No apmēram 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, ko apcietināja un izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā, mūsu vidū ir vienīgi tie, kas tolaik bija bērni un jaunieši.
Viņu atmiņas saistās ne tikai ar komunistiskā terora varas patvaļu, bet arī ar patriotiski noskaņotu cilvēku varonību, pēc kara organizējot ap pusotra tūkstoša izsūtīto bērnu atvešanu dzimtenē. Starp atbraucējiem bija arī jelgavniece Ieva Jozepa un elejniece Zinaīda Slokenberga.
Drauga padoms pēc liķiera malka
«Vairāk nekā četrdesmit gadu – visu padomju laiku – es dzīvoju ar domu, ka agrā bērnībā manā ģimenē notika kaut kas slikts, par ko nevajag runāt. Patiesība par 1941. gada 14. jūniju man noskaidrojās tikai atmodas laikā,» stāsta pensionētā skolotāja jelgavniece Ieva Jozepa. Viņas tēvs Augusts Briško bija pilsētas domes jurists, savukārt māte Aleksandrīna strādāja par grāmatvedi Krimūnās. Siltajā 1941. gada 13. jūnija vakarā ģimenes draugs Vilis Bazons, pēc olu liķiera malkošanas promejot, draugus brīdinājis, ka pie Šauļu rampas redzējis cilvēku vešanai pārtaisītus lopu vagonus un ka ģimenei ar abiem bērniem vajadzētu pārnakšņot nevis Mātera ielas dzīvoklī, bet gan dārza mājiņā. Taču Augusts Briško par šo padomu sadusmojies. Viņš nejutis nekāda iemesla, kādēļ viņam būtu jājūtas par kaut ko vainīgam un jāslēpjas.Ieva caur tālu atmiņu miglu no trīs gadu vecuma atceras Jelgavas stacijas peronu, kādu liela auguma vīrieti, kas laikam taču bija tēvs. Vīrietis ielicis viņai rokās zemē nokritušo lelli. It kā higiēnisku apsvērumu dēļ Jelgavas stacijā vīriešus nodalīja atsevišķā vagonā. Kādā pieturā Krievijā sievas bija gājušas ar vīriem aprunāties un tad ar šausmām ieraudzījušas, ka vīru vagonu vairs nav. Tie pa ceļam bija atkabināti un novirzīti uz soda nometnēm – Vlatlagu, kur, kā liecina dokumenti, Augusts Brišķo nomira pēc pusgada.
Skolotāja Kēlere nāca mājās lasīt pasakas
Daudz konkrētākas bērnības atmiņas Ievai ir par Sibīrijas ziedošajām pļavām, par lielo aukstumu, kas tomēr nebija šķērslis, lai viņa basām kājām pa sniegu aizskrietu no zemnīcas uz kolhoza kantori, kur strādāja māte. Ieva atceras arī ubagošanu, uz ko nebija spējīgs brālis Juris, kā arī sirsnīgās krievu draudzenītes Katju un Ņuru, ar kurām kopā gāja skolā. Ieva Jozepa spriež – pateicoties tam, ka māte, mācoties Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā, bija labi apguvusi krievu valodu, kā arī vēlāk grāmatveža amatu (viņa veikli rēķināja ar skaitāmajiem kauliņiem, kas Sibīrijas ciemā bija kaut kas neredzēts), ģimenei klājās salīdzinoši labi. 1946. gadā, kad Ieva ciema skolā bija pabeigusi 1. klasi, bērniem līdz 16 gadu vecumam radās iespēja atgriezties Latvijā, to ģimene arī izmantoja. Drīz pēc māsas mājup devās arī Juris. Komunistiskā terora vēsturē diezgan maz izpētīts ir fakts, kā 1946. un 1947. gadā okupētās Latvijas Izglītības ministrijas darbinieki, iespējams, arī latviešu čekisti, pēc tuvinieku lūguma panāca to, ka no Sibīrijas uz Latviju tika pārvesti izsūtīto bērni. Dažkārt atmiņās šis drosmīgais pasākums tiek dēvēts arī par Viļa Lāča pavēli. Tā saukto Sibīrijas bērnu atmiņās daudzviet parādās Kuldīgas ielas (Rīgā) bērnunama direktors Dēliņš. Viņš bijis ļoti iejūtīgs pret atvestajiem, palīdzējis atgūt spēkus un atrast radus. Direktoru Dēliņu un gādīgo aprūpi viņa vadītajā bērnunamā atceras arī Ieva Jozepa. «Es visu laiku baidījos, ka tante, mātes māsa Elizabete Meldere, no Jelgavas man atbrauks pakaļ pusdienlaikā un es nedabūšu apēst saldo,» stāsta Ieva Jozepa. Atsākot dzīvot Latvijā, Ievai pirmajā klasē nācās iet par jaunu – dzimtajā latviešu valodā taču viņa nebija mācījusies. Ieva Jozepa atceras klases audzinātāju Mariju Kēleri, kas viņai ar labestību mācījusi domāt latviešu valodā un tad, kad meitene bijusi slima, nākusi uz mājām lasīt latviešu tautas pasakas.
Otro izsūtījumu nebūtu izturējusi
Sibīrijā piedzīvotais bads un aukstums bija atstājis sekas veselībā – Ieva saslima ar kaulu tuberkulozi. Mēnešiem ilgi viņa ārstējās slimnīcā Rīgā, izveseļoties palīdzējuši tēva drauga daktera Gerharda kolēģi profesori Bākulis un Jankovskis. Uzzinot par meitas slimošanu, 1947. gadā Latvijā nelegāli atgriezās māte. Fiktīvi apprecoties ar kādu sibīrieti, viņa bija nomainījusi uzvārdu. Tomēr čeka to atklāja. Sekoja apcietinājums, divi gadi sieviešu cietumā Irlavā. Pēc tam bija paredzēts māti ar abiem bērniem izsūtīt uz Sibīriju. Septītklasnieku un teicamnieku Juri apcietināja skolā ģeogrāfijas stundas laikā. Toreiz skolotāja Anna Medne šķiroties paspējusi iedot Jurim naudu. Tolaik Ievai slimnīcā Rīgā nomainīja ārsti, kas viņu, līdz galam neizārstētu, izrakstīja. Taču mātes māsa meiteni aizsūtīja pie radiem Viesturos. Čekistiem, kas Jelgavā bija atnākuši pēc Ievas, tika samelots, ka meitene joprojām atrodas slimnīcā. Uzzinājuši par smago slimību, viņi bērna vajāšanai atmetuši ar roku. Māte ar brāli atgriezās tikai 1956. gadā. Pēc viņas atzinuma, otrais izsūtījums, kur Jeņisejā nācās pludināt baļķus, bijis smagāks par pirmo. Ieva to nebūtu izturējusi. Pabeigusi skolu, Ieva, neklātienē studējot Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kļuva par krievu valodas skolotāju. Savā profesijā Jelgavas 1. ģimnāzijā nostrādāja piecdesmit gadu. Sešdesmito gadu sākumā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātes studentu ballē viņa satika savu mūža draugu Vilmāru. Ģimenē izauga meita Indra, no kuras vecvecākiem tikušas divas mīļas, darbīgas mazmeitas Līva un Kristīne, kas atšķirībā no daudziem vienaldzīgajiem (par ko nobažījusies Ieva Jozepa) vēlēšanās esot piedalījušās. Vecvecākus priecē, ka mazmeitas ir sekmīgas gan mācībās, gan darbā.
Vienīgā ģimene no Sesavas pagasta
Komunistiskās represijas laukus vairāk skāra pēc kara, jo īpaši 1949. gadā. Elejniece Zinaīda Slokenberga stāsta, ka 1941. gada 14. jūnijā no Sesavas pagasta izsūtīja vienīgi viņu daudzbērnu ģimeni. Tēvs Eduards Latvijas laikā bija strādājis policijā, bet māte Marija vadīja saimniecību. Slokenbergus izveda ar sešiem bērniem. Latvijā palika tikai vecākā meita Marija, kuras simpātija Pauls Rukmanis bija kreisos uzskatos – ulmaņlaiku pagrīdnieks. Tēvs 1942. gadā nomira lēģerī Soļikamskā. No dzīves izsūtījumā Sajānu kalnu pakājē Zinas kundze atceras aukstumu un badu. Savādi, ka pēc kara komunists Pauls Rukmanis rakstījis Zinas mātei vēstules, kurās izteicis līdzjūtību par izsūtīšanu un to, ka gāja bojā tēvs. Nav tieši zināms, ka viņš bija tas, kurš ģimeni nosūdzēja čekai. Taču, kā atzīst Zina, viņu tīri cilvēciski kremta tas, ka ar tā saucamajiem šķiras ienaidniekiem Krievijā bija izrīkojušies tik nežēlīgi.
Izpildot mātes gribu
1946. gadā, uzzinot, ka mājās tiek vesti bērni, Zina ar četriem mazgadīgajiem brāļiem devās uz Krasnojarsku. Viņai tolaik jau bija deviņpadsmit gadu, taču vešanas organizētāja Lūse ieskaitīja savos sarakstos arī Zinu. Arī viņa, iebraucot Rīgā, nokļuva direktora Dēliņa vadītajā bērnunamā. Vēlāk dzimtajā pusē, rūpējoties par tuviniekiem, smagi strādāja kolhozos.1947. gadā nelegāli Latvijā atgriezās arī māte, taču tika apcietināta, turēta Jelgavas cietumā un izsūtīta otrreiz. Zina stāsta, ka pirms aiziešanas aizsaulē 1975. gadā māte ļoti vēlējusies, lai Zina ar vecāko māsu Mariju salabst. Viņas arī izlīgušas. Pēc tam kopīgi nodarbojušās ar puķu audzēšanu, ar ko bijušas slavenas ne tikai Elejā. Puķkopībā pamatus Zinai bija ielikusi krustmāte Anna Gavene, kas kā lielsaimniece par nodokļu nemaksāšanu tika izsūtīta pēc kara. Pie krustvecākiem meitene bija dzīvojusi no trīs gadu vecuma līdz pat izsūtīšanas dienai. Viņa jau no bērnības tika gatavota par lauku saimnieci. Vecumdienās viņa dzīvo līdzi dēla, mazmeitas un mazmazdēliņa gaitām. ◆
