Nedēļas nogalē Dobeles novada grāmatnieku muzejā «Ķipi» rīkotajos igauņu literatūras svētkos izskanēja jautājums, kāda ir abu valstu tulkotāju un izdevēju interese par kaimiņu vārda mākslu.
Nedēļas nogalē Dobeles novada grāmatnieku muzejā «Ķipi» rīkotajos igauņu literatūras svētkos izskanēja gan jautājums, kāda ir abu valstu tulkotāju un izdevēju interese par kaimiņu vārda mākslu, gan jauni un agrāk izdoti igauņu rakstnieku darbu un tautasdziesmu tulkojumi, gan Tēnu Karmas stāstījums par kamiņtautas literatūras vēsturi un tās celmlauzi Kristianu Jāku Petersonu.
Igauni Tēnu Karmu uz Latviju atveda somugru filoloģijas studijās radusies interese par līvu valodu. Ilgus gadus Rīgā dzīvodams, viņš, paša vārdiem, no valodnieka pārtapis novadpētniekā, kas apkopo pagātnes liecības par še mitušo tautiešu dzīvi un darbiem kopš laikiem, kad Rīga – igauņu un latviešu apdzīvotās administratīvi teritoriālās vienības centrs –, kļuva par abu nacionālo kultūru atmodas šūpuli. Tas bija apliecinājums, ka kopīgi nesenākas vēstures ceļi mēdz vienot daudz ciešāk par aizlaikos meklējamu pirmvalodas sakņu sazarojumiem pretējās debespusēs.
Līdz 1822. gadam, kad Rīgas zviedru un igauņu draudzes kalpotāja ģimenē dzimušais Kristians Jāks Petersons divdesmit viena gada vecumā mira no tuberkulozes, viņš bija paguvis kļūt pirmais ne tikai vairākās igauņu vārda mākslas un pētniecības jomās (pirmais dzejnieks, pirmais valodnieks un poliglots, pirmais folklorists). Ar tautas teiku vācēja Fridriha Roberta Fēlmaņa publikāciju starpniecību igauņu pirmā folklorista veikums rosinājis Tērbatas universitātes studentu Krišjāni Baronu sacerēt pirmo rakstu par tautas gara mantojumu. Igauņu dzejdara odās paustā tautiskuma atšķirība no tolaik dienasgaismu ieraudzījušajiem Vecā Stendera garā rīmētajiem Neredzīgā Indriķa pantiem Petersonu padara arī par pirmo nepārvācoto «bauru» klasiskās dzejas autoru.
Pērn, atzīmējot divsimt gadu kopš Kristiana Jāka Petersona dzimšanas, tagadējos Rīgas Lielajos kapos, kur viņš apglabāts, Igaunijas vēstniecība atklāja piemiņas akmeni.
Tekstu tulkošanā T.Karma, pēc paša vārdiem, darbojies nedaudz: «Gandrīz no katra žanra – pa paraugam. Piemēram, gribēju izmēģināt, vai tikpat lielu atsaucību kā «Zvejnieka dēls» Igaunijā gūs arī Viļa Lāča romāna turpinājums «Ciems pie jūras», un izdevniecībai nebija nekas pretī. Tēlnieks Kārlis Baumanis lūdza pārtulkot Teodora Zaļkalna īsu biogrāfiju. Iznācis tulkot arī referātus, dzeju… Ar dzeju pirmoreiz gadījās tā: tikko esmu pārnācis mājās, zvana telefons, un bērna balss lūdz palīdzēt. Runātāja izrādījās aktrise Velta Skurstene, un palīdzība, kuru apsolīju, bija igauniski tulkot dziesmu Jaunatnes teātra viesizrādei Tallinā. Neko tamlīdzīgu iepriekš nebiju darījis.»
«Maima lielākoties tulko asus mūsdienu vīriešus, es – liriskas pusmūža sievietes,» sarīkojumā klātesošo tulkotāju interešu sfēru sadalījumu mūsdienu igauņu prozā pirms Marijas Sātas romāna topošā tulkojuma fragmenta nolasīšanas raksturoja Rūta Karma. Savukārt Maima Grīnberga, ar kuras gādību latviešu lasītājiem pieejami kļuvuši Enna Vetemā, Maimu Bergas un pasaulē visvairāk tulkotā igauņu autora Jāna Krosa teksti, pieminot abu kultūru savstarpējās iepazīšanas iespējas, atkārtoja no pašiem igauņiem dzirdēto atzinumu, ka kaimiņu literatūras tulkošanā un izdošanā latvieši tos tālu apsteiguši: «Manuprāt, Latvijā cilvēkam, kas interesējas par igauņu rakstniecību, ir visas iespējas uzzināt, kas notiek kaimiņu literatūras telpā. Taču pretēja situācija ir Igaunijā, kur iznācis ļoti maz latviešu darbu tulkojumu. Lai gan ļoti mīlu igauņu literatūru, esmu pārliecināta, ka latviešu literatūra ne ar ko nav sliktāka. Igauņi no latviešiem varētu uzzināt ļoti daudz interesanta.»
