Pirms desmit gadiem “Zemgales Ziņas” sāka rīkot velopastaigas, kas aizveda lasītājus pa avīzē aprakstītajiem ciemiem un mājām. Maršruti vijās no Rundāles pils līdz Bērzes dzirnavām un Zeltiņu mežsarga mājām vecajā Kalnciema pagastā. Šoreiz “Zemgales Ziņu” velopastaigas galamērķis bija Rīga, kur Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī, atrodas Žaņa Lipkes memoriālais muzejs, ko apmeklēt rosināja filmas “Tēvs Nakts” plašā sabiedriskā rezonanse.
Ērtāk nekā ar tramvaju un auto
42 kilometru mīšanās no Jelgavas līdz Latvijas galvaspilsētas robežai gan tika aizstāta ar iekāpšanu elektrovilcienā Jelgava–Rīga. Precīzāk, vagonā, pie kura durvīm divu plaukstu lielumā bija ar baltu krāsu uzpūsts simboliņš “velosipēds”. Tas norāda, ka vagonā atrodas iekārta ar sešiem āķiem, uz kuriem kā mēteļus var pakārt velosipēdus. Vienīgi, priekšējo riteni iemaucot āķī, jāieskatās, lai netiek saspiests kameras ventilis. Tas ar varbūtību apmēram 1:25 var gadīties (un šajā velopastaigā tā gandrīz gadījās).
Ceļabiedru sarunās no Jelgavas līdz Torņakalna stacijai radās secinājums: ne tikai uz Ž.Lipkes memoriālu, bet arī uz daudziem citiem pasākumiem galvaspilsētā, vislabāk doties ar vilcienu un velosipēdu. Piemēram, “Staro Rīga!” ej nu ar tramvaju izbrauc visus 44 centrā izgaismotos objektus. Vēl sarežģītāk, ja to iedomājies darīt ar automašīnu, kad jāmaksā par autostāvvietu, kuras tuvumā nemaz nav! Toties pa Rīgā ierīkotajām velomaģistrālēm no stacijas var ērti ar velosipēdu aizbraukt uz daudziem valsts nozīmes objektiem.
Preses nams varētu pastāstīt
Izkāpjot Torņakalna stacijā un pagodinot tēlnieka Paula Jaunzema aizrestoto ešelonu iekāpšanas vietā izveidoto memoriālu komunistisko represiju upuriem, pa mazo Vilkaines ieliņu devāmies augšup uz Friča Brīvzemnieka ielu. Tālāk jau caur Arkādijas parku nokļuvām Ojāra Vācieša ielā. Tad gar padomju laikos 1985. gadā atklāto Uzvaras pieminekli, kas atrodas vietā, kur 1939. gadā tika rīkota Latvijas armijas parāde un sešus gadus vēlāk publiski kārti nacistu noziedznieki, drīz vien sasniedzām veco Preses namu. Šī divdesmit stāvu augstceltne, kas bijusi vismaz pārdesmit laikrakstu un žurnālu redakciju mājvieta, mūsdienās ir tukša, mēma un visdrīzāk būs nojaucama. Turpat blakus pie Vanšu tilta Krišjāņa Voldemāra ielu šķērsojošais gājēju tunelis, par kuru no trolejbusa pieturas uz Preses namu ikdienā staigājuši daudzi ievērojami žurnālisti un rakstnieki, 2004. gadā ir atjaunots un izskatās pieņemami. Taču tas jau ir nosaukts nevis tautā mīlēto žurnālu “Liesma”, “Dadzis” vai “Zīlītes” redaktoru vārdā, bet nes Hanzas tuneļa nosaukumu, jo to atjaunojis skandināvu finanšu gigants “Swedbank”, kas agrāk te bija pārstāvēts kā akciju sabiedrība “Hansabanka”. Tā biroja ēka “Saules akmens” kontrastē ar tumšo Preses nama rēgu.
No bunkura garāžas bedre nesanāca
Aiz Hanzas tuneļa gar Daugavu turpinās Balasta dambis, un tad vairs nav tālu arī Mazais Balasta dambis. Muzeja gide Maija Meiere, mūs sagaidot, teic – uz muzeju esam atbraukuši kā Žanis. Proti, arī leģendārais nāvei nolemto cilvēku glābējs ikdienā brauca ar velosipēdu. Viņam bija “mehāniķa rokas”. Automašīnu un laivu motori bijusi Žaņa sirdslieta. Viņš gribēja tikt arī pie sava personīgā auto. Vairākus gadus pēc kara neaizbēra bunkuru šķūnītī, kurā nacistu varas laikā bija slēpis cilvēkus. Žanim bijusi doma šķūnīti pārtaisīt par garāžu, bet pašu bunkuru – par mehāniķa bedri automašīnas remontēšanai. Tomēr sava auto Lipkes ģimenei tā arī nebija. Vēsturnieks Marģers Vestermanis piebilst, ka Ž.Lipke brauca ar dažādu iestāžu smagajiem auto. Tostarp pēc kara devies komandējumos uz Austrumvāciju, kur iepircis dažādas trofeju mantas.
Top grāmata ar izglābto liecībām
Arhitektūras gada balvu saņēmusī Zaigas Gailes projektētā Ž.Lipkes muzeja ēka izskatās kā apgāzta, savu dzīves uzdevumu izpildījusi laiva. Arī kā bībeliskais Noasa šķirsts, kas Lielajā katastrofā diemžēl spēja glābt tikai dažus.
Māja, kurā dzīvoja Lipkes ģimene, atrodas blakus muzejam, un vēl aizvien tajā vakaros ir gaiši logi. Tur dzīvo Johannas un Jāņa Lipkes vedekla Ārija. Viņas vīrs Zigurds, Lipkes jaunākais dēls, un dēls Viesturs slimoja ar iedzimtu sirdskaiti un diemžēl ir agri miruši. Taču M.Meiere bija priecīga pastāstīt, ka no Austrālijas uz Latviju pirmo reizi gatavojas atbraukt Ž.Lipkes vecākā dēla Alfrēda pēcteči.
Stāstu par Lipkes ģimeni droši vien vislabāk ir dzirdēt pašā muzejā. Gide M.Meiere sevi uzskata gandrīz kā par šīs ģimenes locekli, viņa Ž.Lipkes personības pētījumiem ir veltījusi vairākus gadus. Oficiāli dokumentos Lipke bija Jānis, taču gan izglābtie, gan darbabiedri, gan arī ģimene viņu saukuši par Žani. Arī pats viņš, iepazīstinot ar sevi, teicis, ka ir Žanis. Tādēļ arī Maija uzskata, ka viņai Jānis Lipke jāsauc par Žani. Iespējams, šādā sava vārda maiņā bija kaut neliela, mūsdienās teiktu, personas datu aizsardzība, proti, tikai savējie varēja zināt, kas ir kas, – ka Žanis patiesībā dokumentos ir Jānis.
Šī gada beigās plānots izdot dokumentālu grāmatu par Ž.Lipki, kurā būs iekļauts arī mazā tirāžā 2005. gadā latviski izdotās Dāvida Zilbermana grāmatas “Kā zvaigzne tumsā” saturs. Tajā ir liecības par Ž.Lipkes darbošanos, slēpjot ebrejus Dobeles pusē. Kad D.Zilbermanam jautāts, kas neiegāja 2005. gadā izdotajā grāmatā, viņš atbildējis, ka ārpus nodrukātā palicis Johannas teiktais, ka 1946. gadā viņa slepus nesusi maizi uz turpat pie Balasta dambja ierīkoto vācu karagūstekņu nometni.
