Pēc būtļbas rakstniece, pēc izglļtļbas grafiķe un ilustrētāja un pēc tagadējā amata – Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā informācijas nodaļas darbiniece Rita Laima Krieviņa ir izvēlējusies unikālu likteni.
Pēc būtļbas rakstniece, pēc izglļtļbas grafiķe un ilustrētāja un pēc tagadējā amata – Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā informācijas nodaļas darbiniece Rita Laima Krieviņa
ir izvēlējusies unikālu likteni, būdama Amerikas latviete pārceļoties uz Padomju Latviju 80. gadu sākumā – drļz pēc «brežņeviskās» Maskavas olimpiādes –, kad par neatkarļbu daudzi i nesapņoja. Tagad viņa, izbaudļjusi komunistu režļmu, ir kompetenta informēt par Latvijas attļstļbu Eiropas Komisiju Briselē. Tādēļ interesanti kaut ko uzzināt gan par viņas dzļvi, gan par tagadējo darbu.
Rita Laima Rumpētere dzimusi ASV, Ņūdžersijas štatā, Vestorindžas pilsētiņā, apkaimē, ko turienes latvieši saukuši par Pārdaugavu. Dubultvārds ir gara būšana, tāpēc draugi un kolēģi viņu sauc par Laimu, bet radi par Ritu. 1982. gadā jaunā amerikāniete atceļoja uz Krievijas okupēto Latviju un šeit apprecējās ar fotogrāfu Andri Krieviņu, kurš tagad darbojas žurnālā «Rīgas Laiks». Ritai Laimai ir divi dēli 14 gadus vecais Krišjānis un astoņgadīgais Jurģis , bet no vīra gan viņa šķīrusies.
Abpusēji nesapratāmies, viņa komentē, un Tupešu Jānis mūsu situāciju nosauca par tipisku Latvijas statistiku.
Rita Laima ASV studēja mākslu ievērojamā mākslas skolā Ņujorkā, tad Rietummičiganas Universitātē latviešu valodas studiju programmā, kur kopā ar viņu mācījās tagadējā Sorosa fonda Latvijas pārstāvniecības vadītāja Vita Tērauda. Atbraucot šeit, gribējies studēt Mākslas akadēmijā, bet «biedri» ierēdņi par šādu iespēju likuši atteikties no ASV pases. Nācās atteikties no vēlmes mācīties.
Tagad man ir dubultpilsonība, skaidro Rita, ceru, arī bērni vienlaikus paliks ASV pilsonībā, viņiem tā tiks automātiski piešķirta. Tas palīdz, jo īpaši ceļojot šī pase ir ļoti noderīga.
Bet par unikālā likteņa izvēli labāk Ritas pašas vārdiem.
Nupat izlasīju abas «Billes» un kārtējoreiz apraudājos. Lasīju Vizmu Belševicu tai rudenī pirms atbraucu uz Rīgu. Viņa uz mani vienmēr atstāj ārkārtīgi emocionālu iespaidu. Arī toreiz tik šausmīgi raudāju! Viņa ir fantastiska rakstniece. Ar tik vienreizēju valodu! Ja būtu iespēja, labprāt mēģinātu uzdrīkstēties viņu tulkot angļu valodā. Bet tas prasa nopietnu atdevi, kādu pašlaik nevaru veltīt.
Bija divi iemesli, kāpēc es atbraucu. Pirmais bija tas, ka 1980. gada rudenī, pateicoties Imantam Ziedonim, man izdevās nokārtot mēnesi garas studijas Mākslas akadēmijā pie nelaiķa grafiķa Pētera Upīša. Tad es Latvijā biju pirmo reizi. Satiku arī savus radus. Viņu šeit man ir ļoti daudz un tie ir cilvēki, kas saistīti ar kultūru. Iepazinos ar daudziem jauniem latviešiem un iemīlējos šai zemē. Apmēram pēc gada es atbraucu otrreiz, un tad es satiku Andri. Un trešā reize jau bija brauciens pie mana nākamā vīra. Patiesībā man bija tāda sajūta, ka ļoti vēlos ilgāk uzturēties Latvijā. Un apprecoties radās labs iemesls. Gribējās dzīvot šeit. Tagad šķiet traki, ņemot vērā tos laikus. Biju jauna, dumja un gribēju pārmaiņas.
Vai jums bail nebija?
Nē! Absolūti nē. Man bija satraukuma sajūta. Čekai stāstīju, ka mani interesē tikai kultūra un māksla tādas ēteriskas lietas. Pirmos trīs gadus gāja diezgan grūti. Tas bija pirmais un laikam vienīgais tāds gadījums, kad emigrācijas latviete atbrauca dzīvot padomju režīmā. Bērnību biju pavadījusi atvērtā gaisotnē. Varbūt biju naiva, taču nebaidījos. Protams, bija neomulīgi un nepatīkami. Tomēr likās, ka šeit mani saista ne tikai radi un draugi, bet arī senču gars.
Kāda bija ierēdņu attieksme pret jums, kārtojot dokumentus?
Sākotnējo atļauju es kārtoju caur kultūras sakaru komiteju. Man liekas, ka tajā laikā viņi redzot, ka man patiešām gribējās palikt, uztvēra mani kā tādu eksperimentu. Protams, eksperimentam klāt nāca čekas mēģinājumi mani iesaistīt savu ziņotāju lokā. Viņi mani novēroja kā es te uzvedos, ar ko tiekos, bet tie vērojumi īpaši neizdevās. Jo mēs ar vīru bijām jauni, abi spītīgi pēc dabas, es to uztvēru kā eksotiku, un čekas drūmais draudu elements atkāpās. Papīru kārtošana bija diezgan vienkārša: ik pēc trim mēnešiem man bija jāpagarina vīza, un tajos brīžos nācās paciest viena «biedra» uzmācīgos jautājumus. Tad vīza tika pagarināta līdz nākamai reizei. Beigās man iedeva atļauju uz pastāvīgu dzīvi.
Kur bija jūsu pirmā darbavieta Latvijā?
Es ļoti ilgi nestrādāju. Vismaz tradicionālā izpratnē nestrādāju. Dzīvoju pa māju. Man bija gadījuma darbi. Es tulkoju Rakstnieku savienības tulkošanas padomei. Pārsvarā no latviešu uz angļu valodu. Vēl bija atsevišķi ilustrēšanas darbi. Tad piedzima dēls un mēs braucām uz laukiem. Krišjānis piedzima 1984. gadā Rīgas slimnīcā drausmīgos apstākļos baciļu laikā. Bet Jurģis dzima 1990. gada rudenī. Tajā trakajā laikā… Atceros, gulēju Smiltenē gultā un klausījos, ka notiek Baltijas kara apgabala manevri. Sajūta briesmīga, bet interesanti. Kādus četrus mēnešus gadā mēs pavadījām laukos. Regulāri strādāt ārpus mājas sāku tikai līdz ar neatkarības atgūšanu, kad izjuka ģimenes dzīve un sapratu, ka bez darba neizvilkšu. Es aizgāju strādāt uz Apvienoto Nāciju Attīstības programmu. Biju klāt, kad to dibināja Latvijā.
Kā jums izdevās tikt pie rakstīšanas?
Man apnika sēdēt ANO pārstāvniecībā un «rušināt» papīrus. Es skaitījos pārstāvja asistente, un tas bija vairāk vai mazāk ļoti labs sekretāres darbs. Man šķita, ka manām spējām un intelektuālajam potenciālam tas neatbilst. Man gribējās rakstīt tas laikam ģimenē mantots, īpaši no mammas. Viņas vecāki ir baltu filologi. Tad es tiku angažēta laikrakstā «The Baltic Observer», kā to tad sauca (priekštecis tagadējam «The Baltic Times»). Tas bija 1994. gadā. Jutos pilnīgi brīva, tas bija īpaši jauks laiks manā dzīvē. Taču ar avīzi sanāca tā, ka mazā alga ar laiku lika sevi manīt. Daudzi labi un talantīgi cilvēki aizgājuši no tās prom.
Pirms nepilniem diviem gadiem man zvanīja un piedāvāja, vai nevēlos strādāt Eiropas Komisijas (EK) delegācijā. Es to uztvēru kā izaicinājumu. Neko daudz par politiku neinteresējos, bet man šķita, ka varētu pamācīties. Un alga, protams, arī bija pievilcīga, man tomēr ir divi bērni. Papīri šeit ir citādāki nekā ANO pārstāvniecībā. Rakstot ziņojumus uz Briseli, cenšos tos padarīt dzīvākus. Man ir jāraksta par attīstību Latvijā. Katru mēnesi jāizpilda zināmas kategorijas politiskā un ekonomiskā attīstība, monetārā politika, cilvēktiesības. Man palīdz kolēģi. Bet, cik ilgi to gribēsies darīt, nezinu. Reizēm ir sajūta, ka šāda rakstīšana nomāc, vēlos sajust radošo dzirksti.
Kādas jums bija izjūtas, 1984. gadu sagaidot, saistībā ar Dž.Orvela romānu «1984»?
Baigi jau bija. Bija drūmi dažādās nozīmēs. Pēc pieciem gadiem, kuros neizbraucu no Latvijas, jutos ļoti nomākta. Kad Krišjānim bija trīs gadi, man uznāca ļoti smaga depresija. Amerikā pēc tam pateica, kā tā esot bijusi īsta klīniskā depresija. Acīmredzot, pirmo gadu piedzīvojumu kopums lika sevi manīt, jo jutos šausmīgi nogurusi. Nevarēju aizmigt. Ilgi nebiju redzējusi savu ģimeni, un abi ar dēlu aizbraucām uz Ameriku. Vēlāk vīrs pievienojās. Pēc kāda pusgada tas viss atgāja, un jutos gatava atgriezties. Sapratu, ka mans vīrs negrib palikt ASV. Viņš bija un paliek tāds «riktīgais» latvietis, šī ir mana zeme, un man jādzīvo Latvijā! To es ļoti cienīju, un tas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc es viņu apprecēju.
Bet ikdiena man bija ļoti smaga. Visu laiku izjutu bada sajūtu. Nepatikšanas ar čeku pirmajos trīs gados arī atstāja iespaidu. Drūmi! Es domāju, mēs visi atceramies, cik Latvija bija pelēka. Gan cilvēki, gan vide. Kāda, piemēram, bija sabiedriskā ēdināšana. Attieksme pret cilvēkiem. Drausmīgākā bija sajūta, ka tevi visu laiku kāds cenšas pazemot. Pazemojums, es domāju, ir padomju okupācijas sinonīms. Mani pazemoja veikalos par to, ka es neuzrunāju pārdevējas krievu valodā. Es vēl tagad nerunāju krieviski. Mazliet žēl, bet skolotāja, ko savulaik atradu, izrādījās saistīta ar čeku, un es no viņas pazudu.
Tomēr izturēju tos pazemojumus un runāju latviski. «Rīgas Laikā» publicēja Gunāra Astras pēdējos vārdus tiesā. Es tos lasīju un raudāju. Turklāt konstatēju, ka biju nodzīvojusi gadu Rīgā, kad viņu tiesāja. Tai laikā to nezināju.
Ir lietas, ko atceros ar baudu. Mums bija draugs ar unikālu veco grāmatu aizliegto un klasisko kolekciju. Viņam bija fantastisks humors. Un šis «melnais» humors palīdzēja izdzīvot. Es tolaik traki smējos. Ja salīdzina ar amerikānisko humoru, tas ir kā diena pret nakti. Vēlāk, aizbraucot uz Ameriku, man šķita, ka cilvēki tur ir seklāki un trulāki nekā šeit. Viņi nav izgājuši cauri tām ciešanām. Es savos trīsdesmit astoņos gados esmu konstatējusi, ka ciešanas reizēm ļauj nonākt pie dziļākiem secinājumiem par dzīves jēgu.
Vai, dzīvojot padomju laikā, jums bija nojauta, ka Latvijā varētu tikt atgūta neatkarība?
Kaut kur sirds dziļumos. Cerība bija. Sākumā bieži fantazējām, kā tas būtu. Un tad pamošanās! Radošo savienību plēnums. Sēdējām visu laiku pie radio. Kad pirmoreiz pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī sapulcējās cilvēki, pēc tam skrējām mājās kā satrakojušies. Tas bija kaut kas fantastisks! Varu pateikties Dievam, ka laimējies būt latvietei šai laikā un šeit. Vēl tagad, skaitot vakaros lūgšanas, es pateicos Dievam par to, ka mēs esam neatkarīgi. Valsts ir brīva. Nav cenzūras. Vajag tikai atcerēties tos laikus. Kopš dzīvoju šeit, Amerikā esmu bijusi trīs reizes, un tas nav daudz. Tur vienmēr gribējies braukt atpakaļ. Es neesmu ne «baigā» eiroskeptiķe, ne eirofane, bet tas ir skaidrs, ka Latvija ir Eiropas valsts. Laiki mainās, un mēs dzīvojam globāli mazliet bīstamā, bet ļoti interesantā laikā.
Vai darba devēji ir jums sacījuši, ka viņus interesējusi Rietumu sabiedrības pārstāves atrašanās Latvijā komunistu režīmā?
Jā. Man pirmajā darba intervijā bija ļoti gara saruna ar delegācijas vadītāju. Protams, viņu interesēja šeit pavadītie gadi. Un tas laikam bija ieguvums. Viņš vēl jautāja, kā tu tā drīkstēji šeit dzīvot? Teicu, ka mani acīmredzot uzskatīja par tādu kā jūrascūciņu, ko var vērot kā svešķermeni šejienes apstākļos.
Atmodas laikā jums bija vēl daži darbi. Piemēram,1992. gadā izdotās «Amerikas indiāņu teikas». Tās rotāja pašas grafiskās ilustrācijas…
Vienmēr man ļoti patikušas bērnu grāmatas un to māksla. Man Latvijā iznākušas trīs grāmatiņas. Šī pirmā bija mans veltījums Amerikas indiāņiem, kas, man šķiet, dvēselē ir mums radniecīgi. Man reizēm šķiet, ka pati kādā iepriekšējā dzīvē esmu bijusi indiānis. Man mājās ir grāmatas ar indiāņu rakstiem par Dievu, dabu, tajos redzu daudzas paralēles ar mūsu garu.
Manu pašas rakstīto un ilustrēto latviešu valodas ābeci pat godalgoja. Bet esmu tik slinka, ka neesmu to pilnībā pabeigusi. Sākās, kā es saku, manas personīgās dzīves kolīzijas. Tagad jūtos nelaimīga, ka nepabeidzu. Nezinu, kad atkal tai pieķeršos.
