Orientēšanās klubam “Alnis” – apaļa jubileja. Ja 30 pastāvēšanas gadus dalītu laika nogriežņos, savs sakāmais būtu par katru no tiem, taču divi decembra mēneši jubilejas saistībā paliks īpaši zīmīgi – 1990. gada 7. datums, kad orientieristi oficiāli nodibināja savu brālību, nosaucot to Jelgavas simbola vārdā par “Alni”, un 2020. gada nogale, kad Latviju un pasauli pārņēmusī vīrusa pandēmija neļauj pulcēties tradicionālajā sezonas noslēgumā.
“Šoreiz svinības notiks visa mēneša garumā attālināti,” ziņo kluba mājaslapa, un, kā drīz vien izrādās, piekritēju arī šādam veidam netrūkst. Piedāvātais svinēšanas variants – izjust vēstures elpu jaunā apvidū, bet senā kartē, kur distanci tālajā 1988. gadā piepilsētas Vilpleķu mežā zīmējuši Māra un Aļģirds Bolšteini. Ar papīra lukturiem un zīmulīšiem kontrolpunktu vietās – tādu to Māra atjaunojusi arī šogad. Bet pats apvidus gadu gaitā ir izmainījies līdz nepazīšanai un līdz ar to orientieristu izpratnē ir pavisam cits.
Vēsture – ciparos un emocijās
Arī kluba vēsture patiesībā aizsākusies ap kartes zīmēšanas laiku, kad, pēc A.Bolšteina vēlāk kādā sarunā teiktā, atmodas vēju sapurināti, grupiņa entuziastu atjaunoja ilgi nīkuļojušās orientēšanas sacensību tradīcijas, jau pirmajos mačos sapulcējot ap 70 dalībnieku. Kā neaizmirstams “Aļņa” sākotnējo dalībnieku atmiņās paliks arī 1990. gada sacensību grafikā ierakstītais 4. maija nakts orientēšanās pasākums Ozolniekos, kas norisinājās jau uz tikko pasludinātās valsts neatkarības emociju viļņa.
“Bet oficiālā dzimšanas diena ir šodien, tas ir, 7. decembrī, kad Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības kluba telpās sanācām kopā dibināšanas sapulcē,” telefonsarunā šo pirmdien apstiprina Māra un piebilst, ka Latvijas Orientēšanās federācijā “Alnis” reģistrēts tikai 2003. gadā.
Tobrīd un līdz pat 2008. abi ar dzīvesbiedru Aļģimantu bijuši arī pie kluba stūres, bet tad izlēmuši, ka tā jānodod jaunākās rokās. “Sacensību rīkošanā ienāca jaunas tehnoloģijas, grāmatvedības lietas kļuva arvien nopietnākas,” Māra pamato šo “atkāpšanos” no oficiālajiem pienākumiem, kurus pārņēma Jelgavas novada Sporta centra Orientēšanās nodaļas vadītāja un ilggadējā trenere Inguna Čākure, bet pēc viņas – kolēģe Krista Strautniece.
Bolšteini savukārt palika par visaktīvākajiem atbalstītājiem kluba lietās visus turpmākos tā pastāvēšanas gadus. “Paziņojumos parakstījos kā saimniecības vadītāja, preses sekretāre vai vienkārši M.B. – atbilstoši vajadzībai,” ar sev raksturīgo humoru bilst Māra. Laikam tikmēr ir savs ritējums, un šajā decembrī, pirms izlikt kontrolpunktus Vilpleķu mežā, viņa apciemo savu Aļģi smilšu kalniņā. Taču zina, ka šāda “Aļņa” dzimšanas diena viņam būtu pa prātam.
Līdzīgi kā citiem “alniešiem”, kas to apliecina gan šāgada attālinātajās svinībās, gan telefonsarunās ar “Ziņām”.
Nemainīga vērtība – “Aļņa” seriāls
Krista Strautniece, kluba vadītāja, Jelgavas novada Sporta centra Orientēšanās nodaļas trenere
“Jau no desmit gadu vecuma ar orientēšanās klubu “Alnis” man saistās ik ceturtdienas seriāli Jelgavas un tuvāko mežu apkārtnē, kad trenere Inguna Čākure mūs (audzēkņus) veda uz mežu. Tās jau tajā laikā bija 15 sacensību kārtas no aprīļa sākuma līdz septembra beigām ar apbalvošanas pasākumu noslēgumā. Atceros, sākumā katrs kartē sazīmēja no četrām iespējamām sev vēlamo distanci, sarakstīja kontrolkartīti un devās mežā. Ja sazīmēts neprecīzi, tad kontrolpunkta meklēšana aizņēma ilgāku laiku. Ja kartīti mežā gadījās nozaudēt, nācās griezties atpakaļ un to meklēt, lai varētu atzīmēties nākamajos kontrolpunktos un beigās ieskaitītu rezultātu. Tagad tās ir sen aizmirstas lietas – kartes jau ir sagatavotas ar distancēm, un atzīmēšanās un rezultātu fiksēšana notiek elektroniski.
Laikam ejot, no sporta skolas audzēknes, kuru veda katru ceturtdienu skriet, esmu izaugusi par treneri un tagad pati vedu jaunos orientieristus uz “Aļna” sacensību kārtām. Iesaistos arī to un citu pasākumu rīkošanā, kur lielākie no jauniešiem jau labprāt nāk palīgos. Viens mīnuss gan ir, ka tādējādi retāk pašai sanāk izskriet kādu no distancēm, bet gandarījumu vienalga gūstu kā no sacensību organizēšanas, tā no pozitīvajiem dalībniekiem, kuri ik ceturtdienu ierodas, lai skrietu pa mežu.
Šosezon ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ seriālam sanāca tikai 10 kārtas, bet prieks, ka sacensības tomēr varēja notikt. Kopumā “Alnis 2020” pulcēja 137 lielus un mazus, vecus un jaunus mežā skrējējus, bet astoņi desmiti rudenī piedalījās arī trijās nakts sacensību kārtās.”
Rezultātu uzskaite – starp modernākajām
Ilmārs Dukulis, LLU Tehniskās fakultātes dekāns, orientēšanās sporta entuziasts, ilggadējs “Aļņa” statistiķis
“Orientēšanos iepazinu jaunībā, dzīvodams Alūksnē. Studiju laikā vēl braukāju no Jelgavas uz “Magnēta” sacensībām Rīgā, pēc tam iestājās vairāku gadu pauze, bet atgriešanās saistās tieši ar “Alni”. Atradu, ka arī tepat Jelgavā ceturtdienās notiek regulāras sacensības, un sāku kustēties ne vien pa Pierīgas, bet arī “Aļņa” mežiem. Tas bija 2008. gadā.
Gadu vēlāk jau kļuvu par pilntiesīgu kluba biedru, sāku piedalīties komandu stafetēs, Latvijas čempionātos un kausa posmos un arī pašmāju seriālā. Vairs neatceros, pēc cik “Aļņa” kārtām, bet itin drīz secināju, ka kopvērtējuma rezultātu aprēķinos ir problēmas, ko es kā daļēji IT cilvēks varētu palīdzēt risināt. Tā arī uzņēmos par tiem atbildību, ko turēju gandrīz 10 gadus, līdz to pārņēma jaunāki ar IT jomu saistīti kluba biedri – Dagnija Tērauda un Salvis Daģis. “Aļņa” jaunā mājaslapa ar visu rezultātu apstrādi ir Dagnijas bakalaura darbs informācijas tehnoloģiju studijās. Tagad pēc katrām sacensībām ar vienu pogas spiedienu var tikt arī pie kopvērtējuma rezultāta, un abu kopdarbā izveidotā sistēma starp Latvijas klubiem ir viena no modernākajām.
Kluba jubilejas gadā taisos izskriet arī ar zīmulīšiem un kontrolkartītēm aprīkoto distanci Vilpleķos, nelaime tikai tā, ka septembrī Siguldas kausā satraumēju potīti. Nupat tikai palēnām mēģinu to atgriezt pie kustības. Bet līdz jaunajam gadam domāju, ka paspēšu. Zīmulīši un kontrolkartītes jau ir arī mans sākums.”
“Alnis” kā ģimenes paplašinājums
Ilona Daģe, LLU e-studiju metodiķe, orientēšanās sporta entuziaste, orientierista sieva un divu orientieristu mamma “Precīzi neatcerēšos, bet no “Aļņa” 30 gadiem vismaz trešo daļu šajā saimē esmu arī es. Mežā sāku skriet jau pirms meitas dzimšanas, bet nu Katei pavasarī būs 10 gadu. Vīrs Salvis bija sācis vēl mazliet agrāk. Pēc Kates piedzimšanas parādījās pirmie cerīgie rezultāti arī lielākās sacensībās, un tā tas sākās. Katrā ziņā orientēšanās pievilcību veido arī tas, ka līdzdalībai nav nepieciešami ne intensīvi iepriekšējie treniņi, ne augsti sasniegumi. Ar ko sākt un cik pielikt, var izvēlēties katrs pats pēc savām spējām un patikšanas.
Ja par “Aļņa” klubu, – man tas ir tāds kā ģimenes paplašinājums, bez kura savu dzīvi vairs nevaru iedomāties. Kopība nozīmē draudzīgi pārmītus vārdus, sastopoties ne vien mežā, bet arī ikdienas gaitās. Kā jau ģimenē, – arī draudzīgu jaunpienācēju uzņemšanu, no kuriem dažu ar savu pieredzi jau varu pamācīt, bet citā gadījumā – arī līdzīgi sacensties. “Aļņa” ģimenē ar iknedēļas skrējieniem mežā faktiski izauguši arī mūsu bērni. Kate tagad jau trešo gadu trenējas pie Kristas Jelgavas novada Sporta centrā, sešgadīgais Olivers arī labprāt gribētu, bet viņu vēl neņem – jāpagaida līdz nākamajam gadam.
Kā sporta veidam skriešanai mežā ir labvēlīgs statuss arī šajos pandēmijas apstākļos. Lielu sacensību nav, bet individuāli varam katrs iet, skriet un trenēties. Ar Salvi vakar, kluba dzimšanas dienā, izskrējām arī Mārītes izveidoto distanci Vilpleķu mežā. Katrs savā virzienā, satiekoties tikai finišā. Šķita ļoti interesanti, jo atminējos, ka šajā pusē skriets arī pirms vairākiem gadiem. Toreiz slapjām kājām pāri grāvjiem un dažviet līdz viduklim ūdenī. Tagad nekā tamlīdzīga, vien kailie zari pamatīgi izmasēja stilbus. Pati distance arī interesanta – pa ceļam vecas mājas, dižkoki, zvēru barotava… Domātās stundas vietā sanāca gandrīz divas, bet tiešām jaukas. Zīmulīšus un kartītes gan, atzīšos, neizmantojām. Skrienam ar GPS pulksteņiem, uzliekam karti, un kontrolpunkta apmeklējumu parāda “tārpiņš”. Bet maisiņā ievietotie zīmulīši – kā jubilejas svinību odziņa tas bija skaisti.”
