«Kino 19» līdz 30. decembrim – «Dīvainā piektdiena» un «Santaklauss 2».
“Kino 19” līdz 30. decembrim – “Dīvainā piektdiena” un “Santaklauss 2”.
Abu filmu autoriem smaidījis nedaudz vairāk radošās veiksmes nekā parasti amerikāņu komēdiju rimeiku un turpinājumu veidotājiem.
1976. gada “Dīvainās piektdienas” rimeikā ikdienišķi ir atraitnes Tesas strīdi ar pusaudzi meitu Annu, līdz abas burtiski iejūtas viena otras ādā: apmainās ķermeņiem. Ar turpmākās izlikšanās spēles aizrautību Džemija Lī Kērtisa un Lindsija Lohena zināmā mērā reabilitē tā dēvēto ķermeņu maiņas komēdiju žanru, kurā iepriekš dominējušas tādas vulgaritātes “pērles” kā Roba Šneidera “Karstā čiksa”.
“Santaklausa” otrajā sērijā Ziemassvētku vecītim ģimenes apstākļu dēļ uz laiku jāatstāj Ziemeļpols, bet viņa vietā atstāto Santaklausa kopiju apsēdusi neganta varaskāre… Bērniem filma piedāvā gana dinamikas un joku. Pieaugušie savukārt viltus Ziemassvētku vecīti varētu raudzīt padarīt par jaunu bubuli, varbūt iedarbīgāku nekā žagari dāvanu maisā: tā teikt, ja neklausīsi, Ziemassvētkos pie tevis atnāks ļaunais Santaklausa klons.
***
Edgars Sauka:
“Dīvainā piektdiena”. Līdz šim Džemiju Lī Kērtisu biju redzējis “action” filmās. Kā pozitīvs minams fakts, ka iztrūkst pēdējā laikā Holivudas “komēdiju” darinājumiem tik raksturīgo vulgāro jociņu. Sižets banāls – ar dažu vārdu palīdzību mamma un meita apmainās ķermeņiem. Tas ir pietiekami, lai sāktos komēdija. Filma jaukai laika nosišanai.
“Santaklauss 2”. Neesmu redzējis.
Esēnija Zariņa:
“Dīvainā piektdiena”. Sižets ar iemiesošanos citā ķermenī nav nekas jauns (piemēram, muļķīgā “Karstā čiksa”, kur meitenē iemiesojas puisis un otrādi). Tomēr filma šķita gana pieņemama uz citu amerikāņu komēdiju fona. Labajā pirmssvētku noskaņojumā saku: tā man pat patika.
“Santaklauss 2”. Ja neskanēs kāzu zvani, svētku var nebūt – pirmoreiz ko tādu dzirdu. Laikam jau aktuāla filma. Vienīgais, kas patika, – ziemeļbriežu valoda.
