Gadiem ilgi runā par vienotas augstākās izglītības sistēmas izveides nepieciešamību valstī, bet ne politiķiem, ne ierēdņiem kā neizdodas, tā neizdodas tikt ar šo uzdevumu galā. Mākslīgi sašķelta ir arī studentija. Vieni, kopskaitā 33 355 studenti, mācās par valsts budžeta līdzekļiem, otriem, 91 995, studijām jāpelna pašiem un vēl ar saviem nodokļiem jāsedz studiju izdevumi daļai no pirmajiem. Tas, vai par studijām būs jāmaksā pašam vai arī varēs mācīties par citu līdzekļiem, tikai dažreiz atkarīgs no sekmēm. Biežāk to nosaka augstskolas vai pat tikai studiju programmas vai formas izvēle. Vieni tērē, bet otri pelna. No tiem, kas studē par budžeta līdzekļiem, sabiedrība neprasa nekādu atbildību par to, vai iedotā nauda iztērēta lietderīgi, tas ir, vai studiju process bijis sekmīgs un vai pēc augstskolas beigšanas students sāk vai nesāk darbu kādā sabiedrībai nozīmīgā jomā, kam finansējums it kā bijis paredzēts. Savukārt otriem jāmācās rūpīgi. Jāmācās tā, lai pēc tam, kad augstskola būs pabeigta, spētu iekļauties darba tirgū un segt studiju kredīta izdevumus. Savulaik aicināju studentu organizācijas, tai skaitā Latvijas Studentu apvienību (LSA), izvirzīt prasību valdībai, lai studiju maksa vismaz daļēji tiktu atzīta par attaisnotiem izdevumiem un students par tiem varētu pretendēt uz nodokļu atlaidi. Tā būtu loģiska prasība. Daļa studiju programmu objektīvi ir dārgākas, to apstiprina arī attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Kad runa ir par attaisnotajiem izdevumiem, tas vairs netiek ņemts vērā. LSA šī problēma, ar kuru saskaras trīs ceturtdaļas Latvijas studentu, nešķita interesanta, iespējams, tādēļ, ka tās kodolu veido galvenokārt par sabiedrības līdzekļiem studējošie. Vēl skaudrāk vienotības trūkums parādījās šķietami vienkāršākā jautājumā. Uz stipendijām drīkst pretendēt tikai tie, kas no valsts budžeta jau tā saņem naudu studijām. Ir skaidrs, ka valsts budžets nespēj un tik drīz arī nespēs nodrošināt visus ar stipendijām. Tādēļ pastāv studējošo kreditēšanas sistēma, kas katram studentam, ja tas nepieciešams, dod iespēju saņemt līdzekļus dzīvošanai mācību laikā. Kredīta nosacījumi ir studentiem labvēlīgi – zemāki procenti, arī atmaksāt kredītu jāsāk tikai gadu pēc studiju beigšanas. Šāds laiks ir pietiekams, lai students, kas rūpīgi mācījies un patiešām grib strādāt, būtu pietiekami nostabilizējies savā darba dzīvē.Savukārt stipendija, kas pēc savas būtības ir sociāls pabalsts, būtu jāpadara pieejama tiem, kam ir pamatoti ierobežojumi saņemt kredītu vai atrast darbu, bāreņiem, studentu ģimenēm ar maziem bērniem, studentiem ar dažādiem veselības traucējumiem un studentiem, kuru apgādībā ir citi cilvēki. Pašreizējai kārtībai, saskaņā ar kuru stipendijām var pieteikties tikai par sabiedrības līdzekļiem studējošie, nav loģiska pamatojuma.Pēdējais LSA kongress aizgāja vienotībai pretējā virzienā, paredzot, ka arī turpmāk uz stipendijām varēs pretendēt tikai tie, kam sabiedrība jau nodrošinājusi labākus apstākļus. Šajā jautājumā tiešām vajadzīga vienotība, jo tas prasītu daļai «budžetnieku» atteikties no savām privilēģijām, bet balsojums parādīja, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams.Nu ko, tad jāiet meklēt, bet atkal ir jautājums – kas īsti tiek meklēts? Iespējas studentu mazākumam saglabāt savas uz sabiedrības rēķina balstītās privilēģijas vai arī ceļš uz vienotu augstākās izglītības sistēmu?
