No miega mani pamodināja spalgs zvans pie ārdurvīm. Piecēlos no gultas, iekāpu čībās un gāju atvērt. Uzmetu samiegojušos skatienu koridorā stāvošajam pulkstenim. Stundenis rādīja pusdivi naktī.
No miega mani pamodināja spalgs zvans pie ārdurvīm. Piecēlos no gultas, iekāpu čībās un gāju atvērt. Uzmetu samiegojušos skatienu koridorā stāvošajam pulkstenim. Stundenis rādīja pusdivi naktī. Pirms durvju atvēršanas pavaicāju: “Kas tur ir?” Dzirdēju pieklusinātas vīriešu balsis, tad atskanēja augšējā dzīvokļa kaimiņa Kārļa Veinberga teiktais: “Atveriet, vienkārša nakts pārbaude!” Kad atvēru durvis, aiz tām stāvēja trīs vīrieši garos melnos ādas mēteļos un zaldāts ar šauteni plecā. Kaimiņš bija nozudis. Pastūmuši mani malā, viņi lielajā viesistabā apsēdās pie galda. Viens vīrs no portfeļa izņēma kaudzi papīru un sāka pratināt māti. Pirmie vārdi skanēja: “Jūsu vīrs ir apcietinājumā par sadarbību ar vāciešiem, tādēļ jūs ar bērniem esat padomju varas ienaidnieki. Sods par to – izsūtīšana trimdā uz mūžu.” Divi vīri “nomierināja” manu brāli, kas bija sācis buntoties, – viņam sasēja rokas. Brālis bija ļoti dusmīgs, jo pēc otrās darba maiņas vēlu apgūlies. Kamēr māti pratināja, man lika savākt drēbes līdzi ņemšanai. Galvā šaudījās briesmīgas domas, ka mūs vedīs uz Biķernieku priedēm un tur nošaus, tādēļ – lai paši ņem, ko grib, es jau nu nepalīdzēšu! Jauniņais zaldātiņš, laikam sapratis manu domu, iestūma mani guļamistabā, norāva no gultas pārsegu, izklāja uz grīdas un, atvēris skapja durvis, visas drēbes – veļu, apavus – sāka kraut virsū. Skapi iztukšojis, viņš sasēja lielas paunas, un mēs gājām uz virtuvi. Tur arī viņš centās savākt visu, kas vēlāk mums tik ļoti noderēja. Kad bijām sasēdināti kravas auto, zaldātiņš vēl iznesa mātes aizmirsto rokas pulksteni. Starp ļaunajiem bija arī labi un gaiši cilvēki.
Agrais 25. marta rīts bija biezā miglā tīts. Tas smagi gūlās uz mūsu drēbēm, liekot no aukstuma un bezgalīgā tukšuma sirdij drebēt. Mašīna sāka kustēties, no Bajāra ielas izbraucām uz Brīvības ielas. Tur pievienojāmies tādiem pašiem “tautas ienaidniekiem”. Braucām garā kolonnā kā parādē, tikai nebija skatītāju. Aizveda mūs uz Ropažu staciju, tur uz sliedēm stāvēja lopu vagoni, katrā bija izzāģēti logi, priekšā – dzeloņstieples. Vagonā bija divstāvu nāras, vidū krāsniņa – “buržuika” – un grīdā caurums dabiskām vajadzībām. Vagonā bijām ap 50 cilvēku – veci, slimi, mātes ar maziem bērniem, pusaudži, spēcīgu vīru nebija.
Laikam jau garais sastāvs bija piepildīts ar izsūtītajiem, jo sākās augsta ranga priekšnieka apgaita. Vagonā iekāpa liela auguma gruzīnu džigits, galvā melna karakula papaha, plecos sarkans apmetnis ar zelta uzplečiem, sānos spožs kinžals. Lauzītā krievu valodā viņš bez tiesas nolasīja spriedumu, tad pieaugušajiem bija jāparaksta dokuments, ka viņi ir atbildīgi par savu nepilngadīgo bērnu nogādāšanu uz izsūtīšanas vietu, bet par bēgšanu draud sods – nošaušana.
Kad aiz džigita un viņa pavadoņiem aizvērās durvis, vagonā bija iestājies baigs klusums. Prāts negribēja ticēt, ka tas patiešām notiek ar mani un pārējiem.
Sāka krēslot, nodunēja sliedes. Vilciens pamazām uzņēma gaitu, lai izvestu mūs ārā no Dzimtenes un nogādātu svešumā… Mēs vēl steidzāmies rakstīt mazas zīmītes saviem piederīgajiem un metām tās laukā, lai kāds atradējs tās nogādātu norādītajā adresē, lai mūsu mīļie zinātu, ka neesam 1949. gada 25. martā nošauti, bet mūs izved trimdā – uz Tālajiem Austrumiem. Lai mūsu mīļie nezaudētu cerību, ka mēs atgriezīsimies…
Ērika Blaškovska – Saulīte Bērvircavā, politiski represētā
