Reiz, neatkarību atguvušās Latvijas rītausmā, bija jauka firma «Auseklītis», kas tika tiem laikiem neparasti plaši reklamēta ar maģisku frāzi: «Jums ir problēmas? Mēs tās atrisināsim!».
Reiz, neatkarību atguvušās Latvijas rītausmā, bija jauka firma «Auseklītis», kas tika tiem laikiem neparasti plaši reklamēta ar maģisku frāzi: «Jums ir problēmas? Mēs tās atrisināsim!». Firmas jau labu laiku vairs nav. Palikušas vienīgi problēmas. Turklāt, akumulējušās vienuviet tik mazā zemes pleķītī, kāda ir Latvija, tās šķiet pilnībā materializējušās naudā (vai arī tās trūkumā – kāda starpība). «Auseklīša» rauseklīšu gēns izplatījies telpā un laikā ar neiedomājamu ātrumu, tieši proporcionālu laikam, kādā tika un turpina tikt izlaupīta valsts.
Viens no pagājušās nedēļas Latvijas notikumiem tika ar sajūsmu apsveikts tālās Amerikas miljonāru oāzē Maijami: no «apcietinājuma» slimnīcas palātā atbrīvots eksbaņķieris Aleksandrs Lavents, kuru vārgās veselības dēļ tā arī nebija iespēts notiesāt par aptuveni 150 000 cilvēku aplaupīšanu. Tagad, kad Eiropas cilvēktiesību tiesa mūsu valsti kā tādu «šmucīgu» kaķēnu iemērca ar purniņu pašas mēslos, atradies drosminieks, kas publiski apgalvo, ka mūždien sirgstošais A.Lavents nemaz nav bijis tik slims, par kādu izlikās: veselības ministrs Āris Auders nu apšauba attiecīgo ārstu profesionālo rīcību, piedēvējot eksbaņķierim tikai iedomātas kaites. Patiesības labad jāatgādina, ka par to arī agrāk nebija nekādu šaubu ne tiesnesei Inārai Šteinertei, ne lielākajai sabiedrības daļai. Taču tikai tagad oficiāla valsts amatpersona – ministrs – lietas nosauc īstajos vārdos. Ā.Auders it kā retoriski jautā, kā tas varējis notikt, un pats arī sniedz atbildi: tāpēc, ka veikli izmantotas nepilnības valsts likumos. Drosmīgs un burvīgs pamatojums. Nedrīkstam to atstāt neievērotu, it īpaši tādēļ, ka to pauž zinošs cilvēks, kas pats pratis veikli piezīsties valsts tesmenim, jo… tā taču ļāvusies! Arī Audera kungs nav ne negodīgi piesavinājies naudu, ne iegādājies lepnu dienesta «Volvo» (zinātāji saka – tās esot blēņas par vāģa 17 000 latu vērtību, jo tik ekskluzīvi aprīkotās mašīnas cena varot būt aptuveni 25 000 latu, 17 000 ir tikai modeļa bāzes cena). Viņš vienkārši rīkojies saskaņā ar pastāvošajiem likumiem, un nudien nav viņa vaina, ka tie ir tik nepilnīgi. Ikviena prāta veiklība (vai trulums) atkarīga tikai no paša indivīda un rausējgēnu koncentrācijas organismā. Varbūt pieminētā sakarā var piebilst tikai to, ka Ā.Audera paziņojums ļoti atgādina bērnudārza puišeli, kas vicina dūri kabatā: attiecībā uz A.Laventu itin nekas vairs nav maināms. Bet valdības (veselības ministrs taču joprojām ir tās pārstāvis!) sašutuma pilnās aktivitātes šajā sakarā ir tikai aktivitāšu šķietamība, kā reiz teicis Imants Ziedonis – vējš tūtā.
Acīmredzot, ne tik tukša ir tā tūta, kas pavērsta pret nu jau bijušo Valsts ieņēmumu dienesta šefu Andreju Sončiku. Viņš bija pirmais, kam jau «jauno laiku» pašā sākumā ticis pavēstīts: mēs tevi dabūsim prom no vietas, pagaidi, gan atradīsim ieganstu. Šai ziņā mūsu valdība tiešām ir konsekventa: ja tā reiz apņēmusies pārbīdīt krēslus, tas arī notiek – ar mazāku vai lielāku troksni.
Vēl uzskatāmāk šī konsekvence tiek ievērota attiecībā uz valsts akciju sabiedrības «Larvenergo» šefu Kārli Miķelsonu. Ar anekdotiskiem paņēmieniem attīstītais sižets, šķiet, teju, teju tiks atrisināts, un arī šo amatu varēs ieņemt kāds bijušais ģimnāzists vai līdzīga kalibra speciālists. Jo, kā jau minēju sākumā, it viss Latvijā materializējas naudā. Lai gan «Latvenergo» vadības nomaiņas oficiālais iegansts vēl joprojām tiek drudžaini meklēts, patiesais iemesls, visticamāk, ir atkal tā pati nauda. Jo nupat, nupat jāsākas Rīgas TEC 1 rekonstrukcijai. Tas ir vērienīgs, apmēram 7,1 miljonu vērts projekts, ko īstenot kāro vairākas ārvalstu firmas, par to būdamas gatavas maksāt starpniekam. Rietumos tā ir pašsaprotama un izplatīta prakse, starpnieki nopelna vidēji no sešiem līdz septiņiem procentiem no darījuma summas. TEC 1 gadījumā gan tiek runāts «tikai» par diviem procentiem «dzeramnaudā», taču arī tāds nieks veido 1,42 miljonus latu. Uz ministru kabineta platajām kāpnēm tāda nauda nemētājas. Tas arī laikam ir svarīgākais iemesls, kādēļ valdība izvirzījusi par savu mērķi «novākt» citādi ne vien Latvijā, bet arī Baltijā paša stabilākā un lielākā uzņēmuma vadītāju. «Ak, jums nav problēmu, Miķelsona kungs? Atradīsim!» tā varētu tagad pārfrāzēt bēdīgi slavenā «Auseklīša» sentenci, ja šo savu «gājienu» valdība gribētu skaļi reklamēt.
Ministru kabinets mums dod ne tikai nozaru politiskos vadītājus, bet arī viņu vārdos nosauktas mērvienības. Izmērāms ir viss, pat ar čamdīšanu un prātu netveramais. Piemēram, savulaik muļķību mērīja riteņos (bija tāds labklājības ministrs). «Jaunie laiki» devuši jaunu revolucionāru vienību – auderu. Tas ir nozīmīgākais jaunās valdības devums pirmajās gandrīz simts dienās un ikvienam neticīgajam apliecina, ka «jaunie laiki» Latvijā tiešām ir klāt. Jaunā vienība ir paredzēta līdz šim nedefinējamo politisko skandālu apmēra noteikšanai.
Viens auders ir gana liels. Apmēram tāpat kā fiziķa Faradeja vārdā nosauktais farads: visas mūsu planētas elektriskā kapacitāte ir viens farads. Bet viens auders ir ekvivalents 30 pakāpieniem reitingu tabulā. Iespaidīgi. Īpaši, ja no tāda augstuma jāveļas Ministru prezidentam. Ar visu kortežu, protams. Un šo kritienu vēl sāpīgāku varēja vērst tikai pirms nedēļas skaļi noprotestētā, bet tad paša «Jaunā laika» iniciētā Audera kunga atstādināšana, kas – tavu brīnumu – atkal beidzās neveiksmīgi. Neko teikt, mērvienības nomināls aug augumā…
