Kādā no iepriekšējiem «Pagraba» numuriem rakstīju par savām izjūtām un emocijām kādā ne sevišķi vēlā vakarā, kad sveši vīrieši vairākkārt pārliecinoši mani bija aicinājuši «par labu samaksu papriecāties dzīvoklī».
Kādā no iepriekšējiem «Pagraba» numuriem rakstīju par savām izjūtām un emocijām kādā ne sevišķi vēlā vakarā, kad sveši vīrieši vairākkārt pārliecinoši mani bija aicinājuši «par labu samaksu papriecāties dzīvoklī». Šoreiz piedāvāju sarunu ar meiteni, jaunieti vai sievieti – sauciet, kā jums liekas pareizāk -, kas vakaros ārā no mājas dodas ar konkrētu mērķi – atrast maksātspējīgu vīrieti, kas vēlas izklaidēties.
«Kad atceros, kā viss sākās, liekas, mani vadīja likumsakarība, jo notiekošais attīstījās kā pēc plāna. Pirmais, kas mani ievirzīja pašreizējā dzīvē, bija ģimene. Tā nekad nav bijusi paraugs citām. Bieži vakaros, kad tēvs bija pavairāk iedzēris, notika skaļi strīdi, ko, bez šaubām, dzirdēja arī kaimiņi. Mamma tādos brīžos draudēja ņemt bērnus un braukt projām. Vēlāk skandāli un sitieni kļuva parasta lieta un neviens vairs netaisījās kur braukt. Vairākas reizes mamma bija savākusi mantas aizbraukšanai. Tad tētis kļuva žēlīgs un lūdzošs, un mammai nepietika spēka iziet pa durvīm. Pēc šīm lūgšanās un izlīguma ainām sekoja pāris dienu miers, kad tētis bija strādīgs un mamma dzīvespriecīga, taču drīz viss sākās no jauna. Vairākas reizes pie mums bija atbraukuši skolotāji, kas vēlējās pierunāt mammu aiziet no tēva. Atceros, vienreiz viņi draudēja mūs ar brāli aizsūtīt uz internātu, taču tas palika runu līmenī.
Kad lielie strīdi sākās, biju pārliecināta, ka vecāki ir dusmīgi manis dēļ, ka es kaut kā esmu tos sadusmojusi. Ilgi to ļoti pārdzīvoju, bet tad aizvien vairāk sāku vairīties no mājām. Skolā sāku tēlot «baigi vēso». Pēc pamatīgiem pūliņiem man izdevās iefiltrēties barā, pret kuru daudziem bija respekts un bailes vienlaikus. Protams, līdz ar jauniegūtajiem draugiem mācībām pievērsu aizvien mazāku vērību, arī skolu sāku apmeklēt neregulāri. Tā kā pirms tam, par spīti ģimenē valdošajām nesaskaņām, biju viena no labākajām skolniecēm, vēl kādu laiku skolotāji centās «uzvest» mani uz ceļa, taču es pretojos, kā vien mācēju. Viņi padevās.
Pēc ilgu gadu kopdzīves arī mana mamma bija padevusies un diezgan nopietni pievērsās alkoholam, tādēļ mājās manai prombūtnei neviens nepievērsa īpašu uzmanību. Daudz laika pavadīju bandā, kurā nu jau biju kļuvusi par pilntiesīgu locekli. Pamazām biju ielāgojusi tās īpašos likumus un noteikumus, kurus pārkāpt neiedrošinājās pat vecākie bandas locekļi.
Pirmos mēnešus tajā jutos kā zivs ūdenī, jo neviens man neuzbāzās, taču tajā pašā laikā ar mani rēķinājās. Nebija jāklausās arī mūžīgie vecāku strīdi, taču TAD… Pāris dienās viss mainījās. Nejauši dzirdēju, ka mans vārds vairākkārt tiek minēts skaļā strīdā starp diviem vadošajiem bandas locekļiem. Dzirdēju, kā viens no viņiem saka otram, ka «es vēl esot pārāk zaļa», bet otrs atbildēja, ka «meitenes ir sākušas strādāt arī agrāk un nekas tām nav noticis». Pēc dzirdētā īsti nesapratu, kas notiek, taču neziņā man nevajadzēja atrasties ilgi – drīz vien abi puiši, kas vēl tikko bija strīdējušies, pienāca pie manis. Pēc īsas sarunas, kurā viņi man paskaidroja, ka esmu pietiekami pieaugusi, lai varētu sākt patstāvīgu dzīvi, uzzināju, ka viņiem ir padomā kāds īpašs darbiņš arī man. Pavisam mierīgā tonī viņi man pavēstīja, ka pirmos klientus man piemeklēs paši, taču drīzumā arī man tas būšot jāiemācās. Viņi sāka stāstīt par vietām, dienām un stundām, kad ir visveiksmīgāk doties darbā. Sarunā, kuras laikā biju pārāk apstulbusi, lai bilstu kaut pāris vārdu, tiku informēta par to, kā atšķirt parastu gājēju no potenciāla klienta. Tika pārrunātas summas, kas man ir jāprasa no katra klienta, kā arī procenti, kas tiks ieskaitīti bandas budžetā. Kad biju nedaudz atguvusies, vienīgais, ko spēju pateikt, bija, ka nekad mūžā ko tamlīdzīgu nedarīšu. Atbilde skanēja, ka man nebūs citas iespējas un ka patiesībā man jābūt pateicīgai par piedāvāto iespēju tikt prom no vecākiem. Dusmīga un vīlusies izskrēju ārā un taisnā ceļā devos uz mājām. Nesapratu, kā cilvēki, kas man bija tik ļoti patikuši, var izturēties tik pretīgi. Doma par to, ka es varētu kļūt par prostitūtu, man vēl jo vairāk likās nepieņemama tādēļ, ka līdz tam nekad nebiju gulējusi ar vīrieti. Toreiz, atskrējusi mājās, kur gaisā virmoja alkohola smaka, pirmo reizi sapratu, cik ļoti man ir vajadzīgas kārtīgas mājas un mamma, kas, lai arī šad tad nobārtu, grūtā brīdi apskautu un vienkārši pateiktu, ka viss būs kārtībā. Taču toreiz viss bija citādi. Kad biju iegājusi iekšā, no gultas pieslējās tēvs, kas nebija paspējis izgulēt dzērumu, tādēļ viņa dusmas bija īpaši spēcīgas. Neizvēloties vārdus, viņš mani nolamāja un, sajutis tēva pienākumu izpildījis, atkal iegāzās gultā. Kaktā ierāvusies, sēdēju un raudāju, līdz biju tikusi tiktāl, ka pirmītējais puišu piedāvājums likās normāls un pieņemams. Bija pagājušas pāris stundu, kad tie paši puiši mani mācīja nākamā darba iemaņām. Viens pēc otra rāpās man virsū un stāstīja, kā vajag un kā nevajag darīt.
Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā gads, un tagad notiekošais man vairs neliekas nekas ārkārtējs. Man ir izveidojies savs dienas ritms, sava klientūra, uz kuras rēķina šad tad varu apmeklēt kādu greznu restorānu vai pat teātri, kaut gan parasti mans darbs aprobežojas ar tumšiem dzīvokļiem, pat šķūņiem. Nezinu, vai kādreiz tikšu laukā no šīs bedres. Apbrīnoju un cienu savu brāli, kas vēl joprojām ir labākais skolnieks klasē un aktīvs arī ārpusskolas darbā.
