Signe Sirmā ir Latvijas spēcīgākā juniore orientēšanās sportā. Trasē viņa piedzīvojusi gan neaizmirstamas uzvaras, gan sāpīgus zaudējumus, taču ne mirkli nav šaubījusies par savu izvēli. Vairākas reizes kļūstot par sporta laureāti, gandrīz katru dienu trenējoties un brīvdienas aizvadot sacensībās gan Latvijā, gan ārpus tās, piedaloties pasaules čempionātā orientēšanās sportā pieaugušajiem un šobrīd strādājot par treneri, Signe pierādījusi – orientēšanās patiesi ir viņas dzīvesstils.
– No visiem sporta veidiem – kāpēc tieši orientēšanās?
Ar orientēšanos iepazinos pāris mēnešu vecumā, kad mamma mani nēsāja pa mežu speciālā bērnu mugursomā. Mamma bija arī mana pirmā trenere un tā, kas iedrošināja doties mežā ar karti. Patstāvīgi sāku skriet, sasniedzot sešu gadu vecumu. Protams, sākumā tās bija vienkāršas distances ar marķējumu, taču soli pa solim sāku apgūt orientēšanās karšu zīmes un kompasa izmantošanu kartes noorientēšanai. Trenēties sāku Gulbenes novada Sporta skolā, tomēr astoņu gadu vecumā par manu sirdslietu kļuva volejbols, kur aktīvi trenējos un startēju arī Latvijas līmeņa sacensībās. Līdz pat 15 gadu vecumam ticēju, ka nākotnē būšu profesionāla volejboliste un orientēšanās būs sporta veids, ko uzskriet šad un tad. Savas domas mainīju pēc pirmā ārvalstu brauciena kopā ar izlasi uz pasaules skolēnu orientēšanās čempionātu Turcijā, kur ieraudzīju šo sporta veidu no cita skatpunkta. Vēl tagad atceros, cik ļoti uztraucos. Tie, kas nodarbojas ar šo sporta veidu, nenoliegs, ka orientēšanās tiek ievērots godīgas spēles princips, visi ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, un tas neapšaubāmi ir veids, kā būt vistuvāk dabai. Tas laikam arī mani notur šajā sporta veidā. Īsi pēc Turcijas brauciena no Gulbenes pārcēlos uz Jelgavu, kur man bija iespēja pievērsties šim sporta veidam profesionālāk. Sāku trenēties Jelgavas novada Sporta centrā pie treneres Ingunas Čākures. Ar katru dienu jūtu, ka kļūstu labāka un sniedzos tuvāk saviem izvirzītājiem mērķiem, to pierāda arī līdz šim sasniegtie rezultāti. Man ir vislabākā treniņgrupa, kas katru dienu motivē un padara smago treniņprocesu daudz jautrāku un interesantāku.
– Ar ko orientēšanās atšķiras no citiem sporta veidiem?
Katram sporta veidam ir sava odziņa. Mans sporta veids noteikti atšķiras ar to, ka katru reizi ir jauni izaicinājumi – jauns apvidus, distance, konkurenti. Orientēšanos nevar iemācīties pāris dienās, nedēļās vai gados, jāmācās nepārtraukti. Interesantāku orientēšanās sportu padara tas, ka nekad nevar paredzēt, kurš uzvarēs, jo kļūdās visi, arī profesionāli sportisti. Tev ne tikai jābūt fiziski spēcīgam, proti, ātram un izturīgam, bet arī jāprot to visu apvienot ar racionālu domāšanu, pieņemt ātrus lēmumus un spēt precīzi salasīt karti. Orientēšanās ir ne tikai pa takām un pilsētu, bet arī caur purviem, izcirtumiem, augstiem kalniem. Nereti fiziskā slodze ietekmē domāšanu, tādēļ jābūt spēcīgam gan fiziski, gan emocionāli.
– Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt labam orientieristam?
Orientieristam noteikti ir jābūt mērķtiecīgam, lai būtu motivācija pievarēt distances līdz galam. Drosmīgam, lai nebaidītos atrasties vienam mežā. Pozitīvam, jo ar smaidu sasniegt nesasniedzamo ir daudz vieglāk. Komunikablam, lai spētu analizēt distances un kopā ar citiem atrast pieļautās kļūdas, jo šajā sporta veidā cilvēki mācās tikai no kļūdām.
– Varbūt ir kāds, kuram piemīt minētās īpašības, kāds, kuram tu gribētu līdzināties?
Mans orientēšanās elks ir vairākkārtējs pasaules čempionāta medaļu ieguvējs zviedrs Gustavs Bergmans. Vēlos viņam līdzināties, kopš sākām skriet vienā klubā (zviedru OK “Ravinen”). Man bija iespēja vērot viņa treniņus nometnēs, redzēt “veselīgās” brokastis pirms nopietniem startiem (septiņas maizītes ar “Nutella” krēmu), kā arī vienkārši aprunāties. Man vienmēr galvā šaudījās domas, ka visi profesionālie orientieristi ēd tikai veselīgi, visu dienu pavada treniņos, kā arī ir daudz pārāki domāšanā, taču patiesībā tie ir pavisam vienkārši cilvēki.
– Kā trenējies sacensībām? Cik daudz laika velti treniņiem?
Vasarā un rudenī gandrīz katra nedēļas nogale ir aizņemta ar sacensībām. Parasti pirms sezonas izveidoju kalendāru ar gaidāmajām sacensībām, cenšoties tās sadalīt prioritārā secībā. Katram svarīgajam startam ir īpaša sagatavošanās, piemēram, Latvijas čempionātam sprinta distancē, kas norisinās pilsētā, ir nepieciešams daudz ātruma treniņu, tādēļ kādu laiku iepriekš veicu ievērojami vairāk intervālu, sprinta intervālu, tempa skrējienu treniņus. Tāpat arī mana trenere izveido treniņu plānu tā, lai es būtu vislabākajā fiziskajā formā tieši uz sezonas svarīgākajām sacensībām, proti, pasaules junioru čempionātu. Trenēties es cenšos katru dienu, bet bieži ir arī vienas dienas atpūta. Vidēji trenējos vienu divas stundas dienā.
– Darba dienās treniņi, brīvdienās – sacensības. Kā to visu izdodas apvienot ar ikdienas dzīvi?
Kopš 12. klases apvienot treniņus ar mācībām ir diezgan grūti, taču cenšos savu dienu pakārtot tā, lai būtu iespēja noskriet paredzēto. Mana šī brīža ikdienas rutīna sastāv no pašas treniņiem, kā arī pašlaik oficiāli strādāju Jelgavas novada Sporta centrā par orientēšanās treneri, kur manos pienākumos ietilpst arī treniņu vadīšana saviem audzēkņiem. Ar septembri mans grafiks noteikti būs daudz saspringtāks, jo tad ikdiena sastāvēs no studijām, darbiem un treniņiem, taču mans moto ir: “Jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt!”.
– Kā tev patīk orientēties – vienai vai komandā?
Mazliet vairāk laikam individuāli, jo tad viss atkarīgs tikai no tevis, savukārt komandā ir daudz lielāka atbildība. Patīkamāk ir izcīnīt uzvaru ar komandu, jo cīņa ir interesantāka un emocionālāka.
– Kādi ir tavi augstākie orientēšanās panākumi?
Manuprāt, 2019. gada sezona bija viena no veiksmīgākajām manā karjerā. Sezonas sākums gan bija iesācies neveiksmīgi, ar diezgan lielu traumu, tādēļ Baltijas čempionātā izcīnīju ceturto vietu garajā distancē un ceturto stafetē. Pēc tam bija atlikuši mazāk nekā divi mēneši, lai sagatavotos sezonas svarīgākajām sacensībām – pasaules junioru orientēšanās čempionātam. Pirms lielā notikuma bija vēl viens liels notikums tieši Latvijā – pieaugušo čempionāts jauktajās sprinta stafetēs, kur pirmo reizi vēsturē kopā ar Endiju Titomeru un Rihardu Krūmiņu (JNSC/OK “Alnis”) uzvarējām. Emocijas finišā bija patiesas un neaizmirstamas, jo pēdējā etapā viss bija atkarīgs tieši no manis. Ieejot distancē, cerējām izcīnīt trešo vietu, bet pie pēdējā kontrolpunkta kopā ar vēl divām spēcīgām komandām cīnījos jau par pirmo. Treniņprocess norisinājās ļoti gludi, tieši uz pasaules junioru čempionātu biju savā labākajā formā. Sacensības sākās ar sprinta distanci, kur no 159 meitenēm cerēju ierindoties starp pirmajām 60, to arī izpildīju, iegūstot 51. vietu. Nākamajā dienā sekoja garā distance, kas ir mana mīļākā disciplīna, kam gatavojos visvairāk. Iesāku ļoti labi, pat pāri vidum biju TOP 6, veicot ļoti pieklājīgu distanci ar sīkām kļūdiņām, tomēr pirms skatītāju kontrolpunkta pieļāvu rupju kļūdu, kas mani izslēdza no cīņas par augstajām vietām. Beigās finišēju vien 45. Pēc atpūtas dienas norisinājās vidējās distances kvalifikācija. Savā hītā kvalificējos astotā, kas pašai bija ļoti liels pārsteigums, jo vidējās distances nav tās, kas man padodas. Nākamajā dienā bija vidējās distances fināls. Tā kā tiku A finālā, tad starts bija no arēnas, kas bija piepildīta ar cilvēku pūļiem. Sajūtas bija fantastiskas, taču stress ņēma virsroku. Atkal iesāku pārsteidzoši labi, skrienot TOP 10, bet beigās sekoja lielākas kļūdiņas, un starp 159 meitenēm finišēju 18. vietā. Tas pašai bija ļoti patīkams pārsteigums, jo priekšā bija vien orientēšanās lielvalstu Norvēģijas, Zviedrijas, Šveices, Somijas, Krievijas meitenes. Noslēdzošajā sacensību dienā bija stafetes, kur cerēju iekļūt TOP 15. Skrēju pirmo etapu, iesāku diezgan labi, taču noguruma dēļ noskrēju diezgan slikti, pieļaujot daudz kļūdu. No 37 valstīm finišējām 11. vietā.
Bēdājoties par savu sniegumu stafetē, saņēmu zvanu no Jāņa Krūmiņa par iespēju startēt pieaugušo pasaules orientēšanās čempionātā Norvēģijā. Tā nu augustā kopā ar pieaugušo izlasi devos uz Norvēģiju, kur skrēju garo distanci. Veicot šo distanci, man nebija mērķa, drīzāk gribēju redzēt, kā notiek elites sacensības. Distance bija gara un grūta, taču, tā kā tie bija Skandināvijas meži, tehniski noskrēju labi – no 74. meitenēm finišēju 55. vietā.
Noslēdzošās sacensības šajā sezonā man bija Baltijas junioru orientēšanās kauss, kur bija jāskrien garā distance un stafete. Sacensības norisinājās starp Baltijas jūras valstu komandām – Zviedriju, Somiju, Igauniju, Lietuvu, Latviju, Igauniju un Baltkrieviju. Pirmajā dienā stafetē veicu noslēdzošo etapu, un finišējām otrajā vietā. Nākamajā dienā guvu vēl vienu lielisku karjeras panākumu – uzvarēju Baltijas junioru kausā, kurā startēja ļoti spēcīgas meitenes. Distanci noskrēju ļoti tīri un bez lielām kļūdām. Kopumā 2019. gada sezonā Latvijas čempionātos izcīnīju trīs zelta medaļas. Tāpat man bija arī daudz labu rezultātu taku skriešanā, ieguvu arī LSFP valsts stipendiju par augstiem sasniegumiem sportā. Visspožāk no citām sezonām atmiņā palikusi arī 2016. gada Eiropas jauniešu čempionātā iegūtā ceturtā vieta stafetēs, pjedestālam zaudējot vien 30 sekundes.
– Teici, ka pirms došanās trasē mēdz ļoti uztraukties. Kā uzmundrini sevi pirms sacensībām?
Pirms svarīgiem startiem mani noteikti ir ar kaut ko jānodarbina, lai es nekoncentrētos uz konkurentiem, kas ar nopietnajiem skatieniem un kāju pliķēšanu var ļoti viegli izvest no pacietības. Vislabāk pirms starta man patīk spēlēt volejbolu, klausīties mūziku vai vienkārši aprunāties ar citiem sportistiem.
– Kas tevi motivē?
Katru reizi, kad atgadījusies kāda neveiksme vai arī ir motivācijas izsīkums, es klausos un skatos 2016. gada pasaules junioru čempionāta oficiālo dziesmas videoklipu “Our Road”, kas mani atgriež atpakaļ pie dzīvības.
– Orientieristam nepieciešamas daudz un dažādas iemaņas arī no citiem sporta veidiem. Vai nodarbojies vēl ar kādu?
Orientēšanās ietver sevī dažādas disciplīnas, kuras esmu izmēģinājusi, piemēram, telpu orientēšanos, orientēšanos uz slēpēm, rogainingu, labirintu u.c. Ik pa laikam uzspēlēju gan klasisko, gan pludmales volejbolu un nodarbojos ar taku skriešanu. Reizēm kā alternatīvie treniņi man ir slidošana, slēpošana, snovošana, riteņbraukšana, basketbols, futbols.
– Vīrusa dēļ tika ierobežotas daudzas jomas, arī sports – atcelti pasākumi un sacensības, daudzi nevarēja trenēties. Kā vīrusa situācija ietekmēja orientēšanās sportu, kā pavadīji šo laiku?
Kad valstī izsludināja ārkārtas situāciju, orientēšanos visvairāk ietekmēja tieši tas, ka izjuka visas plānotās sacensības, kā arī atlases uz citiem pasaules līmeņa mačiem. Par laimi, trenēšanās netika pārtraukta ne uz brīdi, jo ikviens varēja individuāli doties uz mežu un skriet. Grūtāk bija citu sporta veidu pārstāvjiem.
Šis periods deva man lielisku iespēju – treniņos eksperimentēt vairāk. Iepriekšējās sacensību sezonās es to nevarēju atļauties. Vīrusa laikā noteikti trenējos daudz vairāk, jo lielākā dienas daļa bija brīva. Pašlaik orientēšanās sezona rit pilnā sparā, par ko ļoti priecājos.
– Tu studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Vai šī izvēle saistīta ar to, ka aizraujies ar orientēšanos?
Jā, studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par orientēšanās treneri nolēmu jau tad, kad mācījos 6. klasē. Ne brīdi neesmu šaubījusies, nožēlojusi vai mainījusi domas, orientēšanās ir mans dzīvesstils. Ar katru dienu iemīlu izvēlēto profesiju arvien vairāk un vairāk. Man ļoti patīk darbs ar bērniem, un lieliski, ka ir iespēja to darīt caur savu sporta veidu.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar orientēšanos?
Manos plānos noteikti ietilpst akadēmijas absolvēšana. Pēc tam vēlos turpināt mācīties par orientēšanās treneri padziļinātāk. Protams, visu gribu apvienot ar cītīgu trenēšanos un skriešanu Latvijas pieaugušo izlasē. Plānu ir daudz, un laiks rādīs, vai esmu uz to spējīga.
