Pieņemt pārmaiņas cilvēkam, kurš tās galīgi nav izvēlējies, nekad nav bijis viegli. Pirmie simptomi, kas šo procesu pavada, parasti ir neticība un neapmierinātība, kas pāraug vai nu protestā, vai racionālā apziņā, ka jaunā situācija nav nemaz tik ļauna un ar to var sadzīvot. Robeža starp šīm divām pusēm ir bezgala trausla, tomēr vienmēr būs ļaudis, grupas, sabiedrības un pat veselas tautas (baidos, ka tādi ir arī latvieši), kas iestrēgst pa vidu – burkšķēt burkšķ, bet pārmaiņas pieņem, labi zinot, ka tās nesīs iznīcību. Šīs izjūtas mani atkal noķēra pasākumā, kurā izglītības un zinātnes ministre Koķe kā ar avīm, ko ved uz kaušanu, tikās ar pašvaldību vadītājiem un skolu direktoriem, lai mierīgā un konstruktīvā gaisotnē apstiprinātu faktu, ka naudas vairs nav un likmju tāpat. Tāpēc, lai visi kolektīvi nenomirtu badā, steidzami jāsagatavo «nāves spriedumi» ievērojamam skaitam pedagogu un jālikvidē arī daža laba lauku skola.Nav jau labi, bet latvieši, kā ierasts, padziedās kādu dziesmiņu, izveidos ziedu kompozīciju, nopūtā pagrozīs galvas, bet izturēs. Domāju, kungi to labi saprot, tāpēc ministre, ierodoties uz tikšanos Jelgavā, visticamāk, nebija pārsteigta, kad ļaudis viņu apdziedāja, dāvāja puķes un ieturēti smaidīja. Neesam jau nekādi mežoņi! Droši vien viņa arī zināja, ka tautai itin labi iet iekšā vispārējas frāzes par efektivitāti un kvalitāti, vainīgo meklēšana Pasaules bankā un mūsu pašu Finanšu ministrijā. Arī iepriekšējo valdību sarāšana, vārdu plūdi par nenozīmīgām tēmām, liriskas atkāpes par bērnudārziem mežmalā un pat ziņas, ka ministre vērsusies pie debesīm, lai Visaugstākais glābj un svētī Latvijas izglītību! Mēs taču izturēsim…
