Reiz kaut kur izlasīju, ka katram cilvēkam ir tikai viena ideālā otra pusīte. Toreiz satraucos – ja nu mana vienīgā ideālā sieviete atrodas kaut kur tālumā (piemēram, Grenlandē), kur viņu ne mūžam neatradīšu.
Reiz kaut kur izlasīju, ka katram cilvēkam ir tikai viena ideālā otra pusīte. Toreiz satraucos – ja nu mana vienīgā ideālā sieviete atrodas kaut kur tālumā (piemēram, Grenlandē), kur viņu ne mūžam neatradīšu. Ja vēl kāds ir satraucies līdzīga iemesla dēļ, tad šeit ir stāsts par brīnumu (jeb apstākļu sakritību), kas liek satikties cilvēkiem, kuri būtu varējuši nodzīvot mūžu, par otru tā arī neuzzinot.
Viņu sauc Balēns Ahmeds Karims. Viņam ir 26 gadi, un viņš ir Irākas kurds. Viņa ir 21 gadu jauna jelgavniece Inga. Abi satikās pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem Norvēģijā un ir kopā joprojām.
Inga, stāstot par pirmo satikšanos (tā bija norvēģu valodas kursos Vosas pilsētā Norvēģijā), ir pārliecināta, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Pati viņa nekad nav noliegusi, ka tas varētu gadīties ar citiem cilvēkiem, bet nekad jau nu ar viņu. Nākamā tikšanās bija nejauši kādā Ziemassvētku pasākumā, un nedēļu pēc tam – pirmais randiņš. Inga to atceras kā mirkli, kad aiz sevis tika atstātas visas šaubas un sperts solis nezināmajā, no kura, iespējams, vairs atpakaļceļa nav.
Tālāk gan ne viss notika kā pasakā. Balēns centās saņemt politisko patvērumu, taču Norvēģija jau ir pārpludināta ar bēgļiem un ļoti uzmanīgi sniedz tiesības uz patvērumu šai valstī. Situāciju vēl vairāk sarežģī Irākas atteikšanās izsniegt Balēnam jaunu pasi, tādēļ viņš ir palicis Norvēģijā bez iespējām aizbraukt uz citu valsti. Taču, lai nu kādu lēmumu pieņems ierēdņi Norvēģijā vai Irākā, Inga un Balēns abi kā viens apgalvo, ka nav nozīmes, kurā pasaules malā dzīvot, kamēr viņi abi var būt kopā. Un tieši šī doma palīdzot cerēt un izturēt grūtības.
Nacionālās un tamlīdzīgas atšķirības esot pavisam virspusējas. Inga: «Faktam, ka Balēns ir kurds, nav nozīmes. Protams, ir atšķirības kultūras ziņā, taču cilvēks ir cilvēks, lai arī kā. Ir iespējams aizrakties dziļāk par sociāli ieaudzināto slāni un atrast to vienkāršo patiesību, ka visi esam cilvēki. Mūs vada tie paši instinkti, jūtas un vajadzības.» Un tūliņ pēc tam viņa piebilst, ka latviešu puiši nebūt nav sliktāki, bet tā nevarot salīdzināt, jo katrs cilvēks ir īpašs, arī latvieši ir ļoti dažādi. Protams, ir kaut kādas lietas ikdienā, kad viņi viens otru nokaitina vai aizvaino, taču tūdaļ to arī izrunā.
Nenoturējos nepavaicājusi arī par musulmaņiem tradicionālo poligāmiju. Balēns, kaut arī esot audzināts pēc Korāna vērtībām, nesaista sevi ar šo reliģiju un bieži to kritizē. (Nereti pat rodoties situācijas, kad Inga aizstāvot islamu, bet viņš to krasi nosodot.) Arī viņa tēvam esot bijusi tikai viena sieva – Balēna māte.
Ingas draugi ir priecīgi, ka viņa ir laimīga, un vēlas iepazīties ar puisi, kas to panācis. Un ar nosodošu attieksmi par to, ka draugs ir ārzemnieks, nav iznācis saskarties. Visgrūtāk laikam to pieņemt bijis Ingas mammai, taču nu viss ir kārtībā, un arī viņa uzticas meitas lēmumam. Tāpat Balēna draugu un mātes attieksme ir ārkārtīgi labvēlīga.
Ņemot vērā šīsdienas datumu, likumsakarīgs bija jautājums par Valentīna dienu, uz ko saņemu visnotaļ diplomātisku atbildi: «Mīlēt un ļaut, lai tevi mīl, ir jāspēj visu laiku, nevis tikai vienā dienā gadā, kad pienākuma un sirdsapziņas grauztā sirds liek vandīties pa veikaliem. Bet, protams, ja Valentīna diena ir kā papildinājums vai iesākums burvīgām attiecībām, tad tas ir tikai skaisti.»
