Piedāvājam ieskatu pasaulē plaši pazīstamā miljardiera, sabiedriskā darbinieka un mecenāta Džordža Sorosa pārdomās, kas pagājušonedēļ publicētas franču laikrakstā «Le Figaro».
Piedāvājam ieskatu pasaulē plaši pazīstamā miljardiera, sabiedriskā darbinieka un mecenāta Džordža Sorosa pārdomās, kas pagājušonedēļ publicētas franču laikrakstā “Le Figaro”.
Eiropas drošības dokumentā, kas tika pieņemts 2003. gadā, uzsvērts: “Labas valsts pārvaldes veicināšana pie Eiropas robežām ir ES kopīgās interesēs, lai tai būtu ar šo valstu saimi labas, uz ciešu sadarbību pamatotas attiecības.” Eiropas Komisija (EK) patlaban attīsta šo principu savā paplašinātās Eiropas iniciatīvā, kas tomēr nevar tikt īstenota, kamēr tā paliek ierobežota Briseles birokrātijā. Tai ir jābūt politiskai iniciatīvai. Pagātnē iestāšanās ceļš ir bijis bagāts ar saistībām par vienošanos. Valstīm, kas atrodas Eiropas austrumos un dienvidos, raksturīgs nepieciešamo kritēriju trūkums, lai iestātos ES. Paplašinātās Eiropas iniciatīvas mērķis ir attīstīt šīs prasības. Piekrišana sadarboties, kaut kārota, varētu arī netikt pildīta, kā to liecina ES rīcības pieredze Balkānos. ES to sāka ar labu nodomu – tuvināties šīm valstīm, lai savukārt tās tuvinātos savienībai. Ārlietu ministri šo domu iemiesoja stabilitātes pakta formā, bet finanšu ministri atteicās to atbalstīt, un pakts netika realizēts. EK atkal atgriezās pie šīs idejas un to īstenoja ar stabilitātes un asociācijas divpusējo vienošanos, kuras īstenais nolūks (reģionālā samierināšana) pazuda. Attīstība Balkānu valstīs ir neapmierinoša; to norāda nesenie nemieri Kosovā un Serbijā.
Paplašinātās Eiropas iniciatīva arī sākās ar labu nodomu: ar izpratni, ka attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm ir nesimetriskas. ES nāktos veicināt demokrātijas attīstību savās kaimiņvalstīs bez tā, ka tā sagaida vai pieprasa abpusējas tiesības, tomēr ir nepieciešams sagaidīt un pieprasīt progresu un pielāgot savu atbalstu attiecīgo valstu sasniegumiem. Var būt, ka nosacījumi nav piemērotākais termins, lai raksturotu šo saistību, jo tas norāda, ka zināmiem noteikumiem tomēr ir jābūt izpildītiem, iekams ES var piešķirt priekšrocības. Taču pienācis laiks ES uzņemties iniciatīvu un piedāvāt priekšrocības; ja cerības nav sasniegtas, piekāpšanās varētu tikt novērstas. Eiropas dienvidu un austrumu kaimiņvalstis būtiski atšķiras, tāpēc ES politikai ir jāpielāgojas katrai valstij.
Esmu personiski saistīts ar Eiropas austrumu kaimiņvalstīm un vēlos atturēties kaut ko par to bilst. Šķiet, ka paplašinātās Eiropas austrumi sakrīt ar “tuvo svešinieku” Krieviju. Kamēr ES nespēj piedāvāt iestāšanās perspektīvu, Krievija ar prieku ierosina iestāšanos savā atjaunotajā impērijā. ES derētu piedāvāt stimulus, kas novērstu Krievijas spiedienu. Šos pamudinājumus nav grūti identificēt: brīvāku pieeju Eiropas kopējai tirdzniecībai, labvēlīgāku vīzu režīmu, darba un imigrācijas perspektīvu, pieeju kapitālam, kultūras kontaktus un tehnisku palīdzību.
Esmu radījis “Open Society” fondus visās bijušās padomju valstīs. Šie fondi mazā mērogā pilda to, ko paplašinātās Eiropas iniciatīvai vajadzētu paveikt lielā mērogā: veicināt demokrātijas attīstību, atbalstīt pilsoņus un, cik vien iespējams, sastrādāties ar valdībām. Jo mazāk atsaucīga ir valdība, jo svarīgāks kļūst pilsoņa atbalsts. Šim principam vajadzētu virzīt ES darbību. Pilsoņiem ir jābūt iesaistītiem katrā darbības plānā. Steidzami jāizstrādā individuālas rīcības plāns pat pirms paplašinātās Eiropas iniciatīvas rašanās. Drīz Ukrainā un Moldāvā notiks vēlēšanas, tāpēc nelikumības aug. Ja valstu valdības apsolītu nozīmīgu kompensāciju, pastāvētu iespēja ierobežot šādu rīcību. Diemžēl Krievijas politika liecina par sliktu pavērsienu. Pēc haotiskā posma Krievija zaudē jau tā retās atvērtas sabiedrības īpašības, ko tā bija ieguvusi. Rietumvalstis nespēj sniegt iedarbīgu palīdzību, un tāpēc tās arī nevar panākt nozīmīgu politisko ietekmi.
Vislabākais veids, kā veicināt paplašināšanos, ir pastiprināt saimnieciskās un ekonomiskās saites, vienlaikus cerot uz Krieviju kā plaukstošu demokrātiju. ES interesēs ir spēlēt aktīvu lomu kaimiņvalstīs, kur politiskā orientācija joprojām nav skaidri zināma.
