Vēl tikai viens tveicīgs jūnijs šajā gadsimtā, ko patiesībā vairs nedēvē par romantisku. Tik daudz steigas. Viss nāk un aiziet.
Vēl tikai viens tveicīgs jūnijs šajā gadsimtā, ko patiesībā vairs nedēvē par romantisku. Tik daudz steigas. Viss nāk un aiziet. Bet vai viss? Varbūt tiek vienīgi dziļāk noslēpts? Kas zin, varbūt arī internets jūnijā karst no mīlestības? Manās rokās tieši tagad nonākusi maza ģimenes relikviju kastīte. Ar vēstulēm. 1936. gads.
«Šī vēl ir tā pati diena, kurai virsraksts bija «Šodien». Skatos, kā ieliek manu vēstuli sainī «P.v.9», parakstos žurnālos un iesāku darbu: kantora pārskati par kustamo un nekustamo mantu, rakstīšana no inventāra grāmatām… Prieka tomēr vairāk nekā darba, tādēļ klusām dziedu vai arī svilpoju un strādāju. Domas pie Tevis. Ak, kaut Tev būtu prieks par manu vēstuli un prieks par to, ka tagad strādāju! Ko gan Tu tagad varētu darīt? Kantorī taču vairs neesi: ½7.
Šovakar noplūkšu 2 rožu ziedus… Varbūt būs no Tevis vēstule. Vēl stunda, un es būšu brīvs; pēc pusotras stundas pastu atvedīs. 21 nodevu dežuri.
Bet pumpuri vien! Šo… un…šo… Ja uzplauks, tad… tad mēs… tad mūsu mīlestība arī… Bet, ja neplauks? Nē, tāpat, lai plaukst vai arī neplaukst: kādēļ zīlēt? Kāds prieks! Divi pumpuri…
Jāiet lejā: pasts būs klāt. Vēl nav. Brauc tas nav. Nu gan brauc. Bet kā es iešu un prasīšu pastniekam vēstuli: katru vakaru, katru vakaru? Un tikai viena vien vēl ir pienākusi. Kauns. Arī viņam kauns. Kas par to? Bet pēc tam būs kāds burvīgs vakars. Divas rozes un Tava vēstule. Ak, Dievs, cik pasaule silta, mīļa…
«Nē, nemanīju vis…» «Ar labvakaru…»
Pusnakts… Nenāk miegs… Kādēļ nav? Plkst. 2: rītā būšu noguris.
***
Rīts. Sārtas gaismas laukumiņš uz istabas pretējās sienas: saule tikko kā uzlēkusi. Klusums, miers, svaigums. Pamazām izritinās arī vakarvakara nemiers. Kaut kas dvēselē sakustas. Bet nav vairs vakara tveices.
Sārtais laukumiņš slīd pa sienu uz durvju pusi. Tālu uz tilta norīb rats. Šodien darbadiena, bet man tā brīva. Jā: kā putnam krātiņā. Kur lai meklē prieku? Daudz taču nevajadzētu, tikai mazliet, mazliet tā, lai nebūtu slikti jādomā par visu, kas patiesībā labs.
Rozes smaržo? Jāiet pie loga. Nē, bet tepat, uz galda taču… Cik kuplas, gandrīz lapām nav vietas! Kā es varēju neticēt? Kā es varēju šaubīties? Kādēļ man bija bail zīlēt?
Klausies, Lidij! Man uz galda divi rožu ziedi kupli, maigi, smaržīgi. Viņi tik brīnišķīgi runā: stāsta, ka viss būs labi. Ieelpoju tā, ka, šķiet, krūtis plīsīs. Žēl izelpot. Es Tevi apskauju. Tu taču to tagad jūti….»
