 metru distancēm. Divsimtā izskrēju meistarkandidāta normatīvu, simtiņā mazliet pietrūka. Arī Latvijas čempionātos vienmēr paliku otrā vai trešā, un trenere teica: ja tu sevi nežēlotu, tiktu krietni tālāk. Tā ir tiesa, man patika sports, bet nebiju fanāte. Un viņa arī nespieda. Laikam jau juta to «diedziņu», ka es pildu tēta vēlēšanos. Ar simts metru stafetes komandu gan tikām augstākajā punktā. Toreiz celiņā līdz galam «izlikāmies» visas. Pirms tam muļķīgi biju salauzusi pirkstu, bet ģipsi iegrieza tā, lai varētu kociņu saturēt. Trenere prata celt mūsu pašapziņu, pārliecinot, ka spējam vairāk, un mēs centāmies viņu nesarūgtināt.
Tajā pašā laikā varējām arī baudīt viņas atturīgo sirsnību, paraudāt uz pleca, kaut nakts vidū pieiet un pastāstīt, kas uz sirds. Viņa neizjautāja, nedeva problēmas risinājumu, taču vienmēr tiki kaut kā «salāpīts». Es teiktu – ja nebūtu treneres, nebūtu «manis». Pateicoties viņai, ir mani rezultāti, pateicoties viņai, esmu saglabājusi dvēseliskumu, jo nebija laika un iespēju raksturu sabojāt. Žēl, ka trenere iet projām, būtu savu piecgadīgo Marku laidusi pie viņas.
Lielā labestības deva liek pašam būt labākam
Dace Šteinerte, Jūras akadēmijas absolvente, kuģa stūrmane
Pie treneres Maijas atnācu, kad mācījos 10. klasē. Pēc basketbola, ar kuru sākumā vēl nodarbojos paralēli. Viņa atminas, ka es esot bijusi pārliecināta, bet pati gan atceros, ka nobijusies un vieglatlētikai diezgan «tizla». Tāpēc arī droši vien disku man iedeva tikai otrajā gadā. Neteiktu, ka sākumā man patika pats sporta veids, drīzāk jau toreizējā treniņbiedru grupa un tas process – kā trenere to darīja. Kaut kādā veidā jutos lielākā kopībā nekā basketbola komandā, un, protams, ka tas bija treneres nopelns.
Viņai ir katram sava pieeja, un nav tā, ka tikai mīlīga. Agrāk to nesapratu, bet tagad redzu arī tādus pozitīvi «viltīgus» gājienus. Trenere ir ļoti labs psihologs un zina, ko kuram vajag pateikt, kuru paslavēt, kuru pabārt un kuram neteikt neko. Viņa vienmēr centusies būt klāt audzēkņiem sacensībās, un tas rada drošību – zinu, ka viņa apskatīsies, parādīs un izdarīšu. Pēc metiena pat no tribīnēm nekautrēsies ar žestiem demonstrēt, gurns vai roka nebija, kā vajag. Patiesībā jau mešanas disciplīnās nav vienas tehnikas – katrs dara pa savam, un treneris tad skatās, ko «lauzt» un ko varbūt var atstāt.
Maija man devusi izjūtu, ka bez sporta nevari dzīvot. Tas savukārt – mērķtiecību, pārliecību un vēlmi vienmēr būt labā formā. Ja darbā jūtos morāli un fiziski stipra, tas kaut kādā mērā nācis no viņas. Tāpat kā lielā labestības deva, kas liek pašam būt labākam. Ik pavasari, atgriežoties no kārtējā reisa, atkal tiekamies, lai sāktu gatavoties kārtējam Latvijas čempionātam. Būs labi! – trenere vienmēr novērtē pirmos mēģinājumus, un, jūtot, ka viņa tic saviem audzēkņiem, nevari nekustēties.
