Lai arī mēdz teikt, ka dabā nav pilnīgi nekā lieka, jāpieļauj, ka, piemēram, jaukā vasaras dienā zaļumos piknikā izbraukušu ļaužu grupa (un ne tikai) uzdrošinātos šo slaveno tēzi apšaubīt.
Lai arī mēdz teikt, ka dabā nav pilnīgi nekā lieka, jāpieļauj, ka, piemēram, jaukā vasaras dienā zaļumos piknikā izbraukušu ļaužu grupa (un ne tikai) uzdrošinātos šo slaveno tēzi apšaubīt. Jo noskaņojumu mēdz bojāt nevis nepietiekami sālītais barbekjū cepetis, bet sīki, dīcoši radījumi, kam reizēm labpatīk izsūkt no cilvēkbūtnēm pa kādam pilienam asiņu, kodiena vietā atstājot nepatīkami niezošu, sārtu punktu.
Saprotams, runa ir par odiem, kurus atsevišķi biologi nosacīti mēdz saukt par lielākajiem dabas bioteroristiem, uz kuru «sirdsapziņas» ik gadu ir miljoni nāves gadījumu. Taču tajā pašā laikā zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas drīzāk pienāktu sīko kukaiņu kaitniecisko darbu gals, un šajā jomā sasniegumi sen ir pārsnieguši jau aizvēsturiskos «Taigas» baloniņus.
«Ods ir pasaules bīstamākais dzīvnieks,» vēlreiz uzsver Lorenss Cvībels, bioloģisko zinātņu profesora asistents no Vanderbiltas. «Tas pilnībā paļaujas uz ožu, lai atrastu vietu, kur sarīkot asinsdzīres, un, tikai izprotot oda ožas sistēmas darbību, iespējams atrast «pretindi», respektīvi, veidu, kā ierobežot šo sīcēju pārnēsāto sērgu katastrofālo izplatīšanos.»
Tieši Cvībela vadītajā laboratorijā pirmo reizi tika pilnībā identificēti asinssūcēju kukaiņu ožas receptori, kas nosaka visas sistēmas darbību, kā arī pašu ožas rašanās principu un gēnu sistēmas līdzību dažādām sugām. Noskaidrots, ka, piemēram, pastāv zināma līdzība starp atsevišķu Āfrikā mītošo un galvenokārt no cilvēku asinīm pārtiekošo malārijodu un augļu mušas (Drosophila) ožas gēnu sistēmām. Droši zināms, ka augļu mušas ožas procesā iesaistīti aptuveni sešdesmit attiecīgā receptora gēni, un pētnieki domā, ka līdzīgi ir arī odiem.
Pastāv nepareizs priekšstats, ka odi, nolūkojot laupījumu, par galveno kritēriju izvēlas potenciālā upura asiņu garšu. Kā liecina agrāk veiktie pētījumi, patiesībā izšķirošais faktors ir ķermeņa dabiskais aromāts un izdalījumi, piemēram, oglekļa dioksīds.
«Katrs cilvēks aiz sevis atstāj noteiktas aromātu kombinācijas mākoni, un pēc tā ods spēj savam upurim sekot pat no vērā ņemama attāluma,» norāda LCvībels, piebilstot, ka būtiska loma ir ķermeņa baktērijām. Pētījumos konstatēts, ka cilvēkiem pēc dušas odi uzbrūk salīdzinoši retāk, savukārt, ja tiek lietotas antibakteriālas ziepes, odu kodienus iznāk piedzīvot vēl retāk (sasodīti izklausās pēc reklāmas).
Par vienu sakostais upuris var būt drošs – viņu ar savu uzmanību ir pagodinājusi odu mātīte, jo odi ir tā kukaiņu suga, kas visus grēku darbus var droši piedēvēt sieviešu dzimumam, kuram asinis nepieciešamas, lai varētu vairoties. Tādējādi tikai un vienīgi odu mātītes ir «atbildīgas» arī par slimību pārnēsāšanu. Savdabīgi, ka septiņdesmit divas stundas pēc kārtējās uzbarošanās to reakcija uz cilvēka izdalīto smaržu buķeti ir pavājināta, kas izskaidrojams ar attiecīgo receptoru jutības samazināšanos.
Pētnieki cer, ka odu ožas sistēmas izzināšana palīdzēs radīt pretodu līdzekļus, kas būs mazāk indīgi nekā pašlaik pieejamie aerosola baloniņos pildītie insekticīdi. Piemēram, iecerēts izstrādāt līdzekli, kas nevis indē, bet notrulina odu ožas sistēmu, novēršot uzbrukumus.
Vietās, kur odi sastopami īpaši lielā skaitā, plānots lietot citu pieeju – izmantojot īpašu līdzekli, aizvilināt asinskāros kaitniekus no prom no cilvēku pūļiem. Dīvaini, bet izklausās, ka Vanderbilta universitātes pētnieki nav dzirdējuši par līdzīgu līdzekli, kurš bija pieejams jau pirms desmit gadiem un saistībā ar kuru dzirdēts arī dažs traģikomisks atgadījums. Proti, divi tūristi pirms gulētiešanas (teltī) ar efektīvo līdzekli nozieduši visas atkailinātās ķermeņa vietas, arī seju, un bijuši ļoti pārsteigti, kad odi tiem tūlīt pat uzbrukuši ar neredzēti lielu sparu, bet otrā rītā sejas bija vēl sapampušākas nekā pēc mežonīga «dzertiņa». Šajā sakarā lieku reizi der atgādināt, ka pirms kāda produkta lietošanas ieteicams izlasīt pamācību. Uz krēma, kas bija domāts nevis odu atbaidīšanai, bet pievilināšanai, iepakojuma bija skaidri un gaiši norādīts, ka, lai izvairītos no odu kodieniem, minētais līdzeklis jāizspiež no iepakojuma zināmā attālumā no vietas, kur pulcējas potenciālie lidoņu upuri. Jo krēma sastāvā esošās vielas pievilina odus un atraisa tajos seksuālās dziņas, tādējādi kukaiņi sarīko sev masveidīgas, izvirtīgas orģijas ar letālu iznākumu.
