Katra nodzīvotā diena dod savu pieredzi, atziņas. Laiks, ko mūsu pilsētas jaunieši Linda un Juris pavadīja Kanādā, nesis viņiem mieru, prieku un gaišumu.
Katra nodzīvotā diena dod savu pieredzi, atziņas. Laiks, ko mūsu pilsētas jaunieši Linda un Juris pavadīja Kanādā, nesis viņiem mieru, prieku un gaišumu. Šķiet, ka to viņi ir smēlušies pietiekami, lai, nebaidīdamies izskatīties naivi, piebiedrotos tiem, kas nenogurst lāpīt šo pasauli. Ar mīlestību.
Mūzikas akadēmijas studenti Linda Karčevska un Juris Vizbulis vēl joprojām dzīvo atmiņās par Vispasaules jauniešu dienām Kanādā, Toronto. Lai kā centāmies sarunu raisīt loģiskā secībā, abu jauniešu stāstījumam cauri vijās emocionāls saviļņojums, kas neļāva strikti atdalīt notikumus un iespaidus… Par Kanādu, cilvēkiem un Dievu jauktā secībā arī ir mūsu saruna…
Tradīciju rīkot jauniešu dienas iedibināja Vatikāns, un tagad tās jau septiņpadsmito reizi pulcē dažādu ticību un tautību jauniešus no visiem kontinentiem.
Linda un Juris ir Romas katoļu baznīcas draudzē, darbojas ansamblī «Jaunākie jēri», kur dzied un spēlē garīgo mūziku. Ar mūsu katoļu baznīcas bīskapa Antona Justa svētību viņi devās uz tālo kontinentu, lai citu vidū nestu savas valsts karogu, stāstītu par Latviju, redzētos ar vienaudžiem un katoļu pasaules galvu Romas pāvestu.
Krusta ceļš – uz vienotību un sapratni
No Latvijas uz jauniešu dienām devās 19 jauniešu. Lai gan oficiālais pasākums notika no 18. līdz 28. jūlijam, Linda un Juris bija to četru vidū, kas ceļā devās jau 13. jūlijā, lai Monreālā piedalītos sagatavošanās nedēļas pasākumos.
Sagatavošanās nedēļā Monreālā rūpes par jauniešiem bija uzņēmusies franču kopiena, kas viesus izmitināja ģimenēs. «Mēs dzīvojām pie ļoti laipniem un gaišiem cilvēkiem Žizeles Gotjē ģimenē. Tā kā tur pārsvarā runā franču valodā un francūžu angļu valodas zināšanas nevarētu nosaukt par lieliskām, sarunājāmies, kādā valodā mācēdami, taču tas nebūt netraucēja izveidot draudzīgas un sirsnīgas attiecības gan ar ģimeni, kurā dzīvojām, gan ar visiem svētku dalībniekiem. Nesaprasties nebija iespējams. Ko nevarējām pateikt vārdiem, to pateicām ar žestiem,» stāsta Linda.
Monreālā notika garīgā gatavošanās galvenajam pasākumam Toronto. Ap dievnamu izveidoto skaisto Krusta ceļu jaunieši mēroja, turēdami rokās katrs savas valsts karogu. Juris atceras: «Tas bija Krusta ceļš ar četrām simboliskām stacijām, veltītām izlīgšanai starp tautām, starp konfesijām, veltītām visiem, par ko vēlamies aizlūgt, kā arī Dieva godināšanai. Kad vienā stacijā apmainījās ar valstu karogiem, gribējām «izlīgt» ar Krieviju, diemžēl krievu jaunieši uz Monreālu nebija atbraukuši. Viņi bija Toronto un diezgan kuplā skaitā. Nebija pārstāvēta arī musulmaņu pasaule, jo viņus drošības apsvērumu dēļ neielaida Kanādā. Uz svētkiem netika arī filipīnieši.
Pirmajā nedēļā sadraudzējāmies ar jauniešiem no Maurīcijas, viņi izrādījās ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Dziedājām tautasdziesmas, runājām.»
Linda un Juris ar aizrautību stāsta par izstādi Sv.Jāzepa oratorijā, kur varēja redzēt dažādu pasaules tautu Betlēmes, izšūtas, veidotas no plastilīna, gleznotas un citādas – afrikāņu, ķīniešu, amerikāņu… Diemžēl neviena nebija atvesta no Latvijas, taču jaunieši apņēmās to atsūtīt. «Interesanti bija salīdzināt, kādu katra tauta redz Dievmāti, kūtiņu, ganus. Arī katrai Marijai bija sava tautība, ādas krāsa. Domās salīdzinājām ar savējo Betlēmi. Mums šķiet, ka tā atšķiras ar mīļumu, arī kūtiņa ir dabīgāka. Izstādē vieniem tā bija apzeltīta katedrāle vai japāņiem, piemēram, cilšu mājiņas. Katra Betlēme parādīja tās veidotājas tautas mentalitāti, kas lika apjaust – Dievs ir viens, taču katrs to uztver citādi,» tā Linda.
Divas nedēļas Toronto
No Monreālas uz Toronto jaunieši devās autobusā, un 13 stundas pa logu varēja vērot Kanādas dabu, pilsētas un ciemus. «Secinājām, ka Kanāda ļoti līdzinās Latvijai. Pie mums arī ir ļoti daudz sakoptu un skaistu vietu, tāpat kā Kanādā ir nostūri, kas prasa lielāku tīrību. Vienīgais, pie kā nevarējām pierast, bija kļavu sīrups – ļoti salds un līdzīgs medum. Interesanti, ka to lieto gandrīz pie visiem ēdieniem,» teic Juris.
«Toronto dzīvojām skolā, vēlāk ciemojāmies latviešu ģimenē – pie Eduarda un Regīnas Upeniekiem. Viņiem esam pateicīgi par brīnišķīgo un mīļo uzņemšanu. Latvieši Toronto cieši glabā latviskās tradīcijas. Bijām izbrīnīti par tik lielu latviešu centru ārpus Latvijas, par latviešu pansionātu veciem cilvēkiem, savu laikrakstu, savu baznīcu un draudzi. Mēs esam pieraduši žēloties par ikdienas likstām, problēmām, taču Kanādā mums bija iespēja saprast, cik mūsu Latvija ir skaista zeme, cik latvieši ir jauki. Nav iespējams izmērīt, kura tauta visā vēstures gaitā cietusi vairāk. Un vai tas vispār ir vajadzīgs?» prāto Linda.
Šķita, ka visa Kanāda līksmo
Vispasaules jauniešu dienu atklāšana noritēja lielā laukumā (Exibition place) – vietā, kur varēja sapulcēties ap miljonu jauniešu. Mūs sagaidīja un uzrunāja Kanādas kardināls. Otrajā dienā sagaidījām pāvestu. «Viss gaiss virmoja no prieka, kas valdīja milzīgajā pūlī. No sākuma vietējie iedzīvotāji uz jauniešiem raudzījās ar aizdomām un bažām, taču drīz vien pilsētā valdīja fantastiska aura. Šķita, ka visa Kanāda līksmoja. Metro cilvēki smaidīja, pateicoties kaislīgajiem latviešu hokeja faniem, pazina mūsu karogu. Mēs ar Latvijas karogu izcēlāmies, cilvēki nāca klāt un teica, ka mūsu krāsas ir ļoti skaistas, par ko iepriekš nebiju pat iedomājusies. Tagad savā karogā esmu iemīlējusies…» atzīst Linda.
Ar Dievu un mīlestību sirdī
«Dzīvodami Toronto, nācām pie atziņas, ka Latvijā cilvēki ļoti maz smaida, ir noslēgti ikdienas rūpēs. Mēs dzīvojam nemitīgās aizdomās cits uz citu, saskatām tikai slikto, neprotam priecāties par mirkli, kas mums dots. Taču jācenšas itin visā redzēt arī labo. Baidīdamies no pienākumiem, mēs baidāmies ielaist Dievu savā sirdī. Kanādā cilvēki dzīvo nebaidīdamies, smaidot viens otram raugās acīs. Protams, mums bijusi cita vēsture, taču nevajag «ieciklēties» uz to, ir jāiet uz priekšu. Atvērtību var iemācīties, un tā ir fantastiska. Ar šo atvērtību mēs atgriezāmies mājās,» stāsta Linda un Juris, viens otru papildinādami.
Toronto ir izveidots parks, kurā katrs, kas gribēja, varēja izsūdzēt grēkus savā dzimtajā valodā – arī latviski. Tiekoties ar pasākuma dalībniekiem, latviešu jaunieši atzina, ka tā bija vienreizēja iespēja pilnveidot savas angļu valodas zināšanas.
Pāvests apvieno pasaules nākotni
Toronto katram jaunietim bija iespēja izteikt savu prieku un sāpes otram. Sarunā ar vāciešiem, piemēram, varēja saklausīt rūgtumu par savas tautas vēsturi, kas līdz šim saglabā arī uzskatu par fašistisko valsti un tautu.
«Noslēguma misi vadīja pāvests, uzsvērdams, ka jaunieši ir pasaules nākotne. Tas, kāda šī pasaule būs, atkarīgs no mums. Viņš sacīja, ka mūsu klātbūtne tur ir jauns ticības apliecinājums. Pāvests teica: «Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma. Cilvēku pilsētā jums ir jāceļ Dieva pilsēta. Uz Zemes ir jāceļ mīlestības civilizācija, kas nepieļauj karus un vardarbību. Tas jādara jums, jo pāvests ir vecs, bet jūs esat jauni!». Uz to mēs visi skaļi saucām: «Pāvests ir jauns, jo mēs esam jauni!»» – atceras Linda.
Latvieši nav pasīvi
Jauniešu dienu laikā bija daudz pasākumu, ekskursiju, uzrunu. Visur varēja just vienotību – nāc klāt katram, runājies, dziedi, dejo! «Mēs noliedzām pieņēmumu, ka latvieši ir pasīvi malā sēdētāji. Centāmies visur piedalīties, pieteicāmies palīdzēt, dejojām karogu dejās. Interesants lūgšanu veids ir izraēliešiem – viņi to dara dejā. Mums jāmācās pieņemt un mīlēt vienam otru tādu, kāds viņš ir, – ar visiem trūkumiem un vājībām.To bieži vien neprotam. Visā jāmeklē un jāsaskata pozitīvais, jo negatīvais ir ieraugāms visur. Pasmaidīsim! Nekas slikts no tā nevar notikt,» aicina jaunieši.
Visam jābūt patiesam
Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs sarunā uzsvēra, ka Svētā tēva pāvesta mērķis ir pulcēt jauniešus, lai viņi mācītos iepazīt cits citu ar ticības palīdzību.
«Svētais tēvs piesaista jaunatni, jo viņš nekad neliekuļo – ir ticams un patiess. Jaunieši ir ļoti atvērti, tāpēc baznīcai jāpalīdz dot viņiem garīgo dzīves piepildījumu. Mēs iesaistām jaunatni dzīvē, ne tikai baznīcas, bet arī tautas dzīvē, jo fiziskajam ir jābūt saskaņā ar garīgo. Nepietiek tikai norādīt uz lietām, kas ir sliktas. Labākās zāles pret visu ļauno ir radīt tādu vidi, kurā jaunieši var dzīvot, iztiekot bez alkohola un narkotikām, ar tīru sirdsapziņu. Tāds ir gan valsts, gan sabiedrības, gan arī mūsu – baznīcas – uzdevums,» norāda bīskaps.
