Šogad aprit pieci gadi, kopš Jelgavas Mākslinieku biedrības vidū nav gleznotāja Valerijana Dadžāna (1932–2012), citādi mēs noteikti būtu nosvinējuši viņa 85. dzimšanas dienu. Viņa krustdēls Viesturs Amats tomēr parūpējās, lai atcerētos mākslinieku, turklāt visai īpašā veidā.
Kā zināms, V.Dadžāns nav dzimis jelgavnieks, lai gan tāds viņš bija ar katru nervu šūniņu. To noteica ļoti būtisks notikums viņa dzīvē – mācīdamies universitātē vēsturi, viņš sastapa un 1958. gadā apprecējās ar Intu Čaksti, Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeitu. Sperdams šo soli, V.Dadžāns ierakstīja savā biogrāfijā padomju okupācijas laikā bīstamas, pat teju nāvējošas zīmes. Viņš sevi apzīmogoja ar “tautas ienaidnieka”, pārija zīmogu. Gleznotājs bija garā stiprs un nepadevās, stoiciski pretodamies šķietami neuzveicamai varai. Tas saaudzēja ar Jelgavu, Čakstes dzimtas pilsētu.
Tomēr viņš neaizmirsa arī savas saknes, laiku pa laikam apmeklējot vecākus, brāli un abas māsas tālajā Latgales pusē. Pa šiem gadiem Viļakas apkārtnē daudz kas mainījies – nav vairs Abrenes apriņķa, kurā nākamais gleznotājs piedzima, arī Vēdeniešu skolas, kur viņš sāka apgūt zināšanas, vairs nav. Vienīgi Viļakas vidusskola, kuru Valerijans beidza 1951. gadā, stāv uz vietas. Pēc tam viņš aizbrauca uz Rīgu. Viesturs atceras, kā laiku pa laikam devušies uz Jauju ciemu un palīdzējuši vākt sienu mātei (tēvs jau agri nomira) un veikt citus darbus.
Savas gleznas gan mākslinieks nekad nebija aizvedis uz dzimto pusi – droši vien kautrības dēļ un tāpēc, ka neuzskatīja savu glezniecību par augstu vērtējamu, svešām acīm rādāmu. Gleznošana viņam bija ļoti intīma nodarbe, kas domāta tikai pašam. Krāsās un audeklā viņš ielika visdārgāko, kas krājās dvēselē, ko pārdomāja, ko izlasīja un kā redzēja pasauli.
Tādējādi V.Dadžāna gleznas pirmo reizi nupat kā – kopš 26. oktobra – izliktas apskatei Viļakā. Šajā pilsētā reiz bija kapucīniešu klosteris, kas padomju laikā kalpoja gan šūšanas ceha vajadzībām, gan par kinoteātri, klubu, kur izvingrināt kājas danču vakaros. Tagad daļa ēkas ir lieliski izremontēta un izveidota izstāžu zāle. Telpas ir ļoti plašas, ar labu iekārtojumu, tādēļ novadnieka darbi tur jūtas ļoti labi. No plašā atstātā mantojuma tikai 21 glezna aizceļojusi uz Viļaku, kur priecēs pilsētas iedzīvotājus līdz nākamā gada marta vidum. Kaut arī V.Dadžāns negleznoja konkrētas vietas, necentās pēc īstenības precīzas attēlošanas, Viļaka daudzos viņa darbos kaut vai ideju līmenī ir klāt. Tomēr ir viena glezna – “Auksts vakars” –, kurā viņš pēc atmiņas attēlojis savu bērnības dienu māju.
Tas, ka šajā pilsētā bijušā viļakieša darbi bija gaidīti, liecina kaut vai tas, ka izstādes atklāšanā piedalījās Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.
