Pagājusī nedēļa diemžēl ir zīmīga ar Liepājas zvejas kuģa «Astrīda» traģēdiju Baltijas jūrā Zviedrijas ekonomiskajā zonā. Daudziem patīk gleznains jūras krasts un panorāma ar kuģi kaut kur tālumā.
Pagājusī nedēļa diemžēl ir zīmīga ar Liepājas zvejas kuģa “Astrīda” traģēdiju Baltijas jūrā Zviedrijas ekonomiskajā zonā. Daudziem patīk gleznains jūras krasts un panorāma ar kuģi kaut kur tālumā. Taču zvejniekiem tā ir skaudra darba vieta, kur gadās bez atpūtas strādāt pat vairāk par diennakti no vietas. Ja lomi nāk, vīri, nesaudzējot sevi, velk traļus, ceļ tīklus, krauj kastes ar zivīm kuģa rūmē, jo nevar jau zināt, vai zvejnieka laime būs arī rīt. Iespējams, zvejnieki uz “Astrīdas” bija tā nostrādājušies, ka nemanīja briesmas, kas negaidīti pienāca 10. maija naktī, un visi seši kuģa apkalpes vīri gāja bojā.
Zviedru glābšanas dienesta eksperti, kas pie Ēlandes salas atrada un divdesmit metru dziļumā nofilmēja nogrimušā kuģa vraku, sliecas domāt, ka “Astrīda” gājusi bojā sadursmē ar kādu lielu kuģi. Pierādījumu trūkst, taču versija arī mūsu speciālistiem šķiet diezgan ticama. “Astrīda” bija zvejojusi uz lieliegrimes kuģu ceļa. Kāpēc lielais kuģis, kurš taranēja mūsu zvejniekus, neapstājās un nesniedza tiem palīdzību. Vai tiešām nepamanīja?
Sevišķi liepājniekiem ir zināma zvejas kuģa “Pāvilosta” katastrofa 1967. gada 13. martā Atlantijas okeānā Džordža sēkļa rajonā pie Ziemeļamerikas krastiem. Toreiz agrā rīta stundā mūsu zvejas kuģim uzskrēja septiņdesmit reižu lielākais spāņu tankkuģis “Esso Honduras”. Taču spāņu jūrnieki sadursmi pamanīja. Viņi apstājās un centās liepājniekus glābt. Tomēr no jūras tika izcelts tikai viens miris matrozis, kas visdrīzāk sadursmes brīdī atradies kuģa stūres mājā. Pārējie apkalpes locekļi droši vien bija savās kajītēs un kopā ar kuģi momentā pazuda dzelmē. Toreiz gāja bojā 24 zvejnieki. Tas bija fakts, par ko pirmajās lapās rakstīja laikraksts “Boston Globe”, taču neviena avīze toreizējā Padomju Savienībā. Kad 1974. gadā Londonā šo katastrofu skatīja Starptautiskā tiesa, tika nospriests, ka 85 procenti vainas par notikušo jāuzņemas gaitā ejošajam, bet 15 procentu – mūsu zvejniekiem, kuriem, stāvot uz enkura, vajadzēja ar signāliem brīdināt tankkuģi par savu atrašanos tā ceļā. Zināms, ka katastrofas lielāko vaininieku puse samaksāja bojāgājušā kuģa komandas tuviniekiem kompensāciju, kas varēja būt ap miljonu dolāru.
“Astrīdas” gadījumā pagaidām nav ko tiesāt. Manuprāt, maz ticams, ka kuģu sadursmē, ja tāda tiešām bija, vainīgā kuģa apkalpe uzņemsies vainu par notikušo. Pēc viļņu apskalotiem krāsas nobrāzumiem vai buktēm uz kuģa deguna diez vai var pierādīt kāda vainu notikušajā traģēdijā. Visdrīzāk tikai mūsu cilvēki un pašu valsts būs tā, kas sniegs bojāgājušo ģimenēm kaut nelielu kompensāciju.
Vai jūras katastrofās var paredzēt kādas likumskarības? Nav grūti secināt, ka vētras, liels apledojums vai citas dabas stihijas mūsu zvejnieku dzīvi ietekmē arvien mazāk. Svarīgākais ir cilvēka faktors.
