Nupat savā simts dienu pārskatā Ministru prezidents Vilis Krištopans, pildīdams savu apņemšanos veicināt Latvijas uzņēmēju darbību, aicināja visus piedalīties akcijā «Latvijas prece XXI gadsimtam».
Nupat savā simts dienu pārskatā Ministru prezidents Vilis Krištopans, pildīdams savu apņemšanos veicināt Latvijas uzņēmēju darbību, aicināja visus piedalīties akcijā «Latvijas prece XXI gadsimtam». Jādomā, ka citi mūsu valstsvīri to atbalsta. Vismaz Latvijas jogurtu
viņi ēd labprāt. Par to liecina svaiga jogurta spainīši, kas regulāri ceļo gan uz Jēkaba ielas namu, gan Ministru kabinetu.
Daces un Pētera Skuju saimniecībā «Pumpuri» top garšīga Latvijas prece ar ārzemju izcelsmi – bez konservantiem, ar Rīgas Piena kombinātā audzētu tīrkultūru un Pūrē iebiezinātām augļu piedevām. Protams, «piekasīgāks» patērētājs var protestēt: Latvijā taču neaug ne banāni, ne persiki un visādi citi eksotiskie augļi. Tā būtu skabargas meklēšana cita acī, jo tad arī uz «Valdo» rīsu paciņām nevarētu rakstīt «ražots Latvijā».
Jogurta kvalitātei modri seko vairākas uzraudzības institūcijas, regulāri pārbaudot ne tikai jogurta, bet arī piena un ūdens atbilstību visām normām.
– Tā vajag, – pārliecinoši piekrīt «Pumpuru» saimniece. Izskatās, ka viņu pārbaudes īpaši neuztrauc.
Taču vislabākie produkcijas vērtētāji, protams, ir patērētāji. To labprāt iegādājas Jelgavas veikali, kafejnīcas. Deviņdesmit procentu «Pumpuru» jogurta Pēteris Skuja katru rītu izvadā saviem pasūtītājiem Rīgā. «Vincents», «Ozīriss», «Grieķu restorāns», «Anre», «Daile» – šie nosaukumi komentārus neprasa. «Pumpuru» ražojumi daudziem ir pazīstami jau vairākus gadus.
Kāpēc ģimene nolēmusi, ka tie būs jogurti?
Stāsta Dace Skuja:
– Viss sākās ar to, ka pusgadu nevarējām saņemt naudu par realizēto pienu. Valsts darba arī vairs nebija. Mājās – trīs skolojami bērni. Vispirms bija doma, ka jāpērk beļģu ražotā iekārta nemalto graudu maizes cepšanai. Tās cena – 200 tūkstoši dolāru. Sagatavojām biznesa plānu, iesniedzām vairākām Rīgas bankām cerībā dabūt kredītu. Vēl līdz šim brīdim neesam sagaidījuši atbildi. Toreiz mums pietrūka dokumenta no Lauksaimniecības ministrijas, ka viņi galvotu par mūsu iecerēm. 1994. gadā raidījumā lauksaimniekiem izdzirdējām, ka beļģu firma «PACO» organizē semināru par piena pārstrādi. Piedalījāmies cerībā, ka kaut ko vairāk uzzināsim par mūs interesējošajām maizes cepšanas iekārtām. Taču iznāca savādāk. Stundas laikā izšķīrāmies, ka jogurta ražošanas iekārta būs mūsu. Tā 1995. gada 13. maijā ir izrakstīta pirmā pavadzīme. Paguvām ielēkt vilciena pēdējā vagonā.
Dace un Pēteris kopā studēja Lauksaimniecības akadēmijā. Dace ir diplomēta ekonomiste, pirms tam viņa beidza Saulaines tehnikumu ar agronoma diplomu. Pēteris ir Mehanizācijas fakultātes absolvents. Pēc studijām Skujas dzīvoja Daces mātes mājās Valmierā, vēlāk ģimenes apstākļu dēļ nokļuva Tērvetē. Nākamā mājvieta bija Jelgava. Te – darbs «Lauktehnikā». Jelgavā bērni gāja dārziņā un mācījās skolā. Nu jau vairāk nekā desmit gadu Skuju ģimene dzīvo Svētē. Bērni izauguši. Vecākais dēls Ģirts ir ekonomikas maģistrs. Meita Santa beigusi LLU Veterinārmedicīnas fakultāti un tagad studē un praktizējas savā specialitātē ASV. Jaunākajam, Uģim, jau ir sava ģimene. Arī viņš tāpat kā tēvs mācās neklātienē «mehos».
Pa māju dzīvo vairs tikai Dace un Pēteris. Liels palīgs ir Daces māmiņa. Vēl divi darbinieki palīdz tikt galā kūtī un ražošanā. Visus grāmatvedības dokumentus Dace kārto pati.
– Kaut arī darbadienas garums ir 16 – 17 stundu, vieni paši bez palīgiem mēs netiktu galā. Mums ir desmit govju. Vēl teliņi. Pašu vajadzībām arī kāds ruksis, vistiņas. Kā tad es varētu vienlaicīgi būt pie katliem un vēl pilsētā? – konstatē Dace Skuja.
«Pumpuros» gatavo četrpadsmit šķirņu jogurtu. Joprojām vispieprasītākais ir persiku jogurts. Izrādās, ka jogurtu garšām arī ir mode. Vieni no jaunākajiem ir ar riekstu, vaniļas un šokolādes piedevām. Ja ir vajadzība, pie Skujām var pasūtīt arī dabisko jogurtu bez piedevām. Tas īpaši noderētu, tuvojoties zaļo salātu sezonai. Latvieši ir pieraduši, ka šajā ēdienā prasās kāds «slapjums». Ja ir problēmas ar lieko svaru, dabiskais jogurts būtu labs krējuma aizstājējs. Kādu laiku «Pumpuros» ražoja salātu jogurtu, tam bija pievienots nedaudz skāba krējuma, sāls un ķiploki.
Ziemā jogurta patēriņš ir lielāks. To labprāt iegādājas bērnudārzi un skolas. Noieta kāpums ir arī pirms algas dienām un svētkiem.
– Pēc pasūtītā jogurta daudzuma mēs varam noteikt kalendāru, – Dace stāsta.
Vasaras ir brīvākas, taču tad daudz lauku darbu. Jāapstrādā trīsdesmit ar pusi savējo un vēl septiņpadsmit nomāto hektāru zemes. Skujas ne tikai ražo veselīgu uzturproduktu, bet izaudzē arī pašiem vajadzīgo pārtiku.
– Veikalā pērkam tikai maizi un sāli, – smejas Dace.
Tagad daudzi zemnieki sūdzas par grūtajiem laikiem. Ko par to domā Dace Skuja?
– Mēs esam tā vecuma cilvēki, kas ir pieraduši, ka priekšnieks visu pasaka priekšā. Kas pats ir spējīgs domāt, tas nesūdzas.
Tam, kas gaida, ka uz paplātes visu pienesīs klāt, pateiks, ko audzēt, kur nodot, ir grūti, – atzīst Dace.
«Pumpuri» strādā ar pilniem apgriezieniem. Varētu ieviest ko jaunu, taču kā parasti ierobežo līdzekļu trūkums. Ieceru ir daudz. Cerēsim, ka Skujām, kas prot domāt, tās piepildīsies.
