Ālandu salu zeme ir akmeņaina, un aramzemes ir maz. Ar nelielajos zemes nogabalos izaudzētajiem produktiem nepietiek, lai iekarotu lielveikalus Somijas cietzemē vai tuvajā Zviedrijā.
Ālandu salu zeme ir akmeņaina, un aramzemes ir maz. Ar nelielajos zemes nogabalos izaudzētajiem produktiem nepietiek, lai iekarotu lielveikalus Somijas cietzemē vai tuvajā Zviedrijā. Ja zemnieks vēlas iekarot vairāk nekā vietējā veikala plauktu, jāliek lietā izdoma un Eiropas Savienības iespējas.
Akmeņainās zemes augļi ir dārgāki
«Tas ir pārāk mazs daudzums produktu, lai tie kļūtu konkurētspējīgi Somijas un Zviedrijas tirgū,» skaidro Ālandu salu Tirdzniecības kameras izpilddirektors Johans Ēriksons. «Tikai kartupeļaudzētāji var būt droši, ka viņu ražu nopirks vietējā kartupeļu čipsu audzētāju firma akciju sabiedrība «Chips Abp». Tāpat arī sīpolu audzētāji. Starp citu, mūsu, ālandiešu, firma trīsdesmit gadu laikā ir tā izaugusi, ka tai pieder vadošās rūpnīcas Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā un Latvijā. Jā, arī jūsu «Latfood», kas ražo «Ādažu čipsus». Tomēr pārējiem produktiem – pienam, gaļai, graudaugiem, cukurbietēm, āboliem – jāatrod noiets turpat Ālandu salās.»
Ālandu salu (pēc lieluma kā Ventspils rajona) astoņsimt zemnieku saimniecības ir tikai ap 20 hektāru lielas. Biznesa konsultante Margereta Remmera uzsver, ka ālandiešu ražotās preces ir dārgākas nekā Somijā ražotās vai ievestās. Tomēr vietējie iedzīvotāji solidarizējas ar zemniekiem un pērk tikai viņu produkciju. Vai ir bijusi kāda kampaņa vai tas ir lokālpatriotisms? «Nē, drīzāk tas ir tāds apziņas stāvoklis,» formulē M.Remmera.
Interesanti, ka salu iedzīvotāji specializējušies tādu zemstikla kultūru audzēšanā, kas skarbajos apstākļos prasa lielākus izdevumus, – viņi audzē gurķus, galviņsalātus, ķīniešu kāpostus. Bet viens zemnieks sava tirgus meklējumos ar oriģinalitāti ir pazīstams ne tikai visās Ālandu salās, bet arī Helsinku lepnākajos restorānos. Viņam kopš haizivju zvejnieka gaitām Okeānijā ir iesauka Bongo, un pēc šā vārda viņu pazīst salās. Uzvārds Karlsons taču ir tik daudziem, un tā viņu viegli sajaukt ar kādu citu!
ES atļāva ābolus pārvērst kalvadosā
Meži, granītakmens klintis, pa vidam ezeriņi, meži uz akmeņiem un šur tur starp tiem – pa zemes saliņām, kurās vāc cukurbietes vai ir pa pundurābelīšu dārzam. Tjūdē pa gabalu redzams zviedriem tik raksturīgais saulgriežu koks, tur arī atrodas Pētera Karlsona vīnsaimniecība.
«Te man lielajā toverī ir ābolu sidrs, bet tas, kas tek ārā, ir ļoti stiprs – ap 87 grādi. Pēc četriem gadiem, kad mucās nostāvēsies, to varētu saukt par kalvadosu, bet es to dēvēju par alvadosu – tas taču ražots šeit, Ālandu salās, no maniem āboliem,» savu vīnsaimniecību izrāda saimnieks. Viņam kādos divdesmit hektāros aug desmit tūkstoši ābelīšu. No āboliem viņš spiež sulu, raudzē vīnu, gatavo liķieri, bet no ķiršiem dzen šņabi. Pašražotā dzēriena priekšrocības viņš saskata aromātā un izteiktajā garšā, ko ilgākajā nobriešanas periodā augļiem piešķir ziemeļu klimats. Bongo tic, ka konkurences cīņā viņa degvīna garša var uzveikt kontinentā ražoto «kirschschnaps».
«Agrāk valsts neļāva ražot liķierus un citus stipros alkoholiskos dzērienus – tas bija valsts monopols. Kad 1995. gadā iestājāmies ES, tās likumi atļāva zemniekiem ražot alkoholiskos dzērienus, un kopš 1996. gada liķierus ražoju… legāli,» aci miedz bijušais jūrnieks. Jūras vilka daba viņam ir manierēs, paskarbajā humorā, neierobežoti brīvajā izdomā un, iespējams, arī tieksmē pēc ruma. Viņš pieved mani pie tovera, zīmīgi piesit pie tā ar pirkstu un saka: «Te es mēģinu izgatavot rumu. Karību salās to taisa no cukurniedrēm. Mums te kaimiņiem ir cukurbiešu pārprodukcija, un es no melases mēģinu izspiest ko dzeramu.»
Alkohola ražotne ir divās saimniecības ēkas telpās. Iekārtas jaunas un modernas, bet nav ne vēsts no sterilās sanitārās kārtības, ar kuru mūs baida ES. Viens vīna brūža stūris tiek izmantots par motocikla garāžu, bet netīrs tur nav.
«Kā zemniekam man ES nav pieņemama tās aplamās lauksaimniecības politikas dēļ, bet kā privātuzņēmējs esmu no tās tikai ieguvis,» atzīst Pēters. «Esmu ieguvis atļauju ražot alkoholu un lielu atbalstu. No Ālandu valdības un ES fondiem saimniecības modernizācijai un Kanādas salizturīgu ķiršu šķirnes ieviešanai esmu saņēmis ap miljonu veco somu marku (nepilnus simts tūkstošus latu – aut.). Tiesa, arī pats sešus miljonus esmu ieguldījis.»
Uz Tjūdes vīnsaimniecību somu tūristus ved autobusiem – gadā divdesmit piecus tūkstošus. Šovasar kādā dienā ieradušies pat divsimt piecdesmit. Vienā koka angārā ir restorāns, kurā tiek pasniegti visi ražotie alkoholiskie dzērieni, stūrī tiek cepta strausa gaļa, bet Bongo pie bāra stāsta savus jūrnieka stāstus.
«Tukuma leģionāri» Ālandās
Ne tikai pircēju loks ir internacionalizējies (produkcija jau sāk ceļot uz Londonu un Lasvegasu), arī ražošanai nepieciešamais iegādāts citur Eiropā, kaut gan to varētu nopirkt turpat Somijā. Piemēram, ozolkoka mucas kalvadosa izturēšanai vestas no Francijas, bet pudeles ar stikla ābolīti iekšpusē piegādā no Vācijas, ķiršu šņabi gatavot brauc konsultēt vācietis. Arī saimniecībā strādājošo brigāde ir «ārzemnieku leģions» – pie viesu uzņemšanas darbojas somu pavāri, bet pie āboliem – latvieši.
«Pie manis strādā Raimonds un Ļena. Man patīk latvieši – labi strādā,» vērtē Pēters. «Viņi strādā septiņus mēnešus, bet uz ražas novākšanas darbiem uzaicinu vēl četrus. Visi ir no Tukuma. Es arī biju aizbraucis uz turieni – uz Raimonda un Ļenas kāzām janvārī. Žēl, ka viņu šodien nav – iedevu brīvdienu un savu mašīnu, lai aizbrauc uz Mariahamnu izklaidēties.»
Sazvanu Raimondu Gaili. «Salīdzinot ar to, kā man, tukumniekam, Rīgā vajadzēja strādāt uz dzelzceļa, te ir tīrā atpūta,» stāsta Raimonds. «Pavasarī kā sākam ar ābelīšu apgriešanu, tā rudenī beidzam ar ābolu šķirošanu un presēšanu. Tagad 30 tonnu stāv saldētavā un gaida savu kārtu. Abi ar Ļenu dzīvojam zem restorāna, bet telpas ir ar apsildāmo grīdu, blakus sauna un duša. Nav ne vainas.»
Kā vēlāk uzzināju, tukumnieki Ālandu ābeļdārzā gadījušies tāpēc, ka no salām uz Zemītes skolu tiek vestas humānās kravas. Tad nu vietējie uzrunāti braukt novākt ābolu ražu. Kopumā nopelnot labi – vismaz četri pieci simti, latos pārrēķinot, iznākot.
