Tepat, viņpus jūras, 230 kilometru attālumā no Helsinkiem, atrodas gleznaina pilsētiņa, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir divas reizes mazāka par Jelgavu.
Tepat, viņpus jūras, 230 kilometru attālumā no Helsinkiem, atrodas gleznaina pilsētiņa, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir divas reizes mazāka par Jelgavu. Tajā ziemeļnieciskā nesteidzība ir maldinoša: ikdiena ir tik piesātināta, ka, šķiet, pat spirdzinošajā jūras gaisā jūtama sabiezināta darbošanās. Tur sadzīvo dabas skarbais majestātiskums ar eiropejisku kultūru un komfortu, attīstīta industrija ar neskartu vidi, rūpīgi koptas senatnes tradīcijas ar moderno kultūru. Rauma – tas nav tikai pilsētas nosaukums, bet arī autonoma valoda
un vārds, kas pazīstams tālu plašajā pasaulē.
Ar skatu no salu arhipelāga
Neviens nevar precīzi pasacīt, cik daudz klinšainu saliņu pieskaitāms šai pilsētai. Mazs, ņiprs kuģītis lavierē starp salām un atsevišķām klintīm, kas veido blīvu arhipelāgu. Dažu salu klintis vēl biedē ar pamesto aizsardzības sistēmu jūras artilērijas baterijām, uz dažām salām ir pa retai mājai vai atpūtas bāzei. Uz pēdējās salas, aiz kuras plešas atklāta jūra, tālumā ar vienu aci vērīgi raugās Raumas bāka. Tās vientulība ir nosacīta: regulāra kuģīšu satiksme gādā par to, lai turp atvizinātu atpūtniekus, kas klints lēzenajā atsegumā kadiķu audzes ieskautā klajumā mēdz uz ugunskura cept desiņas un citādi vaļoties pēc peldes akmeņainajā pludmalē.
Salu arhipelāgs pie Raumas ir makšķernieku paradīze. Arī no Latvijas turp dodas branga loma tīkotāji, turklāt nav dzirdēts, ka kāds būtu palicis bešā. Jūras līdaku tur ir tāds lērums, ka jāuzmanās, lai prāvās plēsoņas neiekamptu peldētājiem kājās. Bākas uzraudzes mazā meitiņa tikko nožāvējusi izbaiļu asaras: viena nekaunīga zivs viņai nupat sāpīgi iekodusi…
Raumas bāka ne tikai rāda ceļu kuģiem, bet kalpo arī kā pilsētnieku iecienīta atpūtas vieta, kur var pārnakšņot vai rīkot nelielus mielastus. Ēdienkartē neatņemama ir reņģu zupa un rudzu maize. Somija ir viena no pasaulē retajām valstīm, kur audzē rudzus. Turku (runa, protams, par Somijas pilsētu, nevis par Turciju) Universitātes ģeogrāfijas studente Hanna Mustonena ir mūsu kuģīša kapteiņa kursa biedrene, viņi katrs pa savam pavada vasaras praksi. Hanna bākā strādā par gidi, stāsta par Somijas augu valsti, bākas vēsturi, Raumu un saviem vienaudžiem, kas jau skolas gados tiek radināti pie patstāvīgas dzīves un darba, pakāpeniski pārņemot vecāku vai izvēloties savu profesiju. Lai arī viņi studē lielākoties Helsinku un citu pilsētu augstskolās, pārsvarā pēc tam atgriežas dzimtajā pilsētā, kur izglītoti darbinieki ir ļoti vajadzīgi dažādās nozarēs, jo Rauma ir attīstīts rūpniecisks centrs. Kaut arī ārēji daba ir neskarta, tai ir iekopti parki un kanāli, sena vecpilsēta, un iedzīvotāji šķiet ziemeļnieciski flegmatiski.
Lavierējot pa arhipelāgu, kāds no pasažieriem norāda uz tālumā redzamo dūmeni. Viena no lielākajām atomelektrostacijām. To varot apmeklēt jebkurš interesents, jo vietējie enerģētiķi ne tikai nepiešķir šim objektam slepenības oreolu, bet, gluži pretēji, labprāt demonstrē tā nekaitīgumu cilvēkiem un videi.
No jūras puses ierodoties Raumā, pa labi redzamas divas vērienīgas būves: milzīgs elevators un vēl ievērojamāku izmēru celulozes kombināts. Tas lieluma ziņā esot trešais vai ceturtais pasaulē.
Starp citu, pavasarī uz Raumas celulozes kombinātu vesti «tautas pārstāvji» no Latvijas – lai pārliecinātu viņus par šāda rūpnieciska uzņēmuma nekaitīgumu apkārtējai videi, par modernās ražošanas priekšrocībām un vispār – lai iepazīstinātu ar to, ka līdzīga, tikai apjomā mazāka uzņēmuma iecerētā būve Jēkabpils rajonā ir Latvijas pusei ārkārtīgi izdevīga. Protams, tīrība, augstais ražošanas tehnoloģiskums uz apmeklētājiem no Latvijas atstājis spilgtu iespaidu, taču šajā sakarā tomēr rodas arī pārdomas. Piemēram, var apsveikt Latvijas valdības vēlēšanos attīstīt valsts biznesu: valstij jānodarbojas ar ražošanu, lai pelnītu. Taču jāapsver, kādu cenu varam atļauties par šādu iespēju maksāt: vai tiešām ar mūsu mežiem? Un kas galu galā būs ieguvēji? Katrā ziņā ne jau vietējie iedzīvotāji, kurus projekta «stūmēji» cenšas iekārdināt ar jaunām darbavietām. Jo kombinātu Jēkabpils rajonā paredz būvēt reizes četras mazāku nekā Raumā, bet turienes gigantiskajā «monstrā» pavisam strādā tikai kādi 100 cilvēki. Labākajā gadījumā tikai dažiem jēkabpiliešiem uzsmaidīs laime valkāt jaunuzceltā kombināta apsardzes darbinieka vai apkopēja darba tērpu…
Raumā vēl darbojas divas papīra fabrikas (to produkcija pazīstama visā pasaulē, arī Latvijā), ir Somijā lielākā sauskravu osta (caur to plūst viss beramo kravu tranzīts caur Somiju), jaudīga zvejas osta, attīstīta ķīmiskā rūpniecība (plastmasu ražošana).
Kopš neatminamiem laikiem Raumā būvēti kuģi. Sākotnēji tie bija koka burinieki, vēlāk tērauda karakuģi, mūsdienās – pārsvarā no alumīnija darināti civilie kuģi. Arī vēl tagad daudziem pilsētas iedzīvotājiem darbu dod kuģu būvētava, kurā līdz pat astoņdesmito gadu sākumam būvēti dažādi kuģi Padomju Savienībai, turklāt – par baltu velti, pildot kara kontribūciju. Tagad kuģu būvētavā top pasaulē lielākie ātrgaitas prāmji (tie var pārvadāt ap 1000 pasažieru), kas pieprasīti satiksmei Gibraltārā, Floridā, Havaju salās, starp Angliju un Franciju…
20. gadsimta sākumā Raumā granīta klintīs izcirstā pazemē tika ražoti ieroči. Uzņēmēju peļņa bijusi ļoti liela, taču daļu tās mecenāti novirzījuši kultūras attīstībai. Tika iepirkti mākslas darbi, pulcināti mākslinieki… Vēlāk pēcteči daļu mantas pārdevuši, taču par daļu līdzekļu tikusi ierīkota un vēl joprojām darbojas mākslas skola, galerija un muzejs. Pēc Otrā pasaules kara bijušo ieroču rūpnīcu nopirka ģimenes uzņēmums «Oras»: iesākumā tas nodarbojās ar gultu, ventilatoru un citu metāla priekšmetu ražošanu, bet mūsdienās pazīstams kā vadošā firma Skandināvijas jaucējkrānu tirgū. Kompānijai ir ražotnes Somijā, Vācijā, Norvēģijā un Polijā, kā arī tirdzniecības pārstāvniecības 18 Eiropas valstīs un Ķīnā. Specializācija – viensviras, termostata un elektroniskie jaucējkrāni, ventiļi un elektroniskie moduļi. Starp citu, kopš dažiem gadiem firmas «Oras» pārstāvniecība izveidota arī Latvijā, to vada jelgavnieks Uldis Ozols. Firmas starptautisko projektu direktors Ēriks Bjorklofs, kas teicami pārzina specifisko sanitārās tehnikas tirgu, ir pārliecināts, ka Latvijā prot novērtēt «Oras» produkciju un tirgus esot perspektīvs.
Uzņēmums, ko ļāva apskatīt žurnālistam, neatgriezeniski sagrāva priekšstatu par rūpnīcu kā kaut ko līdzīgu putekļainai smēdei. «Oras», kas jau sešdesmitajos gados bija pirmā pasaulē, kas sāka ražot viensviras jaucējkrānus, joprojām cenšas saglabāt līdera pozīcijas, piedāvājot nevis vienkāršus ūdens jaucējkrānus, bet ar elektroniku aprīkotu sadzīves ierīci. Ražošana lielā mērā ir automatizēta: piemēram, kādu no plūsmas līnijām pilnībā «apkalpo» roboti, kas līdzīgi tiekot izmantoti vien «Nokia» mobilo telefonu montēšanai. Strādnieku algas ir lielākas nekā caurmērā strādnieku algas Somijā (12 000 FIM jeb aptuveni Ls 1200).
Rauma, jūra, mežģīnes un bārdaini jūrnieki
Sendienās Rauma veidojusies kā zvejnieku un jūrnieku apmetne. Jūra devusi iztiku neskaitāmām paaudzēm. Zvejnieki, kontrabandisti, jūrasbraucēji no dažādām pasaules malām laika ritumā radījuši kultūru sajaukumu, kas veidojis arī savdabīgo Raumas valodu – atšķirīgu no somu valodas, pat ar savu rakstību un gramatiku. Daudz ir aizguvumu no lībiešu valodas: var saklausīt vārdus «poik», «maksa», «laiva», «kaija», «tervete»… Pat 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad visur citur pasaulē sen dominēja tvaika un sāka attīstīties iekšdedzes dzinēju flote, Raumā vēl bija saglabājusies lielākā burinieku flote.
Raumā arī mūsdienās saglabājusies vecpilsēta – senākais un lielākais koka apbūves komplekss Eiropā, kas turklāt ir pilnībā apdzīvots, nevis kalpo kā etnogrāfisks muzejs. Tādēļ Raumas vecpilsēta ir ņemta UNESCO aizsardzībā kā unikāls kultūras un vēstures piemineklis. Perpendikulāri izkārtoto ieliņu tīklā ir simtiem glītu, savdabīgu koka dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Daudzu māju logos redzamas mežģīnes, tās var iegādāties arī neskaitāmos veikaliņos: knipelēšana jeb mežģīņu siešana ir viena no raksturīgākajām Raumas iezīmēm. Katru gadu augustā ir populāra pilsētā rīkotā Mežģīņu nedēļa. Kā zināms, mežģīnes kā greznumlieta Eiropas galmos parādījušās ap 15., 16. gadsimtu, tās sākotnēji darinājuši franciskāņu mūki un Zviedrijas Sv.Birgitas ordeņa mūķenes. Taču Raumā knipelēšanas tradīcijas ieveda jūrnieki: bārdainajiem vīriem ilgajos klejojumos jūras klaidos bijis garlaicīgi, tad nu viņi īsinājuši laiku ar mežģīņu siešanu, pakāpeniski šo prasmi nododot savām sievām, kas vēl mūsdienās ir vienas no prasmīgākajām knipelētājām. Tādēļ Raumu mēdz dēvēt par ziemeļu Antverpeni.
Koka pilsēta mūsdienu Eiropā
Somiju, tāpat kā visu Skandināviju, veido granīta klintis un vēl kāds iezis, kuru, saberžot un sajaucot ar roņu taukiem, iegūst noturīgo, sarkanbrūno tā dēvēto zviedru krāsu. Ar to vēl mūsdienās pārklāj koka būves, taču pārsvarā vairs Somijas laukos. Pilsētnieki iecienījuši gaišākus pasteļtoņus.
Raumas seno centru veido bēši, dzelteni, iezaļgani krāsotas mājas, kurām pārsvarā ir tikai viens stāvs. Tfu, tfu, tfu (trīsreiz jānospļaujas!) – Raumas iedzīvotāji vismaz simts gadu neatceras nevienu ugunsgrēku. Tāpēc 21. gadsimtu piedzīvojis gan vecais rātsnams, gan publiskā aka un daudzas citas celtnes.
Vecajās laukuma robežās pie rātsnama ik rītu darbojas tirgus. Tur nopērkams gan svaigais loms, gan «lupatas», suvenīri un pat Ķīnā darinātie krāsainie gaisa pūķi. Taču reizi gadā tirgus pārkāpj laukuma robežas un zivis tiek tirgotas visā pilsētā – Raumā notiek tradicionālais Baltijas valstu Siļķu tirgus.
Tradīcijas Raumā ir gan mūžvecas, gan itin mūsdienīgas. Tās augstāko vilni sit skopajās ziemeļu vasarās. Kopš maija līdz pat rudenim gandrīz nav nedēļas, kad pilsētā nenotiktu kāds festivāls vai līdzīgs vērienīgs pasākums. Jau pieminētā Mežģīņu nedēļa, kad lielākās halles un izstāžu zāles žilbina ar tīmekļiem līdzīgām mežģīnēm (šovasar – arī ar Latvijas tekstilmākslinieku piedalīšanos). Pasaules lielākais Vasaras vidus roka festivāls. Tradicionālais Raumas blūza festivāls. Raumas mūzikas dienas augustā. Vīna kultūras dienas. Zilās jūras filmu festivāls… Tie ir tikai daži starptautiski pasākumi, kas Raumā pulcē ne vien to dalībniekus, bet arī interesentus no visas Somijas un daudzām Eiropas valstīm. Tad neskaitāmās pilsētas viesnīcas ir pārpildītas (taču bez naktsmājām neviens nekad nav palicis), spraigi rit tirdzniecība, pildās gan vietējo tirgotāju kabatas, gan pilsētas kase.
Ienākumu aile – tūrisms
Raumas iedzīvotāji dzīvo pārtikuši. Dzīves līmenis gan šajā pilsētā, gan Somijā kopumā ir ļoti augsts, tūrisms veido vienu no Raumas nozīmīgākajām ienākumu ailēm, tādēļ atbraucējiem no Latvijas grūti šķirties, piemēram, no 1,2 latiem, kas somu naudā tiek prasīta par, piemēram, glāzi kokakolas.
Par tūrismu kā ienesīgu nozari liecina gan daudzās viesnīcas, gan attīstīta un lieliski organizēta satiksme. Ik dienu neskaitāmi prāmji pāri jūrai uz Helsinkiem pārceļ tūkstošiem atbraucēju no Tallinas. Ar Zviedriju un citām Eiropas valstīm Somiju savieno ne tikai jūras, bet arī sauszemes un gaisa ceļi. Tūristu piesaistei ārēji pagausie somi atrod arvien jaunas iespējas. Piemēram, tiek piedāvāta jau pieminētā iespēja makšķerēt. Beidzamajos gados nepieredzētu popularitāti piedzīvojis Serēnas ūdens atrakciju parks. Pie tā ieejas augstos mastos plīvo praktiski visu Eiropas valstu karogi, to skaitā arī mūsu sarkanbaltais. Vēl pirms dažiem gadiem šī tūristu centra vietā bijusi tikai pieticīga somu pirts nelieliem saviesīgiem saietiem, taču drīz vien tai līdzās atvērta vēl viena, tad vēl… Tagad milzīgā granīta klintī izkaltā alā ierīkotas gan somu, gan krievu, turku un romiešu pirtis, dažādas atrakcijas ar baseiniem, nebeidzamām ūdens kaskādēm, masāžas ierīcēm, bērnu «varžu dīķiem», 140 metru garo «mežonīgo straumi», slīdrenēm un citām ierīcēm, kur nemitīgi skan dažādu valodu kokteilis: pieaugušie un bērni Serēnā visvairāk ierodas no Krievijas, Igaunijas, Latvijas. Vietējie iedzīvotāji – vismaz vasaras mēnešos – priekšroku tomēr dod atpūtai pie jūras vai ezeru krastos.
Šoseju malās ceļā no vienas pilsētas uz otru redzami vienīgi meži un klintis, reizēm skatu apžilbina kāds ezera spogulis. Lai gan gar lielākajām satiksmes maģistrālēm apdzīvotu vietu ir samērā maz, katrā no tām iespējams ieturēt sātīgu maltīti – galvenokārt tiek piedāvāts «zviedru galds». Un parasti – ja vien apstājas nevis vienā no daudzajiem kempingiem, bet kādā ciematiņā – ciemiņus sagaida plaši veikali ar veselu gūzmu suvenīru. Vienā no šādām atpūtas vietām 230 kilometru garajā ceļā no Helsinkiem līdz Raumai braucēji var (bez maksas) caur stiklotu sienu vērot stikla pūtēju darbu un pat pasūtīt (bet jau par samaksu) tieši sev kādu suvenīru. Līdzās, protams, ir plašas sadzīves preču un suvenīru pārdotavas, kur var iegādāties gan ādas un stikla izstrādājumus, gan apģērbu un pat – akmentiņus. Jā, praktiskie somi pat daudzkrāsainus oļus prot pārvērst skanošā naudiņā, turklāt nemanīju nevienu akmentiņu, kas mūsu naudā maksātu lētāk par pāris latiem. Taču pircēju netrūkst…
Tiesa, uz vispārējas labklājības fona sevišķi reljefi rēgojas pāris Raumā sastaptie bezpajumtnieki. Taču diezin vai viņi ir saucami par trūcīgiem mūsu izpratnē, ja jau no agra rīta bija krietni iereibuši, bet pudele vislētākā (pat – nelegālā) šņabja maksā ap desmit latiem un paciņa vienkāršāko cigarešu – pusotru latu. Drīzāk bezpajumtes dzīve ir īpatnējs «stils».
Zemeņu lasītājas – Jelgavas studentes
Uz ātrgaitas pasažieru prāmja «Nordic Jet Line», kas no Helsinkiem līdz Tallinai un otrādi pāri jūrai pārceļ fantastiski ātri – tikai pusotrā stundā – sastopu pulciņu meiteņu. Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentes atgriežas mājās no darba vasaras Somijā. Iecavniece Diāna Petrišina stāsta, ka piecatā lasījušas zemenes kādā zemnieku saimniecībā. Rēķinot mūsu naudā, par groziņu nolasītu ogu samaksa bijusi gandrīz tik liela, cik kilograms zemeņu maksā Latvijā. Taču bagātas neesot vis kļuvušas: strādājušas gan dūšīgāk par vietējām lasītājām, taču, somu valodu neprazdamas, neesot īsti sapratušas, kādi atvilkumi un par ko viņām piemēroti. Tomēr visumā meitenes atgriežoties apmierinātas: kur gan pašu zemē viņas būtu varējušas dabūt tādu darbu, lai viena mēneša laikā nopelnītu datoram nepieciešamo summu? Bet dators studijām esot ļoti nepieciešams.
Atgriezies Latvijā, pārcilāju reklāmas bukletus un paša uzņemtās fotogrāfijas. Viesodamies uz salas pie Raumas bākas, īsti nebiju sapratis rituāla būtību, kura laikā bākas uzraudze, vietējās folkloras kopas dalībniece, pārģērbusies lapietē, apstaigāja katru, kas bija ieradies uz viņas salas, sita tamburīnu, teica tādus kā buramvārdus un ikvienam uzkaisīja šķipsniņu jūras sāls. Sapratu vien, ka tas bijis laba novēlējums, svētība. Mājās pārbraucis, kādā no bukletiem izlasīju devīzi: «Rauma – jūras sāls šalts.» Sāka virknēties asociācijas: lapietes tamburīns un svētīgās sāls šķipsniņa, pilsēta sāļa ūdens malā, kurai svētību devusi pati jūra…
Tomēr realitātes izjūta ir pārāka pār romantiku: Raumas iedzīvotājiem viņu labklājība nav dota, bet pašu sūrā darbā iemantota. Reālas vērtības nevar rasties, ja nav mērķtiecīga darba, ražošanas. Un arī atpūta nav neko vērta, ja tā nav pelnīta. Raumas iedzīvotāji atpūtu ne vien pelnījuši, bet prot arī baudīt: par Jelgavu divreiz mazākajā pilsētā, piemēram, ir septiņi (!) teātri, vairākas izstāžu galerijas un halles. Un visapkārt – prasmīgi izmantotā, tomēr kā acuraugs rūpīgi saglabātā daba.
