Pagājuši gandrīz 30 gadu, kopš māksliniece Rasa Kalniņa-Grīnberga sarīkoja pirmo un līdz šim vienīgo personālizstādi. Tas notika 1987. gada aprīlī Mākslas dienās Dobelē. Pēc tam – līdz šī gada decembrim – uz šādu soli tēlniece nebija saņēmusies. Nu Dobeles Novadpētniecības muzejā pagājušās nedēļas nogalē atklāta bijušās dobelnieces, tagad ilgus jo ilgus gadus īstenas jelgavnieces tēlnieces R.Kalniņas-Grīnbergas 80 gadu jubilejas izstāde.
Ierosinājums sarīkot izstādi nāca no tieši Dobeles, vietas, kam viņa nevarēja atteikt. Šī pilsēta jubilārei ir īpaša – vecvectēva pirms simts gadiem pirktajā mājā dzimusi mākslinieces vecmāmiņa, māte un viņa pati (Dobelē dzimuši arī abi viņas bērni), šeit pavadīta bērnība, kuru iekrāso gan Latvijas brīvvalsts prieka piesildītais laiks, gan padomju un pēc tam vācu okupāciju līdzi nestā traģika, gan arī pēckara gadu smeldze. Tajā vietā, kur atradās senču kokzāģētava jeb gateris, dzīvojamā māja un palīgbūves, vēlāk uzcelta poliklīnika, kurā tagad mājvietu atradis arīdzan muzejs. No tā loga jubilāre redz to pašu skatu ar Bērzes upīti, ko skatījusi senās dienās. Kā lai šeit neatgriežas?!
Parasti tēlniece, aicināta sarīkot izstādi, atrod visādus iespējamus un neiespējamus ieganstus, lai atvairītu priekšlikumu. Māksliniece atzīstas, ka nav tik daudz spēka, lai pati darbus savāktu no muzejiem un darbnīcas, pārvestu, pārvietotu, paceltu un noliktu noteiktā vietā uz postamenta. Visur un vienmēr jāmeklē spēka mitriķi un jālūdz palīdzība. R.Kalniņa-Grīnberga nav tik pašpārliecināta kā viņas kolēģes, lai nestos pa pasauli un ar svešu spēku visur rādītu savus darbus, un tie nav tik viegli, ja jau darināti bronzā, granītā vai pat kompozītmateriālā.
Tā nu līdz šim tēlniece, kaut arī vienmēr daudz strādājusi, parasti piedalījusies izstādēs tikai ar atsevišķiem darbiem. Ikviena izstāde nozīmē citu telpu, citu apgaismojumu, nekā tas ir mājās, darbnīcā, kur skulptūras top, arī citu darbu izkārtojumu, to salikumu. Svešā vidē tās izskatās citādi. Autors pat vēlas apskatīt savus portretus un figurālas kompozīcijas neierastā vidē, tādējādi atklājot kļūdas, neprecizitātes, kas iepriekš nav ievērotas. Pieņemu, ka R.Kalniņai-Grīnbergai to būtu gribējies – viņa ir viena no tām tēlniecēm, kas tiecas pēc izpildījuma un iespaida atklāsmes pilnības.
Māksliniece ir arī viena no tām, kura izcili izjūt materiālu, tēlniecisko formu, apjomu, telpiskumu. R.Kalniņa-Grīnberga kā tēlniece vislielāko uzmanību pievērš cilvēkam, garīgajai pasaulei, viņai patīk atklāt jūtu izpausmes sejā un kustībā – ķermenis taču ir pārdzīvojuma izteicējs. Māksliniece ir Kārļa Zemdegas skolniece, un viņu nepiesaista sadzīviskums, piezemētība. Būtisks ir apgarojums, dvēseles pacilājums. Līdz ar to izceļas R.Kalniņas-Grīnbergas darbu lielās silueta līnijas, kam pakļautas nepieciešamās detaļas, un tādējādi parādās mākslinieces darbu iekšējais monumentālisms.
Izstāde Dobelē ir neliela, taču tajā tiek parādīts pats galvenais – R.Kalniņas-Grīnbergas spēja vienkāršiem līdzekļiem atklāt būtisko, dziļi slēpto. Viņa ar savu daiļradi apliecina, ka latviešu tēlniecībā svarīga ir formu vienkāršība, monumentālisms, iekšējais spēks.
Janvāra beigās R.Kalniņas-Grīnbergas tēlniecība būs skatāma arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, bet tā jau būs cita izstāde.
