Ziemassvētki šajā pasaules malā daudziem ir salīdzinoši jauni svētki, jo savulaik vesela paaudze «izkrita» no to legālas svinēšanas. Kāds 24. decembra vakarā, slēpdamies aiz bieziem aizkariem, tomēr iededza eglīti. Iespējams, uzdrošinājās aiziet uz dievnamu, klusiņām nodziedāja kādu Ziemassvētku korāli un devās gulēt, vairāk par garīgu piepildījumu juzdams disidentisku gandarījumu. Nu aptuveni 20 gadu mums nācies kā no jauna mācīties staigāt. Sadalīt svarus, noķert to īpašo izjūtu, kas piederas tikai Ziemassvētkiem, nosaukt vārdā, piemeklēt simbolus un atribūtus. Izdomāt, ko darīt svētvakarā, ko gadu mijā. Un tā vien liekas, ka vēl joprojām staigājam taustīdamies, klupdami krizdami jēdzienos. Lielākās problēmas, manuprāt, sagādā šie brīžam pārspīlētie uzsaukumi, piemēram, tapt sirdsskaidram, atvērt sirdis, sagaidīt brīnumu, kas noteikti atnākšot, nest gaismu, mirdzēt. Latiņa, ko visbiežāk uzlikusi komercija, atrodas tik augstu, ka reti kuram rodas vēlēšanās to pārlēkt. Vai arī gribas, bet nesanāk, tāpēc Ziemassvētki paiet, pieēdoties, izpakojot dāvanas un truli blenžot kārtējo svētku koncertu vai Holivudas «Merry Christmas» grāvēju.Esmu pārliecināta, ka īpašā svētku izjūta, kas tomēr vitāli nepieciešama, lai pārvarētu ikdienas rutīnas purvu, jāmeklē iekšienē, izceļot un citā gaismā ieraugot tās pašas ikdienišķās lietas. Spītējot tumsai, svinēt gaismu, iededzot dzīvu vai mākslīgu uguni. Izcept kaimiņam pīrāgus, piepildot vēlmi pēc labdarības. Izrotāt māju. Mēģināt pašam atrast miera un prieka avotu. Bet tikai, ja gribas. Citādi svētki pārvērtīsies kruzuļaini vizuļainā butaforijā bez iekšēja satura, no kā labums būs vien lielveikalu kasēm. Lai izdodas!
