Reiz pieci lāčubērni – Niks, Miks, Toms, pavisam mazais Pekainis un lācenīte Rikija, kuras galvu vienmēr rotāja liels, rozā pušķis – nolēma doties uz kādu nomaļu meža vietiņu.
Reiz pieci lāčubērni – Niks, Miks, Toms, pavisam mazais Pekainis un lācenīte Rikija, kuras galvu vienmēr rotāja liels, rozā pušķis – nolēma doties uz kādu nomaļu meža vietiņu. Tur viņi gribēja uzcelt savu namiņu, kur neviens viņus netraucētu.Viņi bija tikuši līdz kādam lielam kokam, kura zari bija saauguši tuvu zemei un prasīt prasījās, lai zem tiem mazie lācēni izveidotu savu mitekli.
– Es domāju, ka labāku vietu mēs neatradīsim visā mežā. Paliksim šeit un ķersimies pie darba! – sacīja Toms. Pārējie viņam piekrita. Tā nu lācēni sāka vākt akmeņus, zarus un sūnas. No akmeņiem un zariem Miks, Niks un Toms cēla namiņu, bet Rikija un Pekainis to nostiprināja ar sūnām. Pēcpusdienā mājiņa bija gatava. Ar līdzpaņemtajām krāsām viņi nokrāsoja mājiņas sienas. Uz namiņa plīvoja arī karodziņš. Namiņā bija trīs istabas.
Pēc garās darbadienas bija pienācis vakars. Sāka jau mazliet krēslot. Lāčuki devās mājās, taču nevarēja atrast ceļu. Kad metās jau tumšs, Rikija sacīja: – Kaut mēs nebūtu atstājuši mūsu namiņu! Tur vismaz bija silti un mājīgi, bet tagad mēs varēsim gulēt zem egles. Brrr!!!
Tad ierunājās Miks: – Bet šeit ir kāda ala! Es domāju, ka te būs labāka mājvieta nekā zem egles. Dosimies iekšā!
Tā nu Miks, Niks, Toms, Rikija un Pekainis devās iekšā alā. Kad lāčuki bija iegājuši alā līdz pusei, aiz muguras atskanēja dusmīgi rūcieni. Kāda rupja balss dusmīgi sacīja: – Kas mani traucē gulēt? Mani, trolli Dusmīgo?
Mazie lācēni bija tā nobijušies, ka pat nemēģināja bēgt. No alas ēnas izlīda liels stāvs.
– Mazi lāči, – noburkšķēja trollis.
Lācēni bija domājuši, ka ieraudzīs niknu, pinkainu radījumu, taču viņu priekšā stāvēja tāds trollis, kas nepavisam neizskatījās dusmīgs, drīzāk gan skumīgs. Dusmīgais paņēma rokās Rikiju un pacēla viņu gaisā.
– Tu, lielais, ļaunais trolli! Laid mani vaļā! – spiedza lācenīte.
Dusmīgais, kuram nepavisam nepatika, ka viņu uzskata par ļaunu, teica: – Bet es nemaz neesmu tik ļauns, kā izskatos!
– Nu tad laid mani lejā! – pieprasīja Rikija.
Trollis Dusmīgais uzmanīgi nolika lācenīti zemē un sacīja: – Man nepatīk, ka visi no manis baidās. Man nav neviena drauga.
Pekainis, kuram bija kļuvis troļļa žēl, sacīja viņam: – Nu tad mēs būsim tavi draugi. Tikai rīt no rīta tev būs mūs jāaizved mājās, jo mēs nezinām ceļu.
– Protams, – teica trollis. – Vai tā ir jūsu mājiņa zem lielā ozola? Es to sargāšu, kamēr jūs būsiet projām.
No rīta trollis parādīja lācēniem ceļu mājup, un no tā laika lācēniem bija liels un labs draugs.
