«Dzīve ir viena ellīgi jocīga lieta. Kad tev patiešām vajadzētu kādu padomu mīlas lietās, nepalīdz ne Rukšānes slejas «Dienā», ne gudru grāmatu lasīšana,» tā man uz ierasto ielas jautājumu: «Kā iet?» atbildēja kāda sen nesatikta paziņa.
“Dzīve ir viena ellīgi jocīga lieta. Kad tev patiešām vajadzētu kādu padomu mīlas lietās, nepalīdz ne Rukšānes slejas “Dienā”, ne gudru grāmatu lasīšana,” tā man uz ierasto ielas jautājumu: “Kā iet?” atbildēja kāda sen nesatikta paziņa.
Sākām runāties, un Inga man uzticēja savu stāstu par to, kā dzīve un jūra izšķir cilvēkus.
Iepazīšanās
Viņa (Inga) nesen bija pārcēlusies uz citu pilsētu. Viņš (Jānis), tīrās garlaicības mākts, atbraucis tur kopā ar draugiem izklaidēties. Abi satikušies pilsētas populārākajā naktsklubā. Pareizāk sakot, bijis tā.
Inga kopā ar draudzenēm devās uz naktsklubu svinēt vienai no meitenēm dzimšanas dienu. Kā jau jubilejā, nedaudz iedzēra, paklačojās par un ar paziņām, paklausījās koncertu un pavēroja publiku. Īpaši par iepazīšanos ar pretējā dzimuma pārstāvjiem nedomāja, jo jau pāris mēnešu viņai bija draugs, kas gan dzīvoja citā pilsētā, tāpēc satikties neiznāca bieži.
Meitenes līksmojās un laikam jau ar jautro uzvedību piesaistīja citu naktskluba apmeklētāju uzmanību. Tad pie viņu galdiņa pienāca puisis (tāds paīss, tāpēc Inga, būdama slaida, nekādu uzmanību viņam nepievērsa) un sāka sarunu. Jānis patērzēja ar visām daiļajām būtnēm un tad atzinās, ka esot nācis uzlūgt uz deju, lūk, to meiteni, un norādīja uz Ingu. Juzdamās nedaudz glaimota, ka no visa kuplā “čiksu” pulka izvēlējies tieši viņu, meitene uzaicinājumu pieņēma. Tā abi iepazinās. Pirms apmēram trīs gadiem.
Tikai vēlāk vienā no satikšanās reizēm Jānis atklāja, ka pie Ingas viņu sūtījis draugs, kuram (laikam izdzertā alus daudzuma dēļ) nepietika dūšas ar meiteni iepazīties un pajautāt viņas tālruņa numuru. Varat minēt, vai Jānis iegūto numuru draugam pateica. Protams, ne. Draugs gan par to apvainojies nebija. Alus bija izdzerts tik daudz, ka nākamajā dienā viņš pat neatcerējās, ka pasākumā būtu iepatikusies kāda meitene. Kur nu vēl, ka Jāni sūtījis pēc viņas tālruņa numura.
Tovakar abi mazliet padejoja, parunājās un vakaru turpināja katrs savā kompānijā. Tad Jānis pazuda no Ingas redzesloka uz vairākiem mēnešiem. Savukārt meitenei, kurai puisis jau bija iepaticies, nekas cits neatlika, kā pabrīnīties par nesaprotamajiem vīriešiem, kas iekrīt kā akā, un dzīvot tālāk. Līdz pavisam negaidīti viņš atkal uzradās – esot jūrnieks, tādēļ uz tik ilgu laiku pazudis, bijis jūrā. Ingai vēl arvien bija draugs, tāpēc nekādās citās kā vien draudzīgās attiecībās ar Jāni neielaidās. Bet viņš neko vairāk arī nav centies panākt, pat ne ar vārdu neieminēdamies, ka gribētu Ingu par draudzeni.
Pazīšanās
Tā viņi laiku pa laikam turpināja satikties, kamēr Jānis bija, tā teikt, uz sauszemes. Pēc pusgada draudzēšanās ar iepriekšējo puisi Inga bija pašķīrusies, vēlāk iepazinusies ar citu. Nevienā mirklī viņa savas attiecības nedomāja slēpt no Jāņa. Viņš arī īpaši uz tām nav reaģējis, tikai jūras braucienu starplaikos arvien biežāk ieradies pie Ingas ciemos – parunāties, atvedis kādu dāvanu, uzaicinājis izklaidēties.
Ingai viņš tīri labi patika, tomēr, nebūdama meitene, kas puišiem krīt kaklā, viņa turpināja ar Jāni uzturēt draudzīgas attiecības, neizrādot, ka kaut kur sirdī maziņš āķītis ir iedūries. Kad ar tā brīža draugu gāja vētraini, viņa priecājās par Jāņa mierīgumu, izpalīdzīgumu un galantumu. Puisis kā īsts kavalieris vienmēr atbrauca ar mašīnu pakaļ, vienmēr aizveda uz mājām, nekad neļāva maksāt tēriņus klubos un ēstuvēs. Nekad neaizmirsa gādāt, lai meitene būtu paēdusi, lai viņai būtu silti un labi – aprūpēja, cik vien varēja.
Reiz gan Inga sacīja Jānim, ka varbūt viņiem nevajadzētu satikties, ka tas nav īsti korekti pret viņas tābrīža draugu. Kādu laiku abi neredzējās. Tiesa gan, pēc apmēram pusgada Jānis uzradās atkal.
Likās, nu vairs nekas nespēs apdraudēt viņu mīlestību – līdz mirklim, kad jūrasbraucienu starplaikā Jānis sāka izrādīt lielāku interesi par Ingu. Divu gadu laikā viņi beidzot nonāca līdz pirmajam skūpstam.
Viss jau varbūt būtu bijis labi, ja vien jūras braucieni izrādītos īsāki un sauszemes periodi garāki. Apmēram pāris nedēļu bija pagājušas, kopš viņi draudzējās ciešāk, kad Jānis aizbrauca atkal – uz vairākiem mēnešiem. Tas izšķīra visu…
Izšķiršanās
Kamēr Jānis bija jūrā, Inga iepazinās ar kādu puisi, kas spēja aizkustināt viņas sirdi. Galu galā viņš bija šeit, bet Jānis kaut kur tālu, tālu… Kā parunā – no acīm prom, no sirds laukā! Uzvarēja tuvākais, un Inga sūtīja Jānim ziņu, ka diemžēl atradusi kādu citu un viņu tik īsās attiecības jāpārtrauc. Viņš no sākuma mēģināja atrunāt (bet cik gan daudz var pārliecināt pa tālruni sūtītās īsziņās un zvanos). Galu galā skumīgs un sarūgtināts piekrita… Ja jau tā būs labāk. Varbūt viņai esot taisnība. Arī pats neesot pārliecināts, ka attiecības vajadzētu turpināt.
Pēc pāris mēnešiem Jānis piezvanīja atkal – esot atgriezies no brauciena. Nebūdama nekāda akmens lēdija, Inga nolēma satikties. Labāk taču izrunāties un paturēt labu draugu.
Satikās. Inga pastāstīja, ka tagad dzīvo kopā ar citu puisi. Savukārt Jānis beidzot bija atradis drosmi atzīties, ka mīlot Ingu. Kā īstā filmā stāstīja, ka bez viņas dzīvot nevar! Bet ko darīt – šī vieta jau aizņemta. Tā teikt – par vēlu attapās. Inga tobrīd (burtiski pirms kādas nedēļas) bija ievākusies sava puiša dzīvoklī. Ilgi gan nevarēja izlemt, darīt to vai ne. Pārāk īsu laiku abi bija pazīstami. Tomēr dzīve nav kinofilma, daudz ko izšķir arī finanses. Ne Inga, ne viņas jaunais draugs nebija bagātnieki – abi pelnīja, daudz strādājot, turklāt viņai vēl pusgadu jāmācās līdz augstskolas beigšanai. Abi nolēma, ka, lai arī pazīstami tikai pāris mēnešu, dzīvos kopā. Naudas no tā daudz vairāk nekļūs, tomēr vismaz jāmaksā būs tikai par viena dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem.
No Ingas praktiskajiem apsvērumiem Jānim sirdssāpe nerima. Viņš ik pa laikam piezvana un apsolījis, ka gaidīšot meiteni, cik ilgi vajadzēs. Gaidīs vai ne, to, protams, neviens nevar zināt. Kurš gan paredzēs, ko dzīve atkal piespēlēs, tomēr skumjākais šajā stāstā, kā atzīst Inga, – viņus izšķīrusi dzīve. Īsti nevar vainot puisi, ka bijis neizlēmīgs un mīlestībā nav atzinies agrāk, jo to taču nevar pasteidzināt! Nedz arī to, ka īpatnā darba ritma dēļ viņi nekad nav varējuši pavadīt pietiekami ilgu laiku kopā, lai būtu pārliecināti par savām jūtām.
“Pats trakākais, ka es tā arī īsti nezinu, kurš no viņiem man patīk vairāk! Vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, palikdama kopā ar savu puisi, nevis Jāni? Nevaru taču vienkārši savākt mantas un doties atkal prom! Ja es būtu pārliecināta, ka daru pareizi, varētu saņemties arī aiziet. Bet es nezinu… Varbūt Jānis ar savu uzrašanos un pazušanu un atkal uzrašanos manī sajaucis visas jūtas. Ja nu man viņš nemaz tā nepatīk, ja man puiša vienkārši ir žēl? Cik labi būtu, ja katram būtu kāds gudrs padomdevējs, kas šādos gadījumos varētu pateikt – dari tā un tā, tas ir pareizais lēmums,” stāsta Inga.
Tagad ik pa laiciņam viņai esot jādomā, kā rīkoties: vai atstāt visu, kā ir, vai izšķirties par kādu citu lēmumu. Pagaidām Inga izvēlējusies palikt kopā ar pašreizējo puisi. Tiesa, kad abi sastrīdoties, tā vien griboties kaut ko mainīt. Lai gan lēmums pieņemts, meitene vēl ar vien kaut kur dziļi sirdī par to šaubās.
