«Ir aizmirsts Tālivaldis Treicis!» Šī doma kā ar āmuru pa pieri ienāca prātā, kad vēlreiz pārdomāju autoru loku topošajā Jelgavas literārajā almanahā «Skaņa pār Lielupi».
“Ir aizmirsts Tālivaldis Treicis!” Šī doma kā ar āmuru pa pieri ienāca prātā, kad vēlreiz pārdomāju autoru loku topošajā Jelgavas literārajā almanahā “Skaņa pār Lielupi”. Ar Jelgavas Latviešu biedrības atbalstu šīs grāmatas klajā nākšana gaidāma šā gada beigās. Taču starp vairāk nekā četrdesmit autoriem nav klusā, taču savulaik pamatīgus literārus darbus veikušā rakstnieka un dzejnieka Treiča, kas dzīvo Elejas pusē, beidzamos divpadsmit gadus – Lielplatones pagastā.
Tā arī devos uz Lielplatones “Birztaliņām”. Ceļu jautāju pagasta deputātam Mārim Kurševam, kurš grūtajos deviņdesmitajos gados, kad rakstniekam nebija ne algas, ne pensijas, palīdzēja izturēt šo krīzes laiku un iekārtoja Lielplatonē. Vipār jau daži bijuši pret Treiča pārnākšanu uz Lielplatoni. Vientuļš un savāds vīrs. Protams, nav tāds “kā visi citi”. Tomēr galu galā viņš tur tika pieņemts, jo nevienam neko sliktu nedarīja. Tieši otrādi – pagasta inteliģence lepojas ar pazīstamā rakstnieka klātbūtni. Kad Lielplatones pamatskola ar skolotājas Velgas Launagas un Sandras Pizānes ierosmi iesaistījās virtuālās enciklopēdijas “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” veidošanā, viena no pirmajām skolēnu rakstītajām biogrāfijām tapa tieši par Tālivaldi Treici.
Kā klājas citās mājās?
“Birztaliņas” – tā sauc sociālās aprūpes centru, kas atrodas blakus daudzdzīvokļu mājām vecajā bērnudārza ēkā. Turpat netālu Lielplatones muižas parks, veikals un pasts. Taču rudens pastaigas rakstnieks diemžēl nevar atļauties – slimās kājas dēļ. Pretī jaunieliktajam plastmasas logam no istabiņas, kurā Tālivaldis Treicis mīt kopā ar vēl vienu “Birztaliņu” likteņa biedru, var redzēt agrākā bērnudārza pagalmu, kurā stāv piesiets suns. Vieta šķiet mierīga, un mājas sargam rejamā nav daudz, ja nu vienīgi provocē kādas uzbāzīgas vārnas. Treiča istabiņas biedrs “Birztaliņās” esot ieradies ķerrā. Paša mājas tik tuvu, ka nav bijis vērts kādam prasīt automašīnu. Tepat blakus divstāvīgā daudzdzīvokļu mājā dzīvoja un strādāja arī rakstnieks. Sociālās aprūpes centrā viņš nonācis pirms diviem gadiem, kad sastreikoja veselība. Sākotnējam vājumam vēl klāt nāca kājas lūzums. Tālivaldis aprūpes centrā gribēja kaut ko strādāt un, stumjot ķerru, pakrita. Tagad viņš gaida operāciju un mācās staigāt no jauna. Agrākajā dzīvoklī palikuši manuskripti, beidzamā laika pieraksti, vecs dators, kas bija pielāgots, lai aizvietotu rakstāmmašīnu. Aprūpes centrā radošām lietām nepietiek vietas un vismaz pagaidām, kamēr ar veselību ir tā, kā ir, rakstāmgaldu un citus darbarīkus Treicim nevajagot.
Rakstnieks ilgojas pēc sava kaktiņa, sava stūrīša. “Es esmu indivīds un tikai tāpēc spēju rakstīt,” Treicis saka ar smeldzi. Taču ilgas varēs piepildīt tikai tad, kad uzlabosies veselība. Tagad jāiztiek ar “Mērnieku laiku” un citas klasikas pārlasīšanu. Pienācis arī žurnāls “Karogs”, kuru rakstnieks nav pasūtinājis, bet kāds nezināms labvēlis to viņam sponsorējis. “”Mērnieku laiki” jāzina no galvas – tas ir pirmais latviešu romāns,” pasmaidot saka literāts. “Birztaliņu” garajā koridorā acīs krīt neliels, taču ikdienā bieži lietojams grāmatu plaukts. Te dzīvo cilvēki, kas piederēja tai paaudzei, kura daudz lasīja.
Grāmatas zemgaliešiem
Vētījot 20. gadsimta otrās puses latviešu literatūru, gan zinātnieki, gan pedagogi nosprieduši, ka bez Treiča kaut kā var iztikt. Obligātajās skolu programmās viņš nav bijis iekļauts ne tagad, ne padomju laikā. Taču, ja godā turam savu piederību Zemgalei un skolu programmā ieviešam reģionālas korekcijas, Treiča vēsturiskos romānus tomēr prasās izlasīt. Darbu “Savas taisnības meklētāji. Vēstījums par seno Jelgavu 1789. gada jūlijs – 1792. gada decembris” un “Zeme zemīte. Vēstījums par uzdrīkstēšanos 1793. gada janvāris – 1795. gada augusts” vērtība ir paliekoša. Nekā līdzīga par mūsu novadu ne literatūrā, ne kino vismaz pagaidām nav.
“Savas taisnības meklētāju” ievadā rakstnieks saka: “Seno laiku iespiedkrāsās tērpušās, manai sienai pieglaužas Latvijas vēstures kartes. Tumsā, guļot vaļējām acīm, redzu aizgājušās paaudzes… Latvju, vācu, krievu, leišu, poļu, zviedru, dāņu, franču valodā atkal runā aizgājušie, mostas izgaisušās paaudzes, ceļas no kapiem, izstaipa notirpušos kaulus un autoram pieprasa savu vietu, pierāda augšāmcelšanās nepieciešamību. Jo citādi – kāpēc tu pieskāries mūsu nolīdzinātajiem kapiem?
Vai es viņu sapratīšu? Vai viņi iekļausies mūsu izpratnē? Kas jūs bijāt? Jauni un spēcīgi, veci un pusmūžā, grēcīgi, ticīgi un nīcīgi, piekritēji un atkritēji, briedoši un spiedoši – kā laikmetu mākoņi pāri Eiropai.”
Atzīst piederību Jelgavai
Nav šaubu, ka Treiča talants un strādātgriba bija gana stipri, lai, ņemot par pamatu Jāņa Zuša un Marģera Stepermaņa un citu vēsturnieku pētījumus, dažādus arhīvu dokumentus, iedzīvinātu grāmatās vēsturiskos notikumus. Tā tas noticis ar 18. gadsimta dumpīgajiem melderzeļļiem, pret kuriem ar hercoga Pētera Bīrona pavēli tika raidītas lielgabalu zalves, nešķiramajiem draugiem – juristu Kristapu Teiču (1735 – 1793) un Sigismundu Švanderu (1727 – 1784), kuru pastaigas vietā radusies Jelgavas Mīlestības aleja, no dzimtļaudīm nākušo Pētera akadēmijas absolventu smalkmehāniķi un astronomu Ernestu Bīnemani (1753 – 1806) un daudzām citām tā laika vēsturiskajām personām.
Autors teic, ka viņa vēsturiskie tēli jau rakstīšanas procesā sākuši dzīvot it kā savu dzīvi. To pierakstot, pelnu traukā izkūpējusi ne viena vien aizdegta, bet neizpīpēta cigarete. Kā var smēķēt, ja kaut ko paģēr Kurzemes un Zemgales hercogiene Doroteja Anna Šarlote! Visa uzmanība jāpievērš arī Bīroniem, ar ko saistās Treiča turpmākās literārās ieceres. Vispār cigaretes ir viens no iemīļotākajiem tematiem “Birztaliņās”, jo to parasti, tuvojoties pensijas dienai, drusku pietrūkst…
Runājot par topošo Jelgavas literāro almanahu, Treicis pauž, ka labprāt piedalītos. Viņs taču ir Jelgavas literāts. Tikai pagaidām slimošanas dēļ tīri tehniski nevar neko no sava rakstītā iedot vai atlasīt. Jālūdzot palīdzība tuviniekiem.
***
Par Tālivaldi Treici
Monvīds Rozenbergs, mūziķis un skolotājs, Salacgrīvas Mūzikas skolas direktors, agrākais sesavnieks:
Kad dzīvoju Elejā, bieži satikos ar Tālivaldi Treici. Viņš bija vīrs, kas tajā laikā palīdēja uzturēt latvisko pašapziņu. Viņam mājās bija kartes, citi vēstures materiāli, kas lika domāt par dzīvi dziļāk un plašāk.
Imants Auziņš, rakstnieks:
Tālivalža Treiča romāns “Jāņu laika bērns” ir pārdzīvots, izsāpēts darbs, kādu var uzrakstīt tikai vienreiz mūžā. Tālivaldis Treicis paveicis to, ko daudzi rakstnieki nokavē. Proti, izjautājis tuviniekus, savācis (vai lieliski saglabājis atmiņā) bagātīgu materiālu par savu dzimtu un laikmetu.
***
Biogrāfijas dati
• Dzimis 1939. gada 19. jūnijā Liepājā (liepājnieki ar to lepojas un izmanto savas pilsētas tēla pievilcībai). Tēvs tajā laikā iztiku pelnījis ar fotografēšanu. Māte zinājusi valodas, daudz lasījusi, mīlējusi dzeju.
• Mācījies Pērkones – Skatres skolā. Bērnībā bieži slimojis, tādēļ ārsti ieteikuši mainīt dzīvesvietu.1950. gada vasarā ar māti pārcēlies dzīvot uz Smārdi, kur, būdams piektās klases skolēns, uzrakstījis pirmo dzejoli. Skolotāja Lida Braucēja mudinājusi rakstīt.
• Pēc septiņgadīgās skolas beigšanas dzīvojis pie tēva Asaros un mācījies Pumpuru vidusskolā. Vācu valodas skolotāja Aspazijas brāļameita Virēna Rozenberga mudinājusi rakstīt vēl. Jaunais censonis ieguvis Rakstnieku savienības konsultantes Mirdzas Ķempes ievērību.
• Kādu laiku dzīvojis Tukumā, aprūpējot vecomāti, kas bijusi paralizēta. Pēc vidusskolas iestājies Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes neklātienē.
• Sešdesmitajos gados strādājis par vēstures skolotāju Teteles septiņgadīgajā, Lielplatones astoņgadīgajā skolā. Darbojies jelgavnieku literārajā apvienībā un vēlāk arī Rīgas Jauno autoru apvienībā.
• 1970. gada jūnijā tiek izdots viņa pirmais dzejoļu krājums “Ikdiena”. Tam seko “Redze” (1974), “Rūpes” (1978), “Apse vārtos” (1984), “Vēl pēc vasaras laika” (1989), kā arī vēsturiskie romāni “Savas taisnības meklētāji” (1980) un “Zeme zemīte” (1984), “Jāņu laika bērns” (2001)
• Rakstnieku savienības biedrs kopš 1974. gada.
