Nauda līdzās varai un karjeras iespējām ir ļoti būtisks politisko procesu virzītājspēks. Un bez tās arī nekāda lielā politika neiznāk. Vismaz Latvijā, kur Saeimā ietikušās partijas laikam nevar sūdzēties par līdzekļu trūkumu.
Nauda līdzās varai un karjeras iespējām ir ļoti būtisks politisko procesu virzītājspēks. Un bez tās arī nekāda lielā politika neiznāk. Vismaz Latvijā, kur Saeimā ietikušās partijas laikam nevar sūdzēties par līdzekļu trūkumu. Savukārt pārējās partijas finansiāli atbalstīt it kā ir maza jēga – bez pārstāvniecības parlamentā tām nav būtiskas politiskās ietekmes. Pašvaldībās ir citādi, taču ziedotāju sīkie mērķīši bieži vien ir redzami kā uz delnas. Tā saucamajā lielajā politikā sponsoru intereses atklāt grūtāk, tās arī tiek labi slēptas, taču tāda parādība kā valsts nozagšana, kuru par Latvijai aktuālu ir nodēvējuši vairāki rietumvalstu eksperti, vedina domāt par to, ka partiju finansētāji ar prāvākiem naudas žūkšņiem joprojām bez īpašām grūtībām var pasūtīt sev labvēlīgus spēles noteikumus. Skaidrs, ka tas būtu izdarāms daudz grūtāk, ja no politiskās konjunktūras neatkarīgas valsts institūcijas līdz šim būtu nopietni pētījušas partiju finansētājus.
Sakarā ar rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām šogad, šķiet, Latvijas sabiedrība par šo tēmu uzzinās mazliet vairāk nekā citus gadus, taču partiju finansēšana būtu ļoti rūpīgi jākontrolē arīdzan laikā starp vēlēšanām. Par to, ka atrastos daudzas interesantas lietas, šaubu nav. Šaubas ir par politiķu vēlmi ar to nopietni nodarboties.
Pašlaik ar to, kā izskatās, daudz nopietnāk sācis nodarboties Uzņēmumu reģistrs (UR), konstatējot pārkāpumus vairāku uzņēmumu darbībā, kas pērn sponsorējuši lielākās Latvijas partijas. Kā ziņo aģentūra LETA, uzņēmumiem, kuru darbībā konstatēti pārkāpumi, nosūtītas brīdinājuma vēstules ar prasību novērst pieļautos pārkāpumus. No 51 juridiskas personas, kas pērn ziedojusi Tautas partijai (TP), brīdinājuma vēstules saņēmušas 13. No Latvijas Demokrātiskās partijas ziedotājiem UR brīdinājuma vēstuli saņēmusi viena SIA. Savukārt no Latvijas Zaļās partijas ziedotājiem brīdinājuma vēstules saņēmušas divas firmas. No 25 uzņēmumiem, kas pērn ziedojuši savienībai «Latvijas ceļš», trim nosūtītas UR brīdinājuma vēstules. No partijas «Latvijai un Ventspilij» sponsoriem UR brīdinājuma vēstules saņēmušas divas firmas, bet no apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK sponsoriem UR brīdinājuma vēstules nosūtītas četrām firmām. Atliek tikai cerēt, ka UR būs spējīgs veikt arīdzan attiecīgas sankcijas gadījumā, ja uzņēmumi nepakļautos reģistra prasībām. UR skaidro, ka, ja arī pēc brīdinājuma vēstuļu saņemšanas trūkstošie dokumenti netiks iesniegti, šo uzņēmumu vadītāji var tikt administratīvi sodīti, bet, ja pārkāpumi ir ļoti lieli, UR var tiesā celt prasību par šo uzņēmumu likvidāciju. Skan diezgan bargi, taču Latvijā līdz šim nav bijis daudz tādu gadījumu, ka kāds politisko partiju atbalstītājs būtu saņēmis sodu par likumos paredzēto formalitāšu nepildīšanu.
Nedrīkst aizmirst arī to, ka partiju finansu sakārtošana nebūt vēl nenozīmē, ka tām turpmāk nebūs tā saukto melno kasu. Tā domāt būtu pārāk naivi. Atrast fiktīvus sponsorus – gan juridiskas, fiziskas personas mūsdienās nav grūti, un, ja labi pastrādā, šādā veidā var partijas kasei izlaist cauri pat miljonus, un neviena valsts institūcija pat piekasīties nevarēs. Par tādām rietumvalstu demokrātijas iezīmēm kā ētika vai politiskā kultūra vēl ilgi varēs runāt attiecībā uz nākotni. Mūsu valsts politiķi ņem naudu teju no visiem, galu galā uz banknotēm jau nav rakstīts, kādās kabatās tās ir pabijušas.
Šoreiz laikam būtu īstā reize vairāk uzmanības pievērst attiecīgo likumdošanas aktu garam, nevis burtam, kas, kā tas Latvijā ticis pierādīts ne vienreiz vien, bieži ir uzrakstīts atbilstoši likuma «pasūtītāja» vēlmēm un izdevīgumam. Tātad partiju finansēšanas kontrolei nebūtu jābūt formālai, bet gan aktīvai un uz loģisku aritmētiku balstītai.
Tagad, kad atšķirībā no deviņdesmito gadu «ātrās naudas», lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju skaita teju vai katru santīmu, ir jābūt ļoti būtiskai motivācijai, lai iedzīvotājs vai uzņēmums, kas reti kad pieder vienai personai, izšķirtos par lēmumu finansiāli atbalstīt vienu vai otru politisko partiju. Tipisks piemērs ir Eināra Repšes dibinātais «Jaunais laiks», kam it kā viss kārtībā ar reitingiem un politisko atbalstu, taču ir grūtības ar naudas «piesaistīšanu». Un galu galā nevajadzētu aizmirst, ka naudu arī politikā par pliku velti nedod. Arī ne saskanīgu politisko uzskatu dēļ. Lielākajā vairumā gadījumu līdzekļi tiek doti ar kādu konkrētu mērķi, ja, protams, runa nav par 5 latiem, ar kuriem būtu daudz par maz kāda devējam labvēlīga lēmuma «izsišanai». Lai partiju finansēšanas kontrole būtu efektīva, vispirms ir jārada attiecīga likumdošanas bāze, bez «spraugām» un caurumiem, kuru Latvijas likumos ir papilnam. Varbūt laiks sākt tās aizbāzt?
