Augusta pirmajā svētdienā divi jaunieši – jelgavnieks Reinis un dobelniece Inese – izgāja uz ceļa aiz Bauskas ar lielu aizrautību un ticību piedzīvojumam. Reinis Inesei vēl nodeva instruktāžu par to, ka jāskatās cilvēkiem tieši acīs, jāsmaida un jāmāj, visādi citādi jāizskatās mīlīgai un «ņemamai». Tālākajam – vienā rāvienā no Bauskas nokļūt līdz Spānijai – jau vajadzētu būt tikai formalitātei. Bet neviens neapstājās pusotru stundu. «Tā smieklīgā sajūta, ka nevar pat dabūt pirmo mašīnu, lai tiktu prom no Latvijas! Mēs ar Reini jau sākām plānot, kā vienkārši vienu nedēļu iesim kājām un otru nāksim atpakaļ. Būtu pārāk traki piezvanīt tētim un pateikt, lai brauc mums pakaļ.» Pēc kāda laiciņa tomēr apstājās pirmā mašīna, kuras šoferis bija Izraēlā dzīvojošs, Krievijā dzimis vīrietis, kurš devās uz Lietuvu.
Mēģināja jau pērn
20 gadu vecais Reinis Debners atzīst, ka pa logu gan nav daudz ko redzēt – ideāli, ja skatam paveras kalni. Viņš par to pārliecinājies jau pagājušogad. Draugiem.lv domubiedros atradis meiteni un arī nolēmuši doties uz Spāniju, taču sešas stundas pirms izbraukšanas izdomājuši, ka tik tālu nesanāks aizbraukt. Līdz tālākajam punktam Parīzei nokļuvuši divarpus diennaktīs. Toties šovasar Reinis sarunājis doties avantūrā ar māsīcu Inesi Irmeju, kas Dānijā studē sociālpedagoģiju. «Bija domāts braukt caur Itāliju, bet igauņi iestāstīja, ka tur nestāsies, lai gan to pašu viņi teica arī par Franciju un Spāniju,» tā Reinis, kurš novērojis, ka pa «bāņiem» lielākoties pārvietojas starptautisku uzņēmumu darbinieki, kā arī pēc astoņiem vakarā šoferi stājas nelabprāt, kļūst arī mazāk braucēju.
Staigāt pa automaģistrālēm nav ļauts, tādēļ šogad jaunieši nav pat mēģinājuši. Pērn gan Reinis ar līdzbraucēju apmēram 300 kilometru pirms Parīzes aizvests uz iecirkni, atņemtas pases. Par laimi, pēc 15 minūtēm jaunieši palaisti vaļā. Arī Polijā uz viņiem sabļāvuši ceļu uzturētāji.
Par vienu no vērtīgākajām lietām atzīta «Galileo» karte jeb mobilā aplikācija, kurā uzrādās benzīntanki. «Benzīntankus pēc tam atzīmējām lielajā kartē, lai varētu pateikt šoferiem, kur mūs izlaist, jo uz «bāņiem» atrasties nedrīkst – arī lielajos krustojumos, kur mašīnas pat īsti nenobremzē. Bija pat ideja neņemt guļammaisu, bet labi, ka paņēmu, jo galu galā nesanāca gulēt pie cilvēkiem mājās. Toties bija skaidrs, ka iztiksim bez telts, jo tas ir liels smagums,» stāsta Reinis.
Gulēts gan krūmos, gan konteinerā
Tā kā ceļojumam bija ierobežots budžets, arī naktsmājām jauniešiem vajadzēja pieiet ļoti radoši. «Par laimi, jo zemāk brauc, jo siltāk paliek! Taču pirmajā naktī, ko daļēji pavadījām tik ļoti pazīstamajā «Statoil» pie galda un daļēji ārā uz bruģa nelielā snaudiņā, saulei austot, noderēja visas paņemtās drēbītes. Mums katram līdzi bija guļammaiss un matracītis, un būtībā derēja jebkura vieta, kur ir kaut cik sauss, nav pārāk daudz gliemežu un lāču un liels, ļauns onkulis nevar mūs atnākt nolaupīt. Kādu nakti gulējām mežiņā netālu no «bāņa», citu – krūmos pie stadiona pilsētas nomalē. Vienā naktī attapāmies Žironas lidostā. Normālie cilvēki, kas gaida lidmašīnas, mēģina gulēt sēdus. Mēs izritinājām savus guļammaisus, uzvilkām pidžamas un gājām gulēt. Vienā mirklī mūs pamodināja lidostas darbiniece: «Cikos jums ir lidmašīna?» Es viņai pajautāju, cik ir pulkstenis. «Pieci no rīta.» Apspriedos ar savām guļošajām smadzenēm un teicu, ka mums lidojums astoņos, lai vēl varētu pagulēt,» stāsta Inese.
Citā vakarā ap desmitiem jaunieši sapratuši, ka neviens vairs nestāsies maksas punktā Francijā, un sāka tīrīt zobus un lādēt telefonus stāvvietas mazajā piebūvē pie tualetes. Viņu bezmērķīgo dirnēšanu pamanīja kāds poļu šoferis un piedāvāja pārnakšņot kravas nodalījumā. «Divas sekundes padomājām un teicām – jā. Trīs sekundes vēlāk, kad rāpos iekšā, pie sevis domāju, ka laiki nu gan ir mainījušies – pat vairs konfektes nav jāpiedāvā, lai kāptu sveša onkuļa mašīnā. Varēju pamosties kaut kādā abrakadabra vietā miljoniem kilometru attālumā, lai ziedotu savus orgānus mirstošajam mafijas bosam Pablo. Pamodos sešos no rīta un sapratu, cik neforši būtu tagad mirkt krūmos, jo stipri lija. Vēlāk, kad pamodāmies pa īstam, poļu šoferītis izvilka savu gāzes balonu un mums uzservēja pat kafiju brokastīm!» atceras Inese.
Viena no trakākajām nīkšanām gadījās netālu no Rēgensburgas Vācijā trešās dienas vakarā: «Nekad, nekad vairs neapstāties «autobāņa» malā stāvvietā bez benzīntanka! Vienas vienīgas kravas mašīnas kombinācijā ar saulrietu! It kā romantiski, bet ne jau 15 stundu no vietas, kamēr Spānijas pludmales un kalni raud! Ūka bija pilna, un vienā mirklī, kad divpadsmitos naktī stāvējām un runājāmies ar kārtējo čehu šoferi, kurš nu nekādīgi nevarēja mūs paņemt un vēl noteica, ka visdrīzāk šeit neviens nebrauks Minhenes virzienā, es Reinim pačukstēju, ka aiziešu paraudāt.» No rīta jaunieši nosprieduši, ka jātiek pāri «bānim» un jābrauc atpakaļ uz ziemeļiem.
Lietuvietis arī izguldināja
Otra nemīļākā vieta bijusi Orleāna Francijā, kur klāt lietum un naktij, kas tāpat jau ir neefektīva kombinācija, lai apstādinātu mašīnu, pēkšņi no stūra izniris vēl viens balsotājs – priecīgs poļu čalis ar vijoles somu uz pleca, kurš jau divus gadus ceļojis pa Indiju un Austrāliju. Inese turpina: «14 stundas garlaicīgā, nedraudzīgā benzīntankā radīja izmisumu, ka es pat sāku uzbāzties kravas mašīnu šoferiem, līdz beidzot ieraudzīju numura zīmi ar LT un sapratu, kas darāms! Izmantoju visu savu lietuviešu valodas vārdu krājumu – «Labas dienas!» –, lai «sašarmētu» šoferīti. 60 gadu vecais Edmundas solīja mūs aizvest līdz Gentei Beļģijā, kas ir 400 kilometru brauciens vienā rāvienā! Es nometu somu no prieka un sāku lēkāt.» Jāpiebilst, ka Edmundas riskēja ar 1500 eiro soda naudu, jo sēdvietas bija tikai divas. Toties bija gulta, kurā varēja izgulēties, kā arī tēja. Jaukais onkulis vēl Gentes benzīntankā staigājis apkārt, vai nav kāds «lietuviškas braļukas», kas varētu jauniešus aizvest tālāk.
Lielākā motivācija Reinim šādi apbraukāt pasauli ir galvenokārt apskatīt dabu (ko īsti nesanāca izbaudīt pagājušogad) un tas, ka ceļojums neko nemaksā. Sākotnējais mērķis bija Portugāle – uz lielo okeānu vai Gibraltāru, kur arī skaisti krasti, taču tas būtu prasījis vēl kādas četras dienas, neskaitot vietējo tūrismu. Līdz pat Pirenejiem gan tikai pie Čehijas sanāca pabaudīt skaistu mežu. Daba Spānijā stipri atšķiras no pārējās Eiropas. Vislielākā atšķirība jūtama pie Vidusjūras. Turp jaunieši devušies, iespaidojoties no cilvēku stāstītā. Pats interesantākais bijis gulēt kalnos un pie jūras.
Pirenejos pavadījuši trīs dienas. «Bijām mazā pilsētiņā, kur notika svētki, bet pa nakti kāds šoferis ar 150 kilometru lielu līkumu mūs aizveda uz kalniem. Tie dzīvē ir daudz lielāki, nekā izskatās, atrodoties tiem blakus vai kartē. Lielumu var saprast, tikai salīdzinot ar cilvēku, kad tas, piemēram, stāv ezera otrā pusē,» novērojis Reinis.
Virsotne sasniegta pustumsā
«Kalnos bija ļoti auksts, gulējām 2500 metru augstumā, nākamajā naktī apmetāmies vēl augstāk, bet kalnu namiņā. Līdz virsotnei bija palikuši kādi 500 metru – vertikāla siena. Pa ceļam prasījām cilvēkiem, vai bez aprīkojuma tur var uzkāpt. Ieteica nemēģināt. Inese devās uz 300 metru zemāku virsotni, bet es tomēr uzkāpu. Bijām šķīrušies kādas piecas stundas. Kalnu namiņa glābēji bija dusmīgi, jo satraucās par mani – izgāju četros un atgriezos tikai deviņos, kad jau tumšs.» Lai paliktu namiņā, jāmaksā, bet jauniešiem ļauts pārnakšņot ēdamzālē.
Tā kā stundas pirms Parīzes gadījies pārāk ilgi nonīkt benzīntankā, izlaisti Montrebei kalni, lai Inese paspētu uz mācībām Dānijā. Tur arī šķīrušies, pie pazīstamiem latviešiem pavadot divas naktis. Pēc tam Reinis devās uz Kopenhāgenu, lai no turienes ar lidmašīnu caur Oslo nokļūtu Rīgā. Lidojis pirmo reizi, un virs Latvijas bijis tik patīkami atpazīt dažādas vietas.
Tikmēr Inese visu šo balsošanas ceļojumu var savilkt vienā galvenajā domā, vienā raksturojošajā elementā – nepārtrauktas sarunas divu nedēļu garumā – angliski, krieviski, vāciski (lai arī jaunieši īpaši neprot ne krieviski, ne vāciski), sarunas par tautībām, valstīm, darbu, hobijiem, ceļošanu, rasēm, reliģijām, politiku, ekonomiku, izglītību, ekoloģiju, arī tādas sarunas, kur vienīgā komunikācija ir smaidi un žesti, un «Google» tulkotājs.
Lai kādas arī nebūtu cilvēku asociācijas par balsošanu un drošību, Ineses lielākā atziņa pēc ceļojuma – pasaule ir pilna ar labsirdīgiem un izpalīdzīgiem ļaudīm. «Cilvēki mūsu dēļ meta līkumus, cienāja ar picām un pašaudzētiem gurķiem, izmitināja, sasildīja un savāca savā mašīnā pat nakts vidū un kad bijām caurcaurēm slapji. Jūtos kā aplieta ar svētībām. Mūs savās mašīnās uzņēma juristi, vēstnieki, šoferi, studenti, pastnieki, baznīcas darbinieki, pensionāri, menedžeri, mācītāji, mūziķi, dejotāji, pavāri, zobārsti! Tik daudz dažādu stāstu un viedokļu, ideju un sarunu!»
Lai nokļūtu no Bauskas līdz Spānijai, jaunieši braukuši 30 dažādās mašīnās, satiekot vismaz 15 tautību cilvēkus – krievus, igauņus, poļus, čehus, šveiciešus, vāciešus, irākiešus, serbus, spāņus, frančus, kirgīzus, ungārus, turkus, austriešus un argentīniešus. Ceļojums prasīja sešas dienas, un pārsvarā ēsti rieksti un visāda sausā barība, bet tas pilnīgi noteikti bijis tā vērts! ◆
