Uz Vareļu pieminekļa kāpnēm nostājusies godasardze. Jauni, zaļoksni puiši.
Uz Vareļu pieminekļa kāpnēm nostājusies godasardze. Jauni, zaļoksni puiši. Tieši tādi paši kā tie, kas 1919. gadā tur, kaujas laukā, stāvēja pret vāciem. Toreiz pret iebrucējiem cīnījās un krita kadeti – karaskolas audzēkņi. Tagad viņu piemiņu šeit godā tur jaunsargi.
Piemiņas uzturētājs ir arī pats piemineklis. Tam savulaik nācies pieredzēt, kā 1941. gada 14. jūnijā garām aizveda cilvēkus pa ceļu, kura beigas bija tikai tālajā Sibīrijā. Piemineklis pārdzīvoja Otrā pasaules kara cīņu elli, redzēja, kā drupās pārvērtās tuvējās mājas «Jaunvareļi», «Vecvareļi», «Lejascīzari», «Dambji», «Ozoli»… Redzēja arī, kā, frontei aizdunot tālāk, blakus, netālu no vecajiem Katrīnas kapiem, mīnu laukā aizgāja bojā trīs atmīnētāju komandas pēc kārtas. Un piedzīvoja arī savu nāvi no «atbrīvotājiem» – varas, kas atnāca no Austrumiem. Un bija jāatnāk jaunai atmodai, lai rastos vīri, kas Vareļu pieminekli piecēla no drupām jaunai dzīvei.
Tāpēc te līdzās tautasdziesmai un «Mirdzot šķēpiem…» skan arī leģionāru dziesmas un «Svēts mantojums», tāpēc te kā atgādinājums, kā solījums pret pelēcīgajām novembra debesīm nosprakšķ zemessargu raidītā zalve. Tāpēc tieši te visskaudrāk sirdī iespiežas Ojāra Vācieša vārdi:
Tik tev dzimtenes,
cik gaisa tavā riekšā,
Tik tev Latvijas,
cik tavā sirdī iekšā,
Tik tev spēka,
cik tu – pretinieka
priekšā.
