Sestdien Jelgavā savā dibināšanas kongresā pulcējās par sociāli konservatīvo dēvētā partija «Tautas mantojums», par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts Jelgavas Domes deputāts un bijušais «zīgeristietis» Jānis Ozoliņš.
Sestdien Jelgavā savā dibināšanas kongresā pulcējās par sociāli konservatīvo dēvētā partija «Tautas mantojums», par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts Jelgavas Domes deputāts un bijušais «zīgeristietis» Jānis Ozoliņš. Līdz ar tās oficiālu reģistrāciju Tieslietu ministrijā Jelgavas Domē nu būs pārstāvētas jau septiņas partijas.
Jauntapušās politiskās organizācijas teorētiķis un datorzinību doktors Kārlis Krūmiņš savā ievadreferātā secināja, ka klātesošos par domubiedriem ļauj saukt pirmām kārtām neapmierinātība ar pastāvošo situāciju valstī (kas tika raksturota kā degradācija pirms pilnīga sabrukuma), atziņa, ka pastāvošās partijas nevar vai negrib mainīt šo situāciju, un nākamajiem partijas biedriem piemītošā griba «kaut ko» darīt lietas labā. Krūmiņprāt, viņi visi ir neapmierināti: ar nabadzību; latviešu tautas izmiršanu un valstī piekopto šoka terapiju; ar korupciju, augsto noziedzības līmeni un tiesisko nihilismu; ar milzīgo birokrātisko aparātu un tā nesamērīgi lielajām algām; ar valdošo partiju saimniecisko politiku; ar ēnu ekonomikas lielo īpatsvaru Latvijā; ar valdošo partiju attieksmi pret zemniecību, mežsaimniecību un Latvijas zinātni; ar valdošo partiju piekopto finansu un nodokļu politiku. Doktora Krūmiņa konstatējums – Latvija ir nabadzīga, izmirstoša zeme ar dārgu un korumpētu pārvaldes aparātu un ļoti augstu noziedzības līmeni. Valstī pie varas esot vecā komunistu nomenklatūra un viņu ieceltie nekompetentie pakalpiņi (kā piemērs nekompetencei visaugstākā mērā tika nosaukts bijušais izglītības ministrs Māris Vītols). Viss iepriekšteiktais tika pasniegts biezā statistisko datu mērcē.
Jaunā partija atšķirībā no «valdošajām» tiekot dibināta «latviešu tautas aizsardzībai» un, lai Latvijā iedzīvinātu sociālā solidārisma principu visplašākajā mērā (valsts kopējā labuma taisnīgu sadali).
Kaut arī partijas dibināšanas iniciatori apgalvoja, ka domubiedri darbu uzsākuši jau vairāk nekā gadu iepriekš, partijas programmas projektā tas neatspoguļojās. Programmas projekts «aizpildīja» tieši vienu mašīnraksta lapu ar apņēmības pilniem uzsaukumiem «jāmaina», «jāaktivizē», «mēs esam par to». Programmas pamatā esot «Cilvēktiesību deklarācija, kurā teikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību».
Kongress (kas tika dēvēts arī par kopsapulci un pilnsapulci) noritēja neorganizēti un haotiski. Vienīgi par «iniciatīvas grupas» izvirzītajiem partijas priekšniekiem, kā arī par valdes un revīzijas komisijas locekļiem klātesošie balsoja organizēti – kā plānots. Paredzētā aizklātā balsošana par valdes locekļu kandidātiem, lai ietaupītu laiku, tika nomainīta ar atklātu balsošanu, turklāt par visu sarakstu reizē. Tiesa, neliels sajukums kongresa vadītāju rindās radās tad, kad zālē sākās kurnēšana, pieprasot vismaz kaut kādas ziņas par cilvēkiem, kas ir pilnīgi nepazīstami un nākotnē tos vadīs pretim nospraustajiem gaišajiem mērķiem. Tad kandidāti «pāris vārdos» darīja zināmu savu biogrāfiju, visi kā viens atskaitoties, vai bijuši komunistu partijā, vai ne. No nākamā partijas priekšsēža Jāņa Ozoliņa, kas pēc izglītības ir metālapstrādes tehnologs, biedri uzzināja, ka viņš «ir ļoti nopietni pievērsies sociālajiem jautājumiem» un jau Tautas frontes laikā nodibinājis dzīvokļu rindu vecajiem jelgavniekiem, no kuriem vairāki desmiti tos ir arī saņēmuši. Savukārt nākamajam partijas priekšsēža vietniekam Gunāram Grinbergam (pēc izglītības elektromehāniķim) Limbažos ir savs bizness lombardā. Abiem partijas priekšniekiem ir vidējā izglītība. Par to, kā notika vēlēšanas, liecina biļetens revīzijas komisijas vēlēšanām, kas, neprasot mandātu, tika iedots arī «Ziņu» žurnālistam. Turklāt pēc biļetenu savākšanas mandātu komisijas loceklis Jānis Čakstiņš veikli samelojās – izdalīti esot 122 biļeteni, nodoti arī 122…
Mandātu komisija atturējās ziņot, kas par cilvēkiem sapulcējušies uz partijas dibināšanas kongresu. Spriežot pēc tā, kā ar sevi iepazīstināja partijas priekšnieki un atsevišķi debatētāji, jaunveidojamā politiskā organizācija ir dīvains mistrojums, kurā vienotas pozīcijas raduši Zīgerista partijas Saeimas deputātu bijušie palīgi, pašvaldību deputāti, kas ievēlēti no Zīgerista partijas saraksta, Zīgerista «Rūpju biroja» darbinieki, mazturīgie un dažādu rangu valsts un pašvaldību sociālie darbinieki. Turklāt zālē netrūka dažādu īpatņu.
Debatēs varēja izteikties katrs, kas to vēlējās, turklāt bez jebkāda laika limita, jo kavējās notārs, kuram bija jāapliecina partijas dibinātāju paraksti. Debates gan liecināja, ka nākamie partijas biedri ir ļoti atšķirīgi savos uzskatos. Vieni lamāja Zīgeristu, citi izteica nožēlu, ka viņš nav ievēlēts par partijas priekšsēdi.
Savdabīga diskusija izvērsās starp diviem mācītājiem. Viens pauda uzskatu, ka vienīgi baznīcai ir tiesības pacelt roku pret tādām parādībām, kurām laicīgā vara paiet garām. Savukārt otrs klātesošos pārliecināja, ka latviešu tautu ir skāris Dieva sods, latvieši gaida tiesas dienu un Dievs ir izvēlējies jaundibināto partiju, lai šo tiesu spriestu («Mūsu morālais uzdevums ir spriest tiesu latviešu tautai»).
Pirmais pareģoja, ka arī šī partija izkūpēs kā migla, ja tai nebūs kontakta ar Dievu un visi partijas biedri nestaigās Jēzus Kristus pēdās, savukārt otrs bija pārliecināts, ka partijai jāsāk ar «ieskatīšanos sevī».
Kaut arī partijas teorētiķis proponēja sociālā solidārisma principu, kongresā izskanēja viedoklis, ka iztikas minimumu nevajag nodrošināt dīkdieņiem, zagļiem, dzērājiem, «viņu mantiniekiem kropļiem» un cietumniekiem.
Apceres objekti bija ļoti plaši – sākot ar Pētera I pieminekli, tiešiem Krievijas draudiem, Latvijas militāristu neauglīgajiem pieredzes braucieniem uz Dāniju, «kas nekad nav karojusi un nekad nevienu nav uzvarējusi», līdz pat banāniem un šokolādei.
Kāds bijušais trīskārtējais novusa čempions dalījās atmiņās par 1941. gadu, kad «žīdi ar naganiem» izveda cilvēkus, kāds bijušais VEF konstruktors aicināja baidīties no narkomāniem un saprast, ka visa pamatā ir Oma likums, vēl cits apcerēja maldīgo priekšstatu, ka cilvēks ir cēlies no mērkaķa. Atsevišķu runātāju izteikumus pavadīja saucieni no zāles («Ko tu tur runā!», «Naida kurinātājs!», «Nenoliec Ulmani!» utt.)
Kongress pilnvaroja jaunievēlēto valdi «nepieciešamības gadījumā» mainīt partijas nosaukumu un simboliku, jo – «visādi dzīvē mēdz gadīties». Kā iespējamos partijas nosaukumus klātesošie minēja «Solidāri Latvijai», «Tēvzemes grodi», «Mantojums tautai», «Nākotnes cerība», «Mūsu zeme – tautas mantojums» un pat «Partija 2000». Savukārt trīs zvaigžņu vietā kā partijas simbolikas variants tika ieteikts izvēlēties trīs auseklīšus…
Partijas teorētiķis datorzinātņu doktors Krūmiņš savās nobeiguma tēzēs iezīmēja drūmu partijas iespējamo nākotni. Lai sašķeltu un paralizētu partiju, vārdā nenosaukti «viņi» centīšoties biedru rindās iefiltrēt radikāļus. Tikšot arīdzan taisīti reitingi, kas rādīšot, cik maz piekritēju ir partijai, bet tas tikai liecināšot, cik tā patiesībā esot spēcīga. Kāds būs topošās partijas elektrorāts un uz ko cer tās dibinātāji – tas paliek dziļš un neizdibināms noslēpums. Protams, ja vien partija nekalpos kā Trojas zirgs Latvijas politikā jau reiz caurkritušajam Joahimam un viņa sarukušajam līdzgājēju pulciņam.
