Ar pirmo absolventu salidojumu Jelgavas Spīdolas ģimnāzija šodien svin 20 gadu jubileju.
«Spīdolas dienā, ko atzīmējam februārī, nekad nav īsti laika veltīt pietiekamu uzmanību mūsu absolventiem un bijušajiem darbiniekiem, tāpēc šoreiz rīkojam pirmo salidojumu tikai viņiem. Ceram, ka visiem būs brīvāks laiks atnākt un satikties,» teic Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, aicinot «spīdoliešus» un viņu draugus šodien pulksten 16 uz Jelgavas kultūras namu, lai atmiņās atgrieztos skolā. Režisores Elīnas Apsītes veidotajā pasākumā netrūkšot dzirkstošu emociju, muzikālu priekšnesumu, deju un citu pārsteigumu, ko sarūpējuši ne tikai skolēni, bet arī absolventi un pedagogi. Kā jau pieklājas divdesmitgadniecei Spīdolai, kura savējiem šo gadu laikā dāsni dāvājusi vitalitāti, radošumu, brīvo garu, gribu un ticību spēt.Skola varēja nebūt JelgavāIdeja par Spīdolas ģimnāzijas izveidi dzima laikā, kad gaisā virmoja nacionālā atmoda, alkas pēc brīvības, pašnoteikšanās un tam atbilstošas izglītības, kurā tiktu akcentēta atgriešanās pie tautas saknēm, veicināta piederības apziņa jeb patriotisms, mācītas klasiskās valodas un izzinātas senās kultūras. Vēlmi radīt precedentu labākai apmācībai Latvijas vidusskolās astoņdesmito gadu beigās izloloja Latvijas Kultūras fonds, kurā darbojās profesors Ilmārs Lazovskis un dzejnieks Imants Ziedonis, bet dzīvē īstenoja jelgavnieki – toreizējais Jelgavas 4. vidusskolas direktors Andris Tomašūns un viņa domubiedrs Gunārs Kurlovičs. Abi jelgavnieki vairākus gadus arī vadīja Spīdolas ģimnāziju. Savukārt bez pašvaldības un Izglītības pārvaldes atbalsta jaunās skolas Jelgavā, iespējams, vispār nebūtu. «Tajos gados Latvijā tika nodibinātas deviņas izglītības iestādes ar alternatīvu ievirzi. No tām mūsu skola vienīgā saglabājusies,» saka Spīdolas ģimnāzijas direktora vietniece Ritma Tīrumniece. Celmlauži izglītībā«Tolaik citu atmiņu par Latvijas brīvvalsts skolu nebija kā tikai par klasisko ģimnāziju, kurās mācīja senās valodas. Tāda iesākās arī Spīdolas ģimnāzija. Sešus septiņus gadus skolā varēja apgūt latīņu valodu, kārtojot arhīvu, atradu arī sengrieķu valodas mācību grāmatas manuskriptu. Tomēr dzīve piespieda mainīties – kad valsts nolēma ieviest vienotu priekšmetu sistēmu, bērniem sāka veidoties pārslodze no papildu priekšmetiem, tāpēc nācās no tiem atteikties,» stāsta I.Vilkārse, kura skolā strādā 17 gadu, bet vada to no 1998. gada un ir smalkumos piedzīvojusi izglītības iestādes evolūcijas gaitu. «Bērniem ar lepnumu mācu, ka mūsu skola aizsāka ļoti daudz lietu, kuras patlaban izglītības sistēmā ir pašsaprotamas. Mums no pirmās dienas bija simt procentu jeb desmit ballu vērtēšanas sistēma un projektu dienas. Darbojās skolēnu pašpārvalde un notika demokrātiskas vēlēšanas. Iesākām ieskaišu un izvēles priekšmetu sistēmu. Skolotājiem pašiem vajadzēja rakstīt mācību grāmatas, kas tajā laikā nebija tik populāri,» atzīst direktore.Svarīgi veicināt piederībuUz humanitāro ievirzi lielākais akcents Spīdolas ģimnāzijā vairs netiek likts, jo jau ātri vien skola secinājusi, ka audzēkņus interesē arī eksaktie mācību priekšmeti. Tāpēc trešajā pastāvēšanas gadā atvērta reālklase, bet vairāk nekā desmit gadu tiek pasniegtas komerczinības. Taču savu aicinājumu ģimnāzija nav zaudējusi. «Pamatīgi strādājam pie patriotiskās audzināšanas, kas, manuprāt, mūsdienās ir viens no grūtāk veicamajiem uzdevumiem. Tas jādara gudri, un tam jāļauj veidoties dabīgi. Tāpat kā tradīcijām. Skolu sākām kultūras namā. Kāpēc 1. septembrī tiekamies pie muzeja? Jo mums ilgi nav savas skolas. Kāpēc pēc tam mums ir gājiens? Kur tā skola šogad būs, tur iesim! Mēs joprojām ejam uz savu skolu,» apcer I.Vilkārse, atklājot, ka ģimnāzija šo gadu laikā pabijusi septiņās vietās.«1. septembrī jaunajiem skolēniem stāstām, kas ir Spīdolas ģimnāzija, uzņemam viņus skolas saimē. Noteikti cenšamies piedalīties Lāčplēša dienas lāpu gājienā. Savukārt novembrī, svinot Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu, stundas mums notiek muzejā, bet pēc tām direktore 12. klašu audzēkņiem rīko īpašu pieņemšanu ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku piedalīšanos. Ja nemaldos, esam vienīgā skola, kas atzīmē barikāžu laiku. To iesāka bērni, kuri tajā gadā bija dzimuši. Dedzinām ugunskurus, dziedam patriotiskas dziesmas,» stāsta R.Tīrumniece. Nemitīgā mainībā«Sākumā uz mūsu skolu bija milzīgi konkursi, jo atšķīrāmies. Patlaban ir ļoti grūti būt citādiem. To varam panākt ar tradīcijām, jo uzsveram patriotisko, arī ar skolas sabiedriskajām aktivitātēm, to, ka paļaujamies uz saviem skolēniem. Teic, ka mums ir brīva, demokrātiska vide, kas patiesībā uzliek daudz pienākumu. Starp skolēniem un skolotājiem ir ļoti labas, koleģiālas attiecības, bet tās jāmāk veidot. Uzsveram patstāvību un deleģēšanu, jo zinām, ka bērni būs gudri un savai pilsētai un valstij darīs godu,» īpašo Spīdolas ģimnāzijas noskaņu, ko patlaban rada 409 audzēkņi un 40 pedagogu, raksturo direktore. «Esam diezgan mainīgi. Paspējuši izmēģināt daudzas izglītības sistēmas galējības un paņemt labāko no tā. Izbaudījuši profesionālo komercizglītību, bet gribētu vēl vienu šādu programmu. Iespējams, tā būs saistīta ar medijiem, komunikāciju, kultūras menedžmentu. Mēģinām noķert, kas jauniešus varētu interesēt,» atklāj I.Vilkārse. Viņa novēl vecākiem uzticēties skolai, skolēniem tiekties pēc panākumiem, bet skolotājiem enerģiju radīt ko aizvien jaunu. Tad ģimnāzija varēs skriet vēl daudzus gadu desmitus. ViedokļiAndris Tomašūns, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas dibinātājs Kad Spīdolas skolu dibināja, bija doma, ka Latvijā tādas būs vairākas, bet sanāca, ka tikai viena Jelgavā. Līdz ar to tai ir lielāka vērtība. Skola gan mainījusi darbības virzienu, jo patlaban tajā māca arī daudz ekonomikas, taču tas nav slikti. Izglītības iestādēm šajos laikos jābūt elastīgām. Jāpiebilst, ka Spīdolas skolas nebūtu, ja apkārt neatrastos brīnišķīgi cilvēki, kuri tolaik ideju atbalstīja, – pilsētas galva Jānis Bunkšs, kultūras nama vadītāja Silvija Andersone, izglītības ministrs Andris Piebalgs, Kultūras fonds ar Ilmāru Lazovski un Imantu Ziedoni, Gunārs Kurlovičs, kurš ieguldīja lielu darbu mācību programmu izveidē. Viņiem pienākas liels paldies, tāpat kā skolas darbiniekiem, pedagogiem un tiem 50 pirmajiem skolēniem, kuri faktiski nāca uz nezināmo. Aija Kinca, televīzijas žurnāliste Mācības Spīdolas ģimnāzijā man devušas divas no lielākajām dzīves pamatvērtībām – draugus un darbu. Jau skolas laikā direktors Andris Tomašūns katram vaicāja, par ko viņš vēlas kļūt. Septītajā klasē teicu, ka būšu žurnāliste. Viņš: «Labi, ko tu dari jau tagad, lai to sasniegtu?» un burtiski aiztrieca mani rakstīt rakstus un veidot skolas avīzi «Spogulis», kas palīdzēja man iestāties studēt žurnālistiku. Vienkārši vēlos pateikt, ka nav nekā neiespējama, ja zini, ko gribi sasniegt, un mērķtiecīgi uz to ej jau skolas laikā. Manā gadījumā tieši Spīdolas skolai par to visu liels paldies!
