Apaļus 10 gadus Jelgavas sabiedrību junda un mudina jundoties Bērnu un jauniešu centrs.
Apaļus 10 gadus Jelgavas sabiedrību junda un mudina jundoties Bērnu un jauniešu centrs. Adrese? Raiņa parka namiņā Pasta ielā, Skolas ielā un Mežciemā nometnē «Lediņi» – tā ir «Junda»! Un «Junda» ir arī visi savējie – bērni, vecāki, skolotāji, darbinieki, līdzi jundītāji un atbalstītāji.
Skaitām gadus
1989. gada 18. decembrī Jelgavas pilsētas pašvaldība pieņēma lēmumu likvidēt Pionieru namu un izveidot centru Jelgavas bērniem un jauniešiem, šodien – BJC «Junda».
Katrai «Jundas» ēkai ir sava vēsture, sava gadu skaitīšana. Jelgavas Pionieru nams Raiņa parkā durvis bērniem vēra 1958. gadā. Toreiz otrajā stāvā izbūvētas telpas arī bibliotēkai, bet gaitenī slāpju dzesēšanai bijusi neliela strūklaka. Namā darbojies leļļu teātris, notikušas pulciņu nodarbības zīmēšanā, gleznošanā, veidošanā un lietišķās mākslas nozarēs.
Jaunu, laika diktētu elpu namiņš ieguva, kad par tā direktori sāka strādāt Maija Salzirne. Kļūstot par Skolu jaunatnes jaunrades namu, tas bija atvērts ne tikai bērniem un pusaudžiem, bet arī jauniešiem. Šodien BJC «Junda» audzēkņu vecums ir no 3 līdz 27 gadiem.
Jauno tehniķu stacija Skolas ielā 2 darbu uzsāka 1955. gadā, bet kā metodiskā, praktiskā, materiālā bāze skolu jauno tehniķu pulciņiem tā darbojās jau kopš četrdesmito gadu beigām. Mehāniskajās, galdnieku un citās darbnīcās strādāja kuģu, lidmodelistu, radiotehniķu, kolhozu celtnieku (1952. gadā), čaklo roku pulciņi.
1996. gada 1. novembrī Jauno tehniķu stacija tika pievienota «Jundai».
Vissenākā vēsture ir «Lediņiem»
1927. gadā vācu armijai būvētajās ēkās nodibināja vasaras nometni bērniem. Tai tika piešķirts pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārds. Nometnes sanatorijas mērķis bija ārstēt ar tuberkulozi sasirgušos un pasargāt no slimībām bērnus no trūcīgām ģimenēm. Veselīgs uzturs, svaigs priežu meža gaiss, un viņi atgriezās Jelgavā pieņēmušies svarā pat par 5 kg!
Sākotnēji nometnē uzturējās 20 bērnu, vēlāk tā varēja uzņemt jau 80 gribētāju. Šovasar vienlaicīgi nometnē darbojās 104 bērni.
Pēckara gados nometne nonāca dzelzceļnieku īpašumā, un tur bija ierīkota pionieru vasaras nometne. Bet deviņdesmitajos gados Lediņos valdīja vējš, postītāji un bezcerība.
1997. gadā BJC «Junda» direktore Silvija Andersone piedāvāja deputātiem atjaunot nometni, līdz beidzot 1998. gada 1. janvārī «Lediņos» varēja ienākt jaunie saimnieki – jundinieki Aiga Dzendoletto un Uldis Ozoliņš ar meitām.
Daudz bija ziedojumu, un «Lediņos» ir salapojis «Labo darbu koks». Nu jau viss notiek: Lieldienās – šūpoles, vasarās – bērnu prieks un darbi. Top un veidojas ēkas, strūklaka un taciņas, kuras kamīns… Bet šoziem, saklausījies no rūķiem par lielo rosīšanos Lediņu mežā, šurp brauc pats Ziemassvētku vecītis…
Aiga un Uldis auklē sapni par sakoptiem «Lediņiem», kuros ir daudz, daudz bērnu, un viņiem gribas tur būt!
Savējie jau vairāk nekā 10 gadu
– Pāri 10 gadiem jau te nostrādāts, un šajā laikā viss ir piedzīvots, – saka šūšanas skolotāja Marija Ruščaka. Prasīga un stingra skolotāja, kā pati smej: – Reizēm padraudu meitenēm: žagaru dabūsi!
Viņa iemāca šūt no paraudziņa līdz mētelim un izlaiduma kleitai, un meitenes, kaut izaugušas un studē, vēl zvana un lūdz skolotājai padomu. Audzēknes ar viņu dalās savās problēmās, atklāti pārrunā visu, kas uz sirds. Kas skolotājai no tā? – Viņas man dod jaunību! – saka Marija Ruščaka.
Kā mainījusies «Junda»? Skolotāja atzīst, ka augusi: uz pulciņiem nāk daudz vairāk bērnu, ir liela dažādība, dzīve kļuvusi interesantāka.
Daina Blūma, mācoties otrajā klasē, jautājumu kladē vienmēr esot rakstījusi, ka gribot būt dejošanas skolotāja. Tas nu piepildās «Jundā», strādājot tur jau trīspadsmito gadu. Nākamgad viņas vadītajai ritma deju grupai «Reveranss» būs piektā dzimšanas diena, un pie Dainas mācās jau trešā dejotāju paaudze.
Pēc Dainas domām, «Junda» nekļūst vecāka, bet gan top jaunāka, ar katru gadu straujāks kļūst darba ritms. Dejotāju dzirkstelīte, ko ienesa Maija Salzirne, šķiļas un deg. šoruden tā uzšķīlās Anitas Nagles vadītajam 6. līdz 7. klašu tautas deju kolektīvam, kuram tika nosvinēta desmitā jubileja. Kolektīva koncertmeistare Gita Zviedre arī ir jundiniece no pašiem pirmsākumiem.
Viola Ņinkovska, popgrupas «Smaids» vadītāja, «Jundā» nostrādātos gadus rēķina pēc sava dēla vecuma – nu jau trīspadsmit būs, jo dēlam par vienu vairāk.
Viola vērtē, ka šodien skolotāji strādā labāk, darba līmenis ir augstāks. Viņai pašai ir prieks, kā bērni profesionāli aug.
Šķiet, ka «Jundā» strādā tikai labi pedagogi, jo kolēģus un savstarpējās attiecības kā lielāko vērtību minēja visi skolotāji, kuriem tika jautāts par darbu «Jundā». Kā sacīja Guna Vanaga, mūzikas skolotāja un pianiste:
– Te es varu būt tāda, kāda esmu!
Kopš 1990. gada janvāra Guna rīta kompleksā bērniem, kuri neapmeklē bērnudārzu, māca saklausīt mūziku un dziedāt. (Vēl viena jubileja…)
– Visos laikos «Junda» man ir bijis namiņš, tagad jau arī Skolas ielas māja, – atzīst Guna.
«Jundā» izaugušas, tur palikušas
Tās ir Aija un Annika.
Aija Medinika jau otro gadu māca zviedru un angļu valodu, studē LU. Pašai pirmā «speroties ārā» zviedru valoda. Aija ir jundiete jau četrarpus gadu, nākusi koncerta vadītāju kursos, psiholoģijas pulciņā un mācījusies šūt. Aijai liekas zīmīgi, ka arī Spīdolas skola, kuru viņa absolvējusi, pavasarī svinēs 10. dzimšanas dienu.
– Atbraucu no Zviedrijas un ienācu Silvijai pastāstīt, ko tur darīju, un tā viss sākās…, – atceras Aija.
– Skolā negribētu strādāt, jo te ir brīvāka pieeja – skolotājs var sastādīt mācību programmu, bērni un pats sev esi pavēlnieks! – viņa atzīst. Aija priecājas, ka bērni nāk, daži jau otro gadu, ka viņiem patīk un gribas mācīties! Sapnītis: lai viņiem būtu reāla iespēja valodu lietot. No bērniem Aija mācās būt pacietīga, ampelīga un reizēm skaļi runāt…
Annnika Andersone uz «Jundu» atnākusi kopā ar mammu. Mācījusies šūt pie Marijas Ruščakas, apmeklējusi pulciņu vidusskolēniem. Tagad viņa ir deju aerobikas un popgrupas «Lai skan!» kustību skolotāja. Mācās Latvijas Kultūras skolā.
«Jundā» Annika strādā tāpēc, ka grib izveidot savu deju grupu un tur ir labas telpas, bērniem nav arī jāmaksā liela nauda par nodarbībām. Lai Jelgavā konkurētu, sevi jāparāda, un «Jundā» ir iespēja to izdarīt. Meitenēm Annika vēlas iemācīt kustēties, sevi pasniegt, ar savu darbu uz skatuves, ne vārdiem pierādīt citiem: mēs esam labākās! – Kaut kas ir aizsākts, un par to prieks! – punktu pieliek Annika.
Tā sarakstu varētu turpināt un turpināt, jo par katru skolotāju ir ko labu teikt, par katru bērnu ir savs stāsts.
Ar katru gadu jaunāka
Tāda ir «Junda» šodien. Ar savām tradīcijām: Ziemassvētku koncertu kultūras namā un mācību gada noslēguma koncertu Raiņa parkā, lietišķās un vizuālās mākslas pulciņu darbu skati, brīvdienu akcijām rudens un pavasara brīvlaikā, labdarības koncertiem Ziemassvētkos, darbošanos Lediņos, regulārām izstādēm Pasta ielā… Ar darbiem un rūpēm par savējiem. Ar katru gadu ne vecāka, bet jaunāka kļūstot, un gatava, tāpat kā Rīga, tā nebūs nekad.
Ienāciet un pārliecinieties paši!
Kas ir «Junda»?
Skaidro mazākie jundinieki
Vieta, kur sevi pierādīt.
Briesmīgi daudz pulciņu, bet es
gribētu, lai ir vēl vairāk.
Mammas darba vieta.
Tur, kur var iet pēc stundām visu ko darīt.
Bērnu un jauniešu centrs.
Vieta, kur man patīk!
Bērni, bērni, bērni un mīļas skolotājas.
Tāda vieta, kur es atpūšos.
Nometne «Lediņi».
Prieks mammai un daudzi notikumi.
Māli, gleznošana un dejas.
Bērnu popgrupa «Lai skan!»
Visādi klubiņi.
Runcis Fredis.
Tas ir ļoti labs centrs.
Kas nezina, lai nāk un apskatās!
Kāpēc tu šurp nāc?
Tāpēc, ka tā atšķiras no skolas.
Te daudz ko iepazīstu un iemācos.
Tāpēc, ka man patīk skolotāja.
Gribu zināt latviešu valodu.
Gribu iepazīties.
Kafejnīcā «Kaktuss» ir garšīgi ēdieni.
Gribu izmēģināt darīt visādas lietas.
Man patīk, ka mēs
pulciņā taisām jokus.
Mani draugi te nāk.
Tāpēc, ka es vasarā biju «Lediņos».
Gribu sagatavoties, lai varētu iestāties augstskolā.
