Droši vien ne man vienai pirms pāris nedēļām bija dīvaini lasīt, ka Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais uz jautājumu, par ko balsos Saeimas vēlēšanās, pieļāva, ka tas būs «Saskaņas centrs». Šis politiskais spēks cenšoties pildīt solījumus. Zinot, ka «Saskaņas centra» politika ir klaji prokrieviska (kā programma sola, «tirdzniecību ar Krieviju mēs padarīsim par Latvijas jaunās ekonomikas stabilas izaugsmes pamatu»), gribas teikt – tā nav tā ideja, kuras dēļ cilvēki devās uz barikādēm. Taču šoreiz «Saskaņas centra» lielā popularitāte nav tik daudz par austrumiem vai rietumiem, bet gan par principu, kā Latvijā izvēlas, par ko balsot. Līdzšinējie piena upes ķīseļa krastos nav atnesuši, tāpēc dosim varu tiem, kuri līdz šim pie stūres netika. Tā ir riskanta izvēle, ko cilvēki atkal un atkal aizmirst. Taču ik rītu «Dienā» lasot cilvēku atbildes uz ielās uzdotajiem ekspresjautājumiem, redzams, ka mūžīgā cerība uz tautas glābējiem nav vienīgā problēma, kuras rezultātā daudziem 3. oktobra rīts var nest nepatīkamu pārsteigumu. Cilvēki putrojas partiju nosaukumos, politiķos un viņu solījumos. «Saskaņa» tiek jaukta ar «Vienotību», visam pa vidu «Par labu Latviju» un pārējie daudzsološie saukļi. Bet vainīgas ir pašas partijas – pārskatot sarakstus, pazīstamāko vārdu vidū rets ir politiķis, kurš nebūtu mainījis politisko piederību. Vienu, divas, pat trīs reizes. Turklāt salīdzinoši īsā laikā pirms vēlēšanām partijas attapās, ka ir pārāk sašķeltas, tāpēc vājām izredzēm. Un sekoja apvienošanās, saplūšana un atkal jauni nosaukumi. Vai brīnums, ka teju ceturtdaļa nav izlēmusi, kam atdot balsi, bet vēl 20 procentu vienkārši vēlēt nedosies?
