Tikko ar medaļām atgriezies no sniega un ledus festivāliem Ķīnā, Mintauts Buškevics jau ķēries pie Jelgavas festivāla rīkošanas.
Saruna ar Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra» vadītāju Mintautu Buškevicu notiek pirmajā dienā pēc viņa atvaļinājuma, kad tikko beigusies kolektīva iknedēļas apspriede. Tā ir arī reta izdevība noķert «divus vienā» – varam aprunāties gan par darbu, gan par atvaļinājumu, ko Mintauts Buškevics ne pirmo reizi pavadījis, izmantojot seno gudrību, ka vislabākā atpūta ir nodarbes maiņa.
– Ļaudis (un arī masu informācijas līdzekļi) runā, ka tikko esi atgriezies no Harbinas Ķīnā (par mērogiem lai liecina fakts, ka ar 10,6 miljoniem iedzīvotāju Harbina ir tikai desmitā lielākā pilsēta šajā valstī). Atkal ledus un atkal sniegs?
Jā, un ne bez panākumiem divos pasaules čempionātos – gan ledus, gan sniega skulptūru –, un medaļas Jelgavas komandai tika abos. Sniega skulptūrās tikām pie zelta, ledus – pie sudraba. Īpašs atbildības akcents bija tam, ka Latvija šoreiz tika pārstāvēta kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts.
Vispirms notika ledus skulptūru pasaules čempionāts, kurā 27 komandu konkurencē palīdzēju Kārlim Īlem veidot skulptūru «Lietus suns», kas tika atzīta par otro labāko. Maija Puncule startēja pārī ar Ainaru Zingniku un, darbā «Sēņotāji» savdabīgi un jautri attēlojot latviešu iecienīto rudens nodarbi, izpelnījās žūrijas atzinību un piemiņas balvu.
Sniega skulptūru čempionātā visi četri apvienojāmies vienā Jelgavas komandā un veidojām skulptūru «Iekšējās robežas». Tā stāsta par robežām, kas eksistē ikviena cilvēka prātā, un reizēm to pārvarēšana, lai gan nepieciešama, var būt ļoti grūta. Konkursā piedalījās 28 komandas no visdažādākajām valstīm, turklāt no tādām, kas šajā jomā ir ļoti spēcīgas – Mongolijas, Japānas, Krievijas (īpaši Tālajiem Austrumiem), Itālijas, Francijas, Spānijas, tomēr par pasaules čempioniem kļuva mūsu četrinieks.
– Pasaules čempionātā Harbinā kopā ar Kārli Īli bijāt arī pirms četriem gadiem un arī toreiz plūcāt panākumu laurus. Kā izskaidrosi šādu faktu – vai tad vietējie mākslinieki ar šādiem materiāliem, turklāt savā izteikti kontinentālajā klimatā, kur nav riska, ka nākamajā dienā viss izkusīs, neaizraujas?
Tiešām, pirmo reizi Harbinā kopā ar Kārli bijām 2011. gadā. Toreiz uzvarējām ledus skulptūru pasaules čempionātā ar skulptūru «Alise brīnumzemē», bet sniega «kaujās» nepiedalījāmies.
Ziemā, kas kontinentālajā Harbinā aizrit visai stabilos mīnus 18 (dienas vidū) un 25–30 grādos naktī, izmantot ledu un sniegu dažādiem veidojumiem kļuvis par pašu ķīniešu tradīciju. Dažādu izmēru slīdkalniņi, veseli nami piecu sešu stāvu augstumā. Pilis, cietokšņi, dažādas ledus sienas. Kad ieradāmies pirmo reizi – pirms četriem gadiem –, mūs aizveda uz tā saucamo ledus pilsētu, kur bija pat baznīca no ledus. Naktī visas šīs būves tiek izgaismotas. Tas tik tiešām bija kas prātam netverams, tāds pozitīvs šoks.
Bet tās nav skulptūras, gatavotas pasaules čempionātam, kur priekšrocības ir tieši mākslinieciskajām vērtībām. Un starptautiskajai publicitātei, kāpēc arī tiek rīkoti šie pasaules mēroga festivāli.
Domāju, ka mūsu panākumos galvenais ir tēlnieka Kārļa Īles faktors. Latvijā šajos materiālos viņš neapšaubāmi ir spēcīgākais, un viņa lielā pieredze un mākslinieciskās idejas noved pie rezultāta. Faktiski Kārlis Īle jau nav tikai skulptors, viņš apveltīts arī ar šajās jomās tik nepieciešamajām inženiera un arhitekta dotībām un prasmēm, ņemot vērā arī konkrētās klimata īpatnības.
– Ne viens vien lasītājs alkst zināt, kāda loma šajās mākslinieku sacensībās ir mūsu pašvaldības iestādes «Kultūra» vadītājam Mintautam Buškevicam?
Šāds vai līdzīgs jautājums man tiek uzdots ne pirmo reizi, un atbildei esmu izveidojis salīdzinājumu ar bobsleju. Arī bobsleja četriniekā galvenais noteicējs ir viens – tas ir pilots, kurš stūrē kamanas, šajā gadījumā Kārlis Īle. Bet, lai kā necenstos un cik liels profesionālis nebūtu pilots, rezultāta nebūtu bez pārējiem – tiem trim, kas šīs kamanas iestumj. Es pretendēju tikai un vienīgi uz stūmēja lomu. Tā ir mana atbilde uz replikām «kas nu Buškevics par mākslinieku». Es neesmu mākslinieks un sevi par tādu arī neuzskatu. Bet arī pilotam var būt stūmēji, ar kuriem laika gaitā izveidojusies lielāka vai mazāka sadarbība, kā arī tādi, ar kuriem viss jāsāk no nulles. Un tikai no paša pilota atkarīgs, kuru partneri viņš izvēlēsies atbildīgām sacensībām. Ar Kārli esmu bijis četros lielos festivālos – divas reizes Magadanā (divas otrās vietas) un divreiz Ķīnā.
– Jelgavas festivālā februārī nestartēsi?
Jelgavā nestartēšu, lai man nepārmestu, ka nenodarbojos ar saviem tiešajiem pienākumiem, bet organizatorisko jautājumu kārtošanas vietā taisu skulptūras.
Mans atvaļinājums beidzies, bet Kārlis devies uz Kanādu kopā ar Maiju Punculi, kur, sadarbojoties Latvijas vēstniecībai Kanādā un ziemas festivālam «Winterlude», darina kārtējo ledus skulptūru.
Vēlreiz gribu uzsvērt – Harbinā biju sava atvaļinājuma laikā.
– Tad laiks pāriet pie organizatoriskiem jautājumiem. XVII starptautiskais Jelgavas ledus skulptūru festivāls «Ledus pasaka» no 6. līdz 8. februārim notiks ne vairs Uzvaras parkā, bet Pasta salā. Lielākos plašumos varēs vairāk izvērsties?
Dalībnieku skaits no tā nemainīsies – par godalgotajām vietām cīnīsies 30 mākslinieku no astoņām valstīm. Tāpat kā agrākajos gados, pie lielajām skulptūrām strādās 15 duetu, bet katrs mākslinieks atsevišķi veidos arī savu individuālo skulptūru. Toties viss būs plašāk pieejamības ziņā, jo Pasta sala dod iespēju uzņemt vairāk cilvēku un tiem arī komfortablāk justies. Uzvaras parka teritorija bija ļoti ierobežota, un, tā kā ledus festivāla apmeklētāju skaits ar katru gadu palielinājās, drūzma jau sāka kļūt pārāk liela. Pasta salā vairs nebūs jāstāv garā rindā, lai apskatītu skulptūras vai nofotografētos pie kādas. Tas pats attiecas arī uz sniega kalnu, kas tagad tiks veidots daudz ekonomiskāk, par pamatu izmantojot jau esošo smilšu kalnu.
Plānots cilvēku plūsmu pa Pasta salu sadalīt, lai nekur neveidotos drūzma. Kultūras programmai paredzēta estrāde.
– Arī smilšu skulptūru festivāls vasarā pārcelsies uz Pasta salu?
Pilnīgi pareizi. Atkal izdosies ieekonomēt, jo smiltis vairs nenāksies transportēt uz festivāla norises vietu – tās tur jau ir. Beram tik formās un presējam.
Bet Pasta salā paredzēti ne tikai divi jau minētie pasākumi. Maija beigās, kad tradicionāli svinam Pilsētas svētkus (un šoreiz tie noritēs Jelgavas 750 gadu jubilejas zīmē), to epicentrs arī pārcelsies uz turieni, piesaistot upes tuvumu un jauno estrādi. Arī tradicionālā Piena paku laivu regate kļūs daudz tuvāka skatītājam, jo kultūras programma paredzēta jaunajā Pasta salas estrādē. Šovasar gan to vēl neizdarīsim, bet laika gaitā jaunajai estrādei paredzēts uzmontēt jumtu, ne tikai skatuves, bet arī skatītāju daļā.
– Kā Dzintaru koncertzālē?
No sākuma tas varbūt šķiet utopiski, bet jebkurš producents labprātāk izvēlēsies vietu, kur pasākums pēkšņi netiek atcelts strauji mainījušos laika apstākļu dēļ. Tā kā projektā ieguldītie līdzekļi (kuru gan vēl nav, jāmeklē iespējas piesaistīt finansējumu) gala rezultātā noteikti atmaksātos.
– Līdz ar Pasta salas attīstību taču netiks likvidēts Uzvaras parks?
Nē, protams. Jau tradicionālās zaļumballes, brīvdabas teātra izrādes, pasākumi bērniem – tā paliks daudziem iecienītā, pat savā ziņā mājīgā Uzvaras parka prerogatīva. Tagad gan nāksies veikt nelielu renovāciju, jo parka celiņi daudz cietuši no smagajām kravas automašīnām iepriekšējo ledus un smilšu festivālu laikā.
– Līdz šim runājām vairāk par vienu «Kultūras» darbības pusi – kā labāk izklaidēt Jelgavas un apkārtnes iedzīvotājus, kā arī viesus. Bet otra puse ir pat svarīgāka – kā izdodas nodrošināt daudzo jūsu pārziņā esošo tautas mākslas (jeb amatiermākslas) kolektīvu darbību? Atceros, pirms dažiem gadiem bija zināmas problēmas ar dotācijām.
Jautājums par valsts mērķdotācijām nu ir nokārtots – finansiālais atbalsts tautas mākslas kolektīviem tiek piešķirts. Protams, vērtējot to darbību, tātad jebkurš kolektīvs un tā vadītājs mūsu ranžēšanas sistēmā tiek orientēts uz kvalitatīvu uzplauksmi, ko parāda, piedaloties skatēs, konkursos, festivālos.
Lielākā daļa, ieskaitot telpu īri, tomēr ir pašvaldības dotācija. Šim nolūkam pētījām arī kolēģu pieredzi un pašreiz izstrādājam veselu gradācijas sistēmu kolektīvu vērtēšanai.
– Cik jums vispār ir šo amatiermākslas kolektīvu?
Intervijai gatavojoties, saskaitīju 40. Bet te jābūt uzmanīgam, jo ir ne tikai «Kultūras», bet arī LLU un citu mācību iestāžu kolektīvi, kas it kā skaitās sava republika, tomēr arī tie saņem daļu pašvaldības dotācijas. Vispatīkamākais ir tas, ka amatierkolektīvu skaits pilsētā, par spīti visām (patiesajām un izdomātajām) ekonomiskajām grūtībām, aug. ◆
