Zemessargu taktiskajās mācībās, kas šonedēļ piecas dienas pēc kārtas notiek Dobeles apkārtnē, kā instruktoru palīgi piedalās arī divi patīkami Jelgavas puiši, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti. Viņi dara to brīvprātīgi, bez atlīdzības un izpelnījušies Jelgavas 52. Zemessardzes kājnieku bataljona Ilmāra Džeņeva atzinību. Taču diemžēl jūs, cienījamie lasītāji, nevarat uzzināt, kā sauc šos jaunos, par saviem sasniegumiem skolas gados jau agrāk «Ziņās» aprakstītos, vīrus. Proti, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem ir noliegts runāt ar žurnālistiem. Puiši piezvanot pārjautāja un noskaidroja, ka pavēle ir spēkā. Tad bija mana kārta zvanīt uz Nacionālās aizsardzības akadēmiju. Atbildēja anonīma patīkama sievietes balss, kas laipni paskaidroja, ka sakarā ar vasaras atvaļinājumiem nav sasniedzama neviena tāda amatpersona, kas varētu atcelt vai mainīt kadetiem doto «nerunāšanas rīkojumu».
Skaidrs, ka amatpersonām, tostarp topošajiem virsniekiem, ar žurnālistiem runāt ir jāprot. Apdomīgi jāsaka tikai tas, ko īsti zini, jāizvairās no pārpratumiem. Protams, nav izpaužams valsts noslēpums. Taču aizliegums vispār runāt rada skumju sajūtu, ka kāds kadetus grib gatavot par totalitāram režīmam piemērotām «skrūvītēm», kas nedrīkst atklāti paust savu viedokli. Aprakstītais gadījums diemžēl nav netipisks. Līdzīgas atrunas žurnālisti nereti saņem iestādēs un uzņēmumos, pat Briselē, kur ierēdņi mēdz teikt: «Manis teiktais ir ārpus ieraksta.» Proti, pie maniem vārdiem manu vārdu nelieciet. Žurnālists kļūst līdzīgs Alfa Preisena bērnu stāsta kazlēnam, kas mācēja skaitīt līdz desmit. Govs, teliņš, kopā deviņi mājdzīvnieki dusmās dzinās pakaļ apzinīgajam kazlēnam – visu saskaitītājam, kurš beigās glābjoši nomierināja satrauktos ceļabiedrus. ◆
